Jūras piekrastes kāpas daba veidojusi ar pavisam konkrētu uzdevumu – aizsargāt piekrasti no jūras vējiem un vētrām, cilvēks aiz tām droši būvējis savu māju, zinot, ka kāpa ar savu augu valsti pasargās gan no smiltīm, gan vēja. Kāpu augu valsts reizē ir ļoti trausla un ļoti spēcīga – ja augam izdevies iesakņoties smiltīs, tas turēsies.
Priedes ar savu sakņu sistēmu un zariem, kas līkst līdz pat zemei, ir īpaši piemērotas apstākļiem, kad nemitīgi jāturas pretī jūras vējam. Tomēr šie augi, jo īpaši zemo lakstaugu veģetācija, ir arī ļoti trausls paklājs – pietiek automobilim divas reizes pārbraukt tam pāri, un augi no smilts jau ir izrauti. Latvijas jūras piekrastes zona ir sevišķi īpatnēja un interesanta gan ar skaistajām, slīdīgajām un «dziedošajām» smiltīm, gan ar dažādajiem krasta profiliem – zemo, līdzeno kāpu krastu, pļavu piekrasti, akmeņaino vai stāvkrastu Kurzemē, kas nu jau ir kļuvis par tūristu apskates objektu. Kurzemē, pie Pāvilostas, atrodams vēl viens unikāls dabas piemineklis – Pelēkā kāpa, kas ir platākā Latvijas piekrastes kāpa – 818 m. Tur sastopami divi no 63 biotopiem, kas Eiropā pasludināti par prioritāriem. Par pelēko to droši vien dēvē tādēļ, ka smiltis ir pelēkā krāsā, lai gan tās klātas ar ziedošu, krāsainu augu paklāju. Te var atrast arī īpaši aizsargājamus augus – kāpu neļķes, kāpu auzeni, mārsilu, arī aizsargājamas ķērpju sugas. Nerunājot nemaz par zemajām, salīkušajām, bet stingrajām priedēm, kurām zaru garās skujas kā slotas slauka zemi, kad sāk pūst lielie vēji. Un tomēr kāpa, kas izturējusi gadsimtus, iesakņojusi sevī augus un aizsargā piekrastes iedzīvotājus, mūsdienās pati izrādās ir pilnīgi neaizsargāta. Cilvēks ierodas ar savu auto vai vēl sliktāk – ar buldozeru, un nieka vienas stundas laikā tiek izpostīts gadsimtus ilgs, pacietīgs darbs – kāpas augu valsts tiek neatgriezeniski iznīcināta, bet pats kāpas klajums izvēlēts par būvlaukumu pāris bezjēdzīgiem namiem. Tieši tā tas noticis Pāvilostā, kur daļa no Pelēkās kāpas teritorijas paredzēta apbūvei. Tā vietā, lai pasludinātu šo teritoriju par mikroliegumu (mikroliegumu var noteikt teritorijām līdz 20 ha), tiek izdota atļauja uzsākt detaļplānojumu kāpas teritorijā. Saprotams, Pāvilostas Pelēkā kāpa iekļauta Jūras piekrastes aizsardzības projekta sarakstos, kas tika izstrādāts 2000.gadā, tomēr mikrolieguma statuss joprojām nav noteikts, un tas vietējai varai šķiet pilnīgi pietiekams pamats sapņot par būvniecību. Jo vairāk dīvaini tas izklausās, zinot reizē bēdīgo un smieklīgo notikumu ar tā saukto Kurzemes sētu, kas tika būvēta it kā Dzintara takas ietvaros. Dzintara taka bija iecerēta kā ekotaka, ko no Pāvilostas līdz Liepājai (35 km garumā) vai no Pāvilostas līdz Jūrkalnei (25 km garumā) veidotu gar jūras krastu – gājējiem, ceļotājiem un tūristiem. Projekts nav pabeigts, jo taka iet cauri privātajām zemēm un nav panākta vienošanās, kas apmierinātu abas puses. Toties kāds apņēmīgs un izmanīgs būvētiesgribētājs cerēja ar šīs takas palīdzību apvest visus ap stūri, uzbūvējot sev māju kāpu zonā, burtiski priežu mežā, acu aizmālēšanai nosaucot to par Kurzemes sētu. Tā būšot Kurzemes zvejnieka sēta – apskatāma visiem, kas dosies pa Dzintara taku. Gandrīz vai etnogrāfisks objekts. Ieraugot pamatīgo, spīdīgi jauno guļbaļķu būvi, atliek vien sajūsmā noelsties – ir nu gan mūsu zvejniekiem Kurzemē bijusi laba dzīve, ja tādās mājās dzīvojuši! Īpašnieka viltus tomēr tika atklāts un būvniecība apturēta, bet – ne likvidēta! Tik drīz laikam tas vis nenotiks – tas, ka nelikumīgi uzcelta būve vienreiz tiks vienkārši nojaukta! Un runa jau ir tieši par to – par mikrolieguma noteikšanu šādās vietās, lai nepieļautu kārtējo būvētgribētāju spiedienu un vietējās varas vārgo pretošanos, kas parasti beidzas ar būvatļaujas izsniegšanu. Bezjēdzīga liekas arī Vides ministrijas nozīme Latvijā vispār. Pāvilostas Pelēkās kāpas aizsargātāji rakstījuši un stāstījuši par šo unikālo dabas pieminekli gan Valsts prezidentei, gan Ministru prezidentam, bet vēstules allaž nonāk Vides ministrijā vai Dabas aizsardzības pārvaldē, no kurām tiek saņemta laipna atbilde: jauki, ka esat ieinteresēti, ka brīdināt utt., tomēr nekāda reāla palīdzība vai darbība neseko līdz pat šai baltai dienai. Šķiet, latvieši sajukuši prātā ar šo būvēšanās bumu – «biezajiem», kuriem ir nauda un teikšana, ir absolūti vienalga, kādā vietā būvēties. Viņi grib tikai vienu – neskarto dabu! Un uzceļ māju, nopostot šo dabu vairāku simtu kvadrātmetru apkārtnē, norobežo savu īpašumu ar necaurredzamu žogu, kur ne «neskartā daba», ne cilvēks netiek pat tuvumā. Viņi nopērk sev skatu uz jūru, ezeru vai upi, ko vēro pa nelielu sava īpašuma šķirbiņu, ieslēguši neskaitāmas apsargāšanas un novērošanas ierīces, bieži vien ierazdamies šajā mājā labi ja vienu reizi gadā... Vietējai varai vajadzētu būt tai, kas saprot, kāda vērtība ir vietai, kuras apsaimniekošanu viņi uzņēmušies, bet esmu dzirdējusi, ka šie varasvīri cilvēci dala divās daļās – cilvēkos un iedzīvotājos. Cilvēki ir tie, kuriem naudas netrūkst un kuri samaksā sodu pasmīnot, bet savu apbūves gabalu dabū. Un vietējie varasvīri aizgūtnēm stāsta, ka viņi tiešām «domājot par cilvēkiem, strādā un pūlas cilvēku labā». Bet iedzīvotāji – tie esam mēs, pārējie, kuriem nez kādēļ sāp sirds par Pelēko kāpu, simtgadīgām priedēm un mazajām, baltajām neļķītēm. Latvija ir unikāla un neatkārtojama ar savām dabas vērtībām, ar pagaidām vēl tiešām neskarto dabu, kurā var atrast tādus brīnumus kā savvaļas īrisus, neļķes, anemones un simtiem citu dabas retumu. Katrs novads var lepoties gan ar mežiem, purviem vai palieņu pļavām, upēm un ezeriem, kuru skaistums aizrauj elpu un liek lepnumā izslieties. Šķiet, tas ir tik vienkārši – saglabāt un pasargāt no izpostīšanas Latvijas lielāko bagātību – dabu, kas jau labu laiku kļuvusi par ārzemnieku skaudības un apbrīnas objektu: cik jūs esat laimīgi, ka kaut kas tāds pie jums vēl ir! Vai tiešām ar savu tuvredzīgo būvēšanās trakumu sasniegsim to stāvokli, kāds esot Holandē, kur viena trešdaļa zemes atrodas zem asfalta? Pāvilostas dabas entuziasti nav zaudējuši cerību, ka Pelēkā kāpa tiks pasargāta no buldozeriem. Patiesībā neviens no mums nedrīkst atmest ar roku un nopūšoties izdvest: ko nu mēs... ko gan mēs varam pret naudu un varu?