Šonedēļ notikušā Trampa-Putina samita laikā viens no apspriestajiem jautājumiem bija Sīrijas pilsoņu karš, kurā pēdējos gados pārliecinoši uzvar prezidents Bašars Al Asads un viņa patroni – Krievija un Irāna. Asada militāro panākumu ietvaros Baltijas un Austrumeiropas valstīm būtu izdevīga lielāka Rietumu pārorientēšanās uz to drošības situācijas uzlabošanu.
Asads uzvaras zirgā
Kopš Krievijas intervences Sīrijā 2015. gadā Bašara Al Asada militārās pozīcijas Sīrijas konfliktā ir ievērojami uzlabojušās. Asads no nemiernieku grupējumiem ir atkarojis lielāko daļu no valsts teritorijām un kļuvis par spēcīgāko spēlētāju uz Sīrijas politiskās skatuves. Pēc Asada nesen uzsāktā uzbrukuma Kuneitras provincē pie Izraēlas robežas beigām, Sīrijas valdības spēki kontrolēs visu Sīrijas dienviddaļu un spēs pilnībā atvērt robežu ar Jordāniju. Vērā ņemamu pretestību prezidentam var sagādāt vairs tikai ASV apbruņotie kurdu kaujunieki ziemeļos, kuri ir apvienojušies ar citām Sīrijas etniskajām grupām, lai izveidotu Sīrijas Demokrātisko spēku (SDF) apvienību.
Jau pagājušajā gadā Tramps paziņoja, ka Asada gāšana vairs nav viņa administrācijas prioritāte un to ir aizvietojusi cīņa pret starptautisko terorismu. Līdz šim Tramps pie šī plāna ir pieturējies un ASV atbalstītie kurdu kaujinieki ir aktīvi izvairījušies no konfrontācijas ar Asada spēkiem. Pie tam, Sīrijas prezidents ir uzsācis aktīvus mēģinājumus pārliecināt SDF sadarboties ar Sīrijas valdību, lai pretotos Turcijas pieaugošajai ietekmei valsts ziemeļos – piedāvājums, kurš kurdu vadībai ir relatīvi vilinošs. Pie tam, Sīrijas starptautiskie atbalstītāji – Krievija un Irāna (zināmā mērā arī Ķīna) ir gatavi nepieciešamības gadījumā kāpināt savu atbalstu Asada režīmam, lai nodrošinātu prezidenta pilnīgu uzvaru. Visbeidzot, arī Asada pretinieces – Līča valstis un ES nav gatavas palielināt savu iesaisti Sīrijas konfliktā bez ASV klātbūtnes.
Ņemot vērā šos apstākļus, ir skaidrs, ka Sīrijas nākotne vairs nav iedomājama bez Asada iesaistes un politiķim būs ievērojama ietekme pār jaunās valsts konstitūcijas pieņemšanu un valdības veidošanas procesu. Īpaši ir jāuzsver, ka Krievijas un Irānas un Turcijas vadītais Astanas miera sarunu formāts ir pagaidām vienīgais diplomātiskais instruments, kurš ir spējis nosēdināt visas konfliktā iesaistītās puses pie sarunu galda un pat panākt atsevišķus izrāvienus (piemēram, deeskalācijas zonu izveide un vienošanās par konstitucionālās padomes sasaukšanu). Līdz ar Asada varas pieaugumu Sīrijā ir augusi arī Krievijas ietekme, kura nu jau ir uzskatāma arī par reģiona lielvaru.
Ko no Asada uzvarām iegūst Krievija?
Sīrijas prezidenta gaidāmā uzvara Kremlī tiek uztverta ar lielām ovācijām. Asada varas saglabāšana ir novērsusi Krievijas karaflotes bāzes Latakijas pilsētā zaudējumu un ļāvusi izvairīties no radikalizētu bēgļu pieplūduma Krievijas teritorijā. Pie tam, Krievijas iesaiste Astanas procesā un būšana galvenajam gaisa spēku atbalstītājam Sīrijas nemierniekiem ir ļāvusi spēlēt lielvalsts lomu pasaules politikā un zināmā mērā izvairīties no starptautiskās izolācijas, kurā tā nonāca pēc Krimas okupācijas un aneksijas 2014. gadā.
Krievijas nostprinātās pozīcijas Sīrijā arī ļauj tai atjaunot ietekmi Tuvo Austrumu reģionā, kuru tā zaudēja pēc PSRS sabrukuma 90. gadu sākumā. Krievijas ietekmi ir atzinusi gan Izraēla, gan Sīrijas kaimiņvalstis, gan arī Līča monarhijas, kuru augošajiem tirdzniecības darījumiem ar Maskavu ir potenciāls ievērojami vairot Putina režīma bagātību. Ņemot vērā ASV intereses Tuvo Austrumu reģionā dēļ tā ievērojamajiem naftas resursiem, Krievijas palielinātā ietekme arī sniedz iespēju realizēt Maskavas intereses tai īpaši jūtīgos jautājumos citos pasaules reģionos. Kā piemēru var minēt Baltijas valstīm tik ļoti nozīmīgo situāciju Ukrainā. Jau iepriekš izskanējušas baumas, ka Putins vēlētos vienoties ar Trampu par Krimas okupācijas un aneksijas atzīšanu apmaiņā pret spiediena uz Irānu izdarīšanu par tās atbalstīto grupējumu aiziešanu no Sīrijas teritorijas. Šāda scenārija realizācijā būtu ieinteresēta arī ASV galvenā sabiedrotā Tuvajos Austrumos – Izraēla.
Īpaši jāpiemin, ka Krievijas aktīvā ārpolitika Sīrijā ir ļāvusi arī tai realizēt savu galveno stratēģisko mērķi – piesaistīt ASV pastiprinātu uzmanību un resursus jau minētajam reģionam, lai novērstu vērību pret tās darbībām kaimiņvalstīs – Kaukāzā, Centrālāzijā un Austrumeiropā (arī Baltijā). Šāda politika ļauj tai mēģināt atjaunot pēc PSRS sabrukšanas zaudēto ietekmes sfēru, kuru Krievija redz kā savu starptautiskās drošības garantu.
Kapēc Rietumiem būtu laiks aiziet no Sīrijas?
Ņemot vērā pašreizējo situācijas attīstību, Rietumvalstis, kuras ir bijušas aktīvi iesaistītas Sīrijas situācijas risināšanā jau kopš tās sākuma 2011. gadā ir nonākušas ļoti neizdevīgā situācijā. Ir skaidrs, ka pat ievērojama atbalsta kāpināšana Sīrijas opozīcijas grupām un Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem (ja viņi izvēlētos cīnīties pret Asadu), kā arī tieša militāra intervence nespēs būtiski mainīt kara gaitu bez ievērojamām izmaksām no nodokļu maksātāju kabatas. Ņemot vērā Rietumvalstu sabiedrībās ievērojamo pretestību iesaistēm jaunās militārās operācijās, šāda plāna realizācija būtu risks, kuru pašreizējiem politiķiem uzņemties nebūtu gatavība. Pie tam Krievijas un tās sabiedrotās Irānas vēlēšanās par katru cenu aizstāvēt Asadu rada papildus risku par šo valstu pretreakciju, kas vēl vairāk apgrūtinātu Rietumu mēģinājumus mainīt kara gaitu.
Pie tam, ASV iepriekš izvirzītais uzstādījums par nepieciešamību turpināt iesaisti Sīrijā, lai cīnītos pret starptautisko terorismu ir daļēji zaudējis savu aktualitāti. Teroristiskais grupējums «Daesh» vairs kontrolē tikai nelielu Sīrijas daļu un Rietumu stratēģija ir pakāpeniski aizvirzījusies no militāru operāciju veikšanas okupēto teritoriju atbrīvošanai uz jau atbrīvoto teritoriju stabilizāciju. Līdz ar to, ir jautājums vai ASV un Rietumeiropas valstīm ir nepieciešams saglabāt tik lielu militāro instruktoru skaitu Sīrijā (ASV vien tie ir 4000).
Visbeidzot, Sīrijas konflikts turpina indēt arī Rietumu attiecības ar vienu no svarīgākajiem sabiedrotajiem Tuvo Austrumu reģionā ( NATO dalībvalsti) – Turciju. Ankara vienmēr ir kritizējusi ASV un Eiropu par sniegto atbalstu Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem, kurus uzskata saistītus ar kurdu teroristisko grupējumu PKK Turcijā, taču pēdējā gada laikā attiecības ir īpaši saasinājušās saistībā ar Ankaras uzsākto militāro operāciju kurdu apdzīvotajā Afrinas kantonā Sīrijas ziemeļos. Turcijas prezidents R.T. Erdogans jau ir paziņojis, ka grasās uzbrukt kurdu kontrolētajām teritorijām, kurās atrodas ASV militārās bāzes. Reaģējot uz to, ASV ir bijis jāveic īpaši intensīvas sarunas, lai situāciju noregulētu. Ņemot vērā Turcijas stratēģisko nozīmīgumu, attiecību tālākai sarežģīšanai var būt ļoti negatīvas sekas.
Pamatojoties uz šīm problēmām, Rietumiem vajadzētu izvērtēt vai nepārvērtēt savas prioritātes, neaprobežoties ar naudas līdzekļu piešķiršanu Sīrijas rekonstrukcijai un nesākt ieguldīt vairāk laika un resursu aktuālo problēmsituāciju risināšanai citos pasaules reģionos. Kā piemēru var minēt situāciju Ukrainā, kura kopš aktīvu militāru operāciju beigšanās 2015. gadā ir pazudusi no starptautiskās dienaskārtības. Tāpat arī Austrumeiropas valstis, kuras savā pierobežā izjūt Krievijas spiedienu, būtu pateicīgas par lielākām ASV un tās sabiedroto drošības garantijām.
Ko no šīs aiziešanas iegūtu Baltija?
No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka atbilde uz šo jautājumu ir pašsaprotama – lielāka ASV un tās sabiedroto militāra un politiska iesaiste Krievijas atturēšanas jautājumā. Tomēr Rietumu atteikšanās no ietekmes sfērām Sīrijā un Asada atbalstošo spēku uzvaras atzīšana izjauktu arī pašreizējos Krievijas stratēģijas pamatprincipus tās attiecību veidošanā ar ASV.
Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka Rietumu pārfokusēšanās uz Baltijas valstīm un Austrumeiropu nozīmētu daudz lielāku Putina piesardzību veidojot attiecības ar tās agrāko PSRS ietekmes sfēru. Apzinoties, ka šim reģionam ir pievērsta vēl pastiprinātāka Rietumu uzmanība, Putins iespējams ieņemtu daudz piesardzīgāku nostāju un piesardzīgāk meklētu vājos punktus kaimiņvalstu drošībā.
Otrkārt, Putinam būtu daudz ierobežotākas iespējas izmantot Sīriju kā kārti sarunās ar Trampu, lai izkļūtu no diplomātiskās izolācijas attiecībās ar Rietumiem. Tas, savukārt, varētu palielināt ASV un ES paustās nostājas par Krievijas veiktās Krimas okupācijas un aneksijas spēku. Redzot mazāk iespēju veidot politiskus darījumus ar Rietumiem bez konkrētu suverenitātes nosacījumu ievērošanas starpvalstu attiecībās, Putins varētu rūpīgāk izvērtēt, vai tos pārkāpt.
Treškārt, tieši militārā aspekta ietvaros ļoti palīdzētu attiecību uzlabošanās starp Rietumiem un Turciju. Ņemot vērā, ka Turcija ir NATO dalībvalsts un jautājumi par kādas dalībvalsts militāru aizsardzību ir jāpieņem visām valstīm vienbalsīgi, Turcija varētu izvēlēties likt mazāk šķēršļu atbildei uz Krievijas agresiju Baltijā un Austrumeiropā. Tas būtu īpaši nozīmīgi, jo kurdu jautājuma pazušana no Turcijas-Rietumu dienaskārtības arī samazinātu Ankaras vēlmi veidot ciešākas attiecības ar Krieviju, kuras ir īpaši aktivizējušās pēdējos gados.
Vienlaikus ir jāpiemin, ka Rietumu aiziešana no Sīrijas un Asada atbalstošo spēku uzvaras atzīšana būtu ļoti drosmīgs solis, kuru daudzi politiķi negribētu uzņemties. Ne tikai to valstu sabiedrības iztulkotu kā sakāvi pret vienu no galvenajiem Rietumu pretniekiem, bet arī paustu plašu kritiku saistībā ar kurdu etniskās grupas atstāšanu Turcijas varā. Tāpat ļoti iespējams kritika tiktu pausta arī saistībā ar nepieciešamību palikt Sīrijā, lai pārliecinātos par grupējuma «Daesh» pilnīgu sakāvi. ASV īpaši svarīgs ir arī jautājums par Irānas klātbūtni minētajā valstī, kura apdraud tās sabiedrotos – Izraēlu un Līča valstis. Tomēr esošās politiskās reālijas turpina palielināt spiedienu izvēlēties prioritātes un dažkārt ir nepieciešams pieņemt, ka jāzaudē kauju, lai uzvarētu karu.
