Lejasciema pagasta iedzīvotājs ornitologs Aldis Freibergs kopš 1979.gada pēta putnus un gredzeno tos. Viņš apgalvo, ka šī nodarbošanās viņam ir kļuvusi par dzīvesveidu. Putnu vērošanai un gredzenošanai viņš izmanto katru brīvu brīdi, reizēm pat apvieno to ar darbu.
Ornitologs Aldis Freibergs: esmu cilvēks, kam vajadzīga brīvība un putni
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Interesēja tikai putni un to pētīšana
Putni Aldim sākuši interesēt, kad viņa rokās nonākusi grāmata par Latvijas putniem. Tolaik viņš dzīvojis Kurzemē - Džūkstes pusē. “Es laikam klasē izcēlos starp visiem pārējiem, tādēļ bioloģijas skolotājs aizveda mani pie Jāņa Baumaņa - Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta zinātniskā līdzstrādnieka. Viņš bija mans pirmais skolotājs,” atceras A.Freibergs.
Sākumā kopā ar citiem cilvēkiem (sevišķi daudz - skolēniem), kam bija interese par putniem, Aldis gredzenojis putnus. 1980.gadā, izmantojot viņu pētījumus, izveidots ligzdojošo putnu atlants.
“Gāju un pētīju gan brīvajā laikā, gan reizēm arī ne tikai brīvajā. Man nebija citu interešu,” atzīst ornitologs. Arī šobrīd Aldis piedalās dažādās programmās, piemēram, griežu monitoringā.
“Vairākus gadus jūnijā divas nakti pēc kārtas noteiktā maršrutā, kas ir apmēram 12 kilometru garš, skaitu visas redzamās un dzirdamās griezes, kā arī mēģinu precizēt, kur putns ir - pļavā vai ziemāju tīrumā. Latvijā ir vairāk nekā desmit šādi maršruti. Tā var izsekot skaita svārstības, kā arī izprast apstākļus, kas to ietekmē. Griezes arī ķeru un gredzenoju,” stāsta putnu vērotājs. Kopā ar meitu Ingu Aldis jau trešo gadu oktobra sākumā piedalās arī Starptautiskajās putnu vērošanas dienās. Inga iet tēta pēdās - arī viņai putnu vērošana ir ļoti mīļa.
Novērojumus pierāda fotografējot
Aldis ir redzējis visus Latvijā ligzdojošos putnus. Gadījies redzēt arī pa kādai retākai putnu sugai. “Pagājušajā gadā noķēru dzeltensvītru ķauķīti. Tas bija pirmais šā putna novērojuma gadījums ārpus piejūras reģiona. Mūsu pusē tas ir retums,” stāsta ornitologs. Lai pierādītu citiem, ka viņam tiešām izdevies saķert šādu retu putnu, tas ir jānofotografē. “Apgalvojums, ka esmu redzējis kaut kādu putnu, neko nenozīmē, bet fotogrāfija kalpo kā dokumentāls pierādījums,” stāsta Aldis un parāda dzeltensvītru ķauķīša fotogrāfiju kā apliecinājumu, ka viņš tiešām to ir noķēris.
“Darbojas likums - kad ir, ko fotografēt, nav fotoaparāta, kad nav fotoaparāta - ir ko fotografēt,” saka A.Freibergs. Pirmās putnu fotogrāfijas tapušas, kad Aldis sācis vērot putnus. Kopā ar citiem gredzenotājiem viņš devies uz Papi.
“Tā savulaik bija Meka visiem gredzenotājiem. Tagad ir gan gredzenotāji, gan vērotāji. Man vajag putnu noķert un apgredzenot, bet ir tādi, kas ar binokli un blociņu rokās dodas uz putnu koncentrēšanās vietām un pieraksta redzēto,” stāsta putnu gredzenotājs.
Kāsī putnus skaita pa desmit
Nezinātājam rodas jautājums, kā ornitologam izdodas noķert spārnotos draugus. “Putnus ķeru ar tīkliem, ziemā arī ar slazdiem, kas maksimāli pielāgoti, lai putnu nesavainotu. Savainots putns vairs nekur nevar aizlidot. Tomēr vislielākā vērtība ir ligzdās gredzenotiem mazuļiem, sevišķi ceļotājputnu mazuļiem. Tad ir zināma viņa izcelšanās vieta. Noķerot putnu, speciālisti var atzīmēt kartē, kur putns apgredzenots, kur noķerts pirmo reizi, kur otro,” stāsta Aldis.
Gadās, ka nākas saņemt ziņu no Rietumeiropas, ka viņa gredzenotais putns ir atrasts beigts. Dziedātājputni, par kuriem mēs šeit priecājamies, Eiropas Savienībā ir medījami putni. Daudz labāk ornitologam patīk saņemt ziņu no citas valsts bioloģijas institūta, ka putns ir noķerts, kontrolēts un palaists brīvībā.
A.Freibergs iegrāmato katru apgredzenoto putnu. Gada beigās viņš raksta atskaites Biloloģijas institūtam par katru apgredzenoto putnu, norādot putna iespējamo vecumu un dzimumu. Uz 2004.gada sākumu Aldis bija apgredzenojis 29 846 putnus no 117 sugām. “Visus redzētos putnus gan neesmu uzskaitījis. Piefiksēju, ja redzu kaut ko īpašu vai sevišķi daudz putnu,” norāda Aldis. Bet kā tad var saskaitīt putnus, kas lido lielā barā? Ornitologs atbild, ka līdz 30 putniem var paspēt saskaitīt, sevišķi, ja tie lido noteiktās ģeometriskās figūrās (kāšos vai ierindās).
“Ja kāsis ir lielāks, tas jūk un mainās. Tad saskaitu apmēram desmit putnus, bet pārējo skaitu nosaka uz acumēru - cik šādu desmitu apmēram ir kāsī. Vislabāk, ja skaita divatā. Rezultātu var salīdzināt un uzrādīt vidējo,” skaidro dabas draugs.
Putni māk dziedāt “svešā valodā” Ilgus gadus vērojot un gredzenojot putnus, tos var labi iepazīt. “Varbūt nevar paredzēt, ko kurā momentā katrs putns darīs, bet iepazīt tos var labi. Pēc uzvedības varu pateikt, vai putns ir uztraucies, vai tuvumā ir ligzda. Putniem tāpat kā cilvēkiem ir dažādi raksturi. Viens ir enerģiskāks un aktīvāks, cits klusāks un noslēpumaināks. Ir putni, kurus var pamanīt, nemaz nepieejot klāt ligzdai, citus pamani tikai pēdējā mirkli, zinot, ka tur tiešām jābūt ligzdai,” klāsta ornitologs.
Lielāko daļu putnu Aldis atpazīst pēc dziesmas. Vienīgi rudenī daudzām putnu sugām ir līdzīgs sauciens, tad ir grūtāk atšķirt. “Ja saklausu kaut ko nedzirdētu, ņemu palīgā binokli un meklēju dziedātāju, tomēr lielākoties tas nav rets putns, bet pašmāju spārnotais draugs, kurš iemācījies “svešu valodu”,” smejot saka A.Freibergs, piebilstot, ka sevišķi labi skaņas atdarināt māk sīlis. Aldim pat nācies dzirdēt, kā sīlis atdarina viņa meitas saucienus pēc suņa. “Putni ir gudri. Ķeršanai es izmantoju arī pievilināšanu ar barību. Starp ogu krūmiem un viņu uzturēšanās vietu nostiepju tīklu. Pirmajā reizē putnu izdodas noķert un apgredzenot. Nākamreiz, izsalkuma mocīts, viņš izlien tīklam pa apakšu un netraucēts nokļūst pie barības,” stāsta Aldis.
Gredzenojot ir uzbrukuši putni
Visvairāk A.Freibergs ir apgredzenojis sarkanrīklītes un parastās lielās zīlītes, par kurām domājam, ka tā pie mums dzīvo gan ziemā, gan vasarā. “Lielā zīlīte ziemā dodas pat uz Nīderlandi. Mēs barojam un priecājamies par Igaunijas un Somijas zīlītēm. Tas ir pierādījies ar gredzenošanu,” atklāj A.Freibergs. Viņam ir izdevies noķert arī Itālijā un Šveicē gredzenotus putnus.
Gredzenojot un nosakot putnu sugas, Aldis izmanto grāmatu - putnu noteicēju.
“Apskatu katru spalvu un salīdzinu ar grāmatā aprakstīto, lai precizētu, vai tas tiešām ir konkrētās sugas putns,” stāsta ornitologs.
A.Freiberga putns esot brūnā čakste. Latvijā tas ir diezgan parasts, klajumu un mežmalu putns. “Brūnā čakste ir mazs un agresīvs putns. Tas ir vanags miniatūrā, kurš ķer vardes, sienāžus, peles. Vajadzības gadījumā tas var ieklupt krāgā arī cilvēkam,” skaidro Aldis un piebilst, ka no šā putna uzbrukuma nācies vairīties, kad Aldis gājis gredzenot mazuļus ligzdā. Viņa sapnis ir pielavīties brūnajai čakstei pavisam tuvu un nofotografēt to, lai var uztaisīt skaistu plakātu, ko piekārt pie sienas. Lai atrastu brūno čaksti, Aldis ir gatavs doties pat vairākus kilometrus tālos meklējumos.
“Es strādāju mežā, tādēļ bieži vien varu apvienot darbu ar putnu ķeršanu un gredzenošanu, jāpaņem tikai līdzi tīkli un gredzeni,” saka ornitologs. Kādreiz viņš strādājis par mežsargu. Mēneša beigās bieži vien bija jāsakārto dokumenti.
“Divas dienas nosēžot pie galda, palieku kaitīgs sev un apkārtējiem. Es esmu cilvēks, kam vajadzīga brīvība un putni,” atzīst Aldis.