Daugulis preparē. Mārcis Auziņš: latviešiem ir Šveika mentalitāte (2)

Kādas vēsmas šobrīd Bērklijā?

Viena lieta, ko man gribētos dabūt no Bērklijas uz Latviju, jeb patiesībā tās varbūt ir divas lietas. Pirmā ir - kad esmu Bērklijā, tas intelektuālais piesātinājums, kas skan nekonkrēti un ko ir grūti precīzos lielumos formulēt… bet, nu, tā sajūta, ka ir spriedze, interese un piesātinājums. Tā ir absolūti fantastiska. Es esmu savā dzīvē strādājis daudzās universitātēs daudzviet pasaulē, Bērklija ir viena no top 10 universitātēm pasaulē, un tā izjūta ir īpaša.

Otra lieta, ka interese par kaut kādām lietām cilvēkiem ir milzīga. Piemēram, priekš Bērklijas publiska lekcija Nobela prēmijas laureāta izpildījumā nav nekas īpašs. Iespējams, ka pat biežāk nekā reizi mēnesī kas tāds notiek. Bet, kad notiek, lielākās auditorijas ir pārpildītas. Profesoriem kādreiz vēl pietiek vietas uz krēsliem, studenti parasti sēž ejās uz grīdas, un visiem ir interese. Kad es biju Latvijas universitātes rektors, ja mums šāda līmeņa cilvēkus uz universitāti gadījās atvest, tad, ja es Lielo aulu varēju piepildīt par trīs ceturtdaļām, sajūta bija - labi, vismaz nebūs kauns. Tas, ka ir šī interese par lietām, kas varbūt tieši mani profesionāli neskar. Es eju uz lekciju, ko lasa filozofs, filologs vai kāds cits… šis man Latvijā drusku pietrūkst.

Kāpēc tā nav Latvijā?

Tas ir absolūti grūti atbildams jautājums. Es, kā nākot no pētniecības un zinātnes, mēs kādreiz sakām - redz, sabiedrībai nav pietiekamas intereses par zinātni… it kā ar tādu mazliet pārmetumu sabiedrībai. Patiesībā pārmetums ir mums pašiem. Ja kādam nav interese par to, ko daru, tad droši vien vaina ir manī. Es neesmu to izstāstījis tā, lai tas būtu atraktīvi, interesanti, tā, lai cilvēki to asociētu ar savu konkrēto dzīvi. Un, protams, ir jāpaiet kādam laikam, jo to nevar izdomāt uz sitiena - tagad atraktīvi stāstīšu un viss notiks. Droši vien, ka mums ir jāmācās stāstīt. Jāradina cilvēki, sabiedrība pie tā, ka tas ir interesanti un aizraujoši, un tas notiks.

Zinātnieki un cilvēki, kas sabiedrībā izpaužas kā domātāji, sanāk kopā forumā Latvija 2050 - kāpēc zinātniekiem, kāpēc fiziķim jādomā par valsts attīstību?

Es atceros, ka vienā intervijā žurnāliste man stāstīja - redziet, Igaunijā ir ļoti labi. Tur 27 zinātnieki, politiķi, domātāji ir sanākuši kopā un domājuši, kā attīstīties tālāk, un tas ir ļoti labi. Mēs kaut ko līdzīgu esam gribējuši darīt, bet es domāju, ka tā atdeve būs tajā brīdī, kad no tiem 27 izveidosies 270, no tiem 270 - 2700, un tā tālāk. Jo šis ir mans sākotnējais stāsts, ka mēs esam ļoti rezervēti Latvijā, zināmā mērā pat pasīvi kā sabiedrība - tā lielā mērā ir viena no mūsu problēmām.

Tādēļ šis forums 2050 - sanāca kopā cilvēki, kas ir absolūti brīvi savās izpausmēs, kas neprasa par to atlīdzību, kam vienkārši ir svarīgi domāt par Latviju kā par zemi, Latviju kā par tautu un Latviju kā par valsti. Kā par vienu veselu. Jo mēs jau arī publiskā telpā esam dzirdējuši šo te dalījumu - valsts ir viens, bet zeme kaut kas cits; patiesībā tā nav. Tas ir viens veselums. Domāt kopīgi. Domāt lielā horizontā - līdz 2050.gadam.

Ekonomisti teiktu - ko jūs, tādos laika rāmjos domāt nav iespējams. Mēs sakām - tikai tādos laika rāmjos ir jādomā. Jo tad tādas ļoti pragmatiskas lietas, piemēram, kā iekšzemes kopproduktu pacelt, kas nav nesvarīgi, tomēr notiek, sekojot, sauciet to kā gribat, bākai, vadugunij, kas ir šis 2050.gads. Saprotot, ka reālā dzīve ir kompleksa, tādā taisnā ceļā mēs uz to neiesim, mēs līkumosim, bet tā, lai katrs sānsolis nekļūtu par atpakaļsoli. Ja mēs šādu bāku noliksim, mums būs vieglāk lielo ainu ieraudzīt. Un caur publiskiem pasākumiem mēs varam mēģināt šo vēlmi plest plašumā - lai aizvien vairāk cilvēku aktīvi piedalās šajā procesā, aktīvi kaut ko pienes, un galvenais, radīt pārliecību - ja es kaut ko aktīvi darīšu, kaut kas mainīsies.

Es domāju, ka tā lielākā problēma ir: «Nu, ko tad es, viņi jau tur (lai kas arī būtu tie viņi) manī neklausīsies.» Bet, ja to, kas teiks, būs ļoti daudz, tad tie viņi neklausīties nevarēs.

Foruma gaitā viens no tādiem ļoti tiešiem izaicinājumiem izrādījās… Mēs saprotam, ka pasaulē tagad ļoti bieži, ja runājam par ideoloģiju un politiku (labējās partijas, kreisās, liberālākas, nacionālās) - tas ir dalījums, kur ne vienmēr varam precīzi pateikt, kur katrs politiskais spēks atrodas. Bet tas, kur varam, manuprāt, ļoti labi pateikt robežšķirtni, ir - atvērta politika, sajūta, atvērtība pret pasauli vai zināma norobežotība, zināma noslēgtība, ko mēs arī Latvijā ļoti labi redzam.

Man profesionāli svarīgās jomās, izglītībā un zinātnē - tad mēs ārzemju profesorus laidīsim Latvijā vai nelaidīsim? Vai uzbūvēsim sētu ap Latviju un teiksim, ka tikai latviešu valodā augstākā izglītība un citas valodas ierobežosim (un te mēs runājam galvenokārt par angļu valodu), vai tomēr būsim atvērti? Un, ja šo atvērtību projicējam tālāk, tad tas parādās izglītībā, tas parādās demogrāfijā, kas ir tāds karstais kartupelis, ko patiesībā apspriest negribam, jo tas ietver jautājumu par imigrāciju. Šeit ir viens, manuprāt, izteikts izaicinājums - atvērtība pret noslēgtību.

Otra interesanta tēma - mūsu modelis. Daudzi Latvijā saka - mēs gribētu kā Ziemeļvalstis. Tas ir komfortabls modelis priekš mums. Ja paskatāmies reālo situāciju, piemēram, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu tirdzniecības apjomi. Redzam, ka Ziemeļvalstis patiesībā, ja tā drīkst teikt, tirgojas ar bagātajām Rietumeiropas valstīm un mūs īsti neievēro. Dažādos publiskos pasākumos skandināvi, Ziemeļvalstis ir draudzīgi, atvērti, pretimnākoši, bet tik ilgi, kamēr parādās konkrētas intereses. Tiklīdz parādās konkrētas intereses, mēs esam uzreiz citi. Ir mēs - demokrātiski komfortablie gan ekonomiski, gan citādi - Ziemeļvalstis; un tad jūs - kas vēl mēģināt kaut ko būvēt. Otrā pusē mums parādās Višegradas valstis, Polija, Ungārija, Čehija, Slovākija. Liktos, ka mēs neesam viņi. Bet kas man vienmēr liek šeit ļoti aizdomāties? Mana paaudze, iespējams, arī jūsu, visi zināt romānu par Šveiku. Citējam katrā otrā brīdī… Man šķita pārsteigums, ka latvieši, kas uzauguši emigrācijā, kāds saka, ka ir teātrī redzējis, bet grāmatu lasījuši nav. Mani Rietumu kolēģi vispār Šveiku nezina. Un tad es sāku domāt, kāpēc tas tā ir?

Patiesībā mūsu tā dzīves sajūta ir brīžiem tāda Šveika sajūta. Šveiks dzīvoja Austroungārijā, lielā valstī, kurā nekādas demokrātijas nebija. Tad viņš atrada veidu, kā izdzīvot, brīžiem pat komiski, kādu šuneli tur nospert, nokrāsot un pārdot kādam, uzdodot par sugas suni, un tā tālāk… Es negribu teikt, ka mēs Latvijā esam… (smejas). Bet mūsu tā mentalitāte, Šveika mentalitāte - es kā mazais cilvēks tajā lielajā impērijā atradīšu, kā es tā komfortabli dzīvošu, nekur neiesaistoties, paironizējot, kaut ko starp puķēm pasakot, bet, nedod Dievs, neizlecot - jo citādi ķeizars sados pa ausīm ne pa jokam.

Es domāju, ka brīžiem tā Šveika dzīves sajūta mūsos ir iekšā. Līdz ar to jautājums par Latvijas nākotni - tad mēs spējam kļūt interesanti Skandināvijai? Spējam dzīvot tā kā skandināvi? Būvēt šādu gan ekonomisko, gan politisko modeli… Vai mēs paliekam šajā Austroungārijā, Višegradas valstīs? Kur mēs redzam, ka patiesībā šobrīd ir ļoti lielas politiskas problēmas, kur situācija ir tālu no vienkāršas un, no malas skatoties, nav komfortabli arī tiem cilvēkiem, kas tur dzīvo. Jautājumi ir par Latvijas nākotni, bet jautājumi ir par šodienu.

Šveiks dodas karā, savukārt mums priekšvēlēšanu laiks. Kā jūs saredzat spēles laukumu?

Par vēlēšanām vienmēr ir gan ļoti viegli runāt, gan patiesībā neiespējami. Domāju, ka joprojām esam situācijā, ka to spēlētāju loks, kas iesaistās politikā ir ļoti neliels. Mums tagad ir it kā daži jauni politiski spēki, jaunas politiskas partijas, ja mēs paskatāmies… nu… es gana ilgi esmu dzīvojis Latvijā un ar daudziem esmu pazīstams no tiem laikiem, kad viņi bija pozīcijas politiķi.

Jaunie politiskie spēki, ieejot detaļās, man šobrīd neizskatās, ka viņi ir īpaši jauni. Tā skumjākā sajūta ir, ka šajās vēlēšanās nebūs līdera, cilvēciskā līdera, viedokļa līdera, harismātiskā līdera. Otrkārt, mums nevajadzētu mēģināt atrast tikai harismātisku līderi, un tad viņš vedīs baltā zirgā un tad mēs iesim pakaļ vai pat neiesim pakaļ - lai viņš aizjāj un sakārto lietas, un visus sliktos sauc pie kārtības, un lai dzīve ir komfortabla. Es domāju, ka šādas spilgtas personības, ar ko kopā mēs, sabiedrība, varam lietas mainīt, - man ir slikta sajūta, ka varam šajās vēlēšanās tādu arī neieraudzīt. Cilvēki, kas gribētu šādu nišu ieņemt, ir politikā, bet mana sajūta nav ļoti optimistiska.

Tajā pašā laikā atgriežamies pie tā, ko sākumā teicu - pie tās sajūtas, ka mēs kā sabiedrība kopumā beidzot esam nolēmuši, ka nevis meklēsim vienu labo, bet esam gatavi būt daļa no šā procesa. Ja mēs atkal runājam par Bērkliju, kas man tur ir sajūtās. Bērklija ir maza universitātes pilsētiņa, bet, tur dzīvojot, jūs nepārtraukti redzat, ka sabiedrība organizējas. Tagad mums ir šāda iniciatīva, tagad cita. Tagad mēs pasludināsim Bērkliju, nepārspīlējot, par kodolbrīvu pilsētu, kas, protams, ir universitātei milzīga problēma, jo tur vienmēr ir pētījumi ar radioaktīviem izotopiem.. Ir šādas brīžiem saprātīgas, brīžiem negaidītas, es nesauktu populistiskas, bet uz entuziasma viļņa veiktas iniciatīvas.

Bet jūs saprotat, ka sabiedrībā nepārtraukti notiek procesi, katrs ir gatavs piedalīties, iet ielās, ja vajag, skaļāk, klusāk, tādā vai citādā formā. Šis ir tas, kā Latvijā arī pirms vēlēšanām pietrūkst. Mēs it kā sakām - nu, tad mēs izlasīsim tos sarakstus, atradīsim Jāni, Pēteri vai Ievu un Daci, kuri man it kā liekas ok, un tad viņiem būs jāizdara lietas mūsu visu labā.

Šī ir tā sajūta par vēlēšanām.

Rodas loģisks jautājums. Esat jūs, jums līdzīgi domājošie. Varbūt jādibina partija un jāiet iekšā tajā spēlē?

Kā jūs saprotat, šādas gan idejas, gan piedāvājumi no esošajām partijām ik pa brīdim ir… Man šķiet, katram ir savs ampluā. Un šie cilvēki, kas veido Latvija 2050, mums ir sajūta, ka sabiedrībā kopumā un politikā ir niša - pilsoniskās aktivitātes. Ideju ģenerēšana, viedokļu formulēšana, ko tad, kad tu esi pie varas vai opozīcijā, vienalga, traucē kompromisa ikdienas politika. Ir vajadzīgi, kā es saku, brīvie, nesaistītie cilvēki, kas var reālistiski skatīties uz lietām, nebūvējot gaisa pilis, un reizē nebūt saistīti ar nepieciešamību nepārtraukti pieņemt kompromisā balstītus lēmumus.