Ir pienācis brīdis, kad stirnas bez cilvēka palīdzības iztikt nevar, saka Rīgas reģionālās virsmežniecības inženieris Raimonds Fridvalds. Sniega segas biezums pārsniedzis 50 cm, un mūsu platuma grādos tā ir kritiskā robeža. Dzīvnieks vairs nevar tikt pie barības un atkašņāt guļas vietu.
- Aukstums nav tas trakākais. Ja stirna ir paēdusi un tai ir enerģija, tā nesalst. Problēma ir tāda, ka stirnai jāsameklē noteikts barības daudzums, bet, brienot pa dziļo sniegu, viņa lieki patērē daudz enerģijas. Kamēr tā barību atrod un paēd, vēderā jau atkal nekā nav. Šoreiz gan runa ir tikai par stirnām. Zem sniega kārtas zeme nav sasalusi - mežacūka ir izturīgāka un līdz barībai var aizrakties, savukārt aļņi un staltbrieži ar savām garajām kājām var pārvarēt lielākus attālumus.
R. Fridvalds atzīst, ka stiprākie izdzīvos vienmēr un mežs tukšs nekad nebūs: - Iznīks tas mazais, kam daba ir paredzējusi iznīkt. Ja viņš izdzīvo, labi, ja ne, nekas slikts nenotiks. Tomēr šāds scenārijs neapmierina medniekus, jo no dzīvnieku daudzuma mežā atkarīgs tas, cik viņiem būs ļauts nomedīt nākamajā medību sezonā, kas sāksies martā. Tāpēc visā agrākā Limbažu rajona teritorijā mednieki aktīvi piebaro meža dzīvniekus. Iespēju robežās to dara visi mednieku kolektīvi - cik nu katrs var atļauties, jo rūpes par zvēriem nav lēts prieks. Ir jāpērk barība, vajadzīga degviela, reizēm pat jāizšķūrē ceļš, lai tiktu pie barotavām. - Galvenais, kas jāievēro, barojot dzīvniekus, - tas jādara daudzmaz regulāri, piedevām barotavā jābūt gan sulīgai barībai, gan sienam un skābsienam, - norāda R. Fridvalds. Vislabākā vieta barotavai ir egļu tuvumā, jo zem skujkokiem ir mazāk sniega un tur stirnas, pieēdušas pilnus vēderus, var naktīs gulēt.
Mednieku kolektīva Indrāni mežu saimniecība atrodas Katvaru un Umurgas pagastā, tās platība ir vairāk nekā 5 ha. Šajā teritorijā ir iekārtotas 7 barotavas. Dzīvniekus nedaudz piebarot mednieki sāka reizē ar dzinējmedību sākumu oktobra beigās, bet tagad barotavas vīri apmeklē jau divas reizes nedēļā. Ja barotava ir tukšāka, to papildina. - Reizēm barību vajag tikai sakārtot. Gadās, ka dzīvnieki kartupeļus izsvaidījuši uz visām pusēm, meklēdami ko labāku. Labāk barot biežāk un pa druskai, - stāsta Indrānu prezidents Gatis Lācis. Apmeklējot vairākas barotavas, jāsecina - to, vai mednieku pienesums meža zvēriem būs pa prātam, iepriekš paredzēt nevar - dažās ir apēsts gan siens, gan kartupeļi, citur stirnas nav iekārdinājušas šķietami tik apetītlīgās lapu slotiņas un sārtvaidzis ābols. Citu reizi vīri brīnījušies, kā stirnas tikušas galā ar kartupeļiem, kas bija sasaluši cieti kā akmeņi. Vienīgais barības veids, kas nekad netiek smādēts, ir maize. Rīgas reģionālās virsmežniecības inženieris Raimonds Fridvalds atzīst: - Ja dzīvnieks uzskatīs, ka kaut kas viņam nav vajadzīgs, to neēdīs.
Laba sadarbība medniekiem izveidojusies ar vairākiem Limbažu novada zemniekiem. Lielākā daļa no viņiem ir atsaucīgi un saprotoši. - Dažiem pa ziemu sliktāk glabājušies kāposti, apsaluši burkāni vai kartupeļi. Mēs nedaudz bojātos savācam uz mežu, - G. Lācis smej, ka tā sanāk bieži - ko viens met prom, tas citam lieti noder. Šāda vienošanās ir izdevīga arī pašiem zemniekiem, kuriem jāattīra telpas, piemēram, jāatbrīvojas no lapām, ko pirms pārdošanas noņem kāpostgalviņām. Indrānu mednieki cenšas saimniekot efektīvi, izmanto visu, kas pieejams. Vienojoties ar saimniekiem un pašvaldību, viņi barotavu tuvumā nogāž kokus, kuri tik un tā būtu jāzāģē, retinot mežu. - Blīgznas ātri aug un aizēno vērtīgos kokus, toties šo koku pumpuri stirnām ir labākais vitamīnu avots, - stāsta R. Fridvalds, rādot apgrauztos zaru galus. Pavasarī meža īpašnieks varēs stumbru sazāģēt malkā.
Lai gan mednieki barotavas iekārto, domājot galvenokārt par stirnām, savs labums no tām ir arī citiem meža dzīvniekiem. Pirmās pie barības klāt ir zīlītes. Tikko vīri izber graudus, mežs burtiski atdzīvojas - par to, ka galds klāts, tās ātri paziņo viena otrai. Graudi interesē arī sīļus un dzeltenvēderainās stērstes. - Līdzīgi kā polārpūce Rīgā pie Operas, arī dobumā pie vienas no mūsu barotavām sēdēja pūce. Grauzējus viņa tagad nedabū un ķer mazos putniņus. Pie vienas barotavas pāris sīļiem spalvas jau bija atstātas, - novērojis G. Lācis. Savukārt plēsēji pie barotavām nereti meklē vieglu medījumu, lai gan Indrānu mednieki šajā ziemā ne lūšu, ne vilku pēdas nav atraduši.
Indrānu kolektīvam medību sezonu izdevies pabeigt jau decembra beigās: - Jau otro sezonu pēc kārtas bez grūtībām esam nomedījuši atļauto vairumu. Tagad ļaujam zvēriņiem atpūsties. Ja nu vienīgi kaut kur lūsis parādīsies un to vēl drīkstēs šaut, būs jārīko medības, - spriež G. Lācis. Mednieki atzīst - medīt pašreizējā dziļajā sniegā ir grūti, jo pa ceļu nevar izbraukāt, jābrien iekšā pa stigām, ja nav kāds sniega braucamais. Daudzi samierinājušies, ka kaut ko no atļautā viņiem neizdosies nomedīt. - Šis medībām nav labākais laiks, - uzskata R. Fridvalds. - Meža cūku atļaujas vēl ir palikušas. Var barošanas vietā pasēdēt, pavaktēt kādu mazāku, vājāku pērno sivēnu. Lielos tagad nevajadzētu šaut, jo cūka jau ir grūsna, marta beigās varētu būt sivēni. Tomēr vairums mednieku gatavojas jaunajai sezonai, kas sāksies martā.
R. Fridvalds vēl neņemas spriest, kāds izskatīsies mežs pēc ziemas. Galu galā pavasaris vēl nav pienācis. Tomēr viņš uzskata, ka būs labi: - Tagad, pašā trakākajā laikā, stirnām radziņi jau aug - tas nozīmē, ka viss notiek.