Anekdotes, cirka klauni, dažādas stāvizrādes un kolēģu sarkasms – tās ir tikai dažas no tūkstošiem lietu, kas uzjautrina cilvēkus. Bet vai mēs esam vienīgās būtnes, kurām piemīt humora izjūta un tieksme reizēm kārtīgi izsmieties?
Vai dzīvniekiem ir humora izjūta?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā rakstīts izdevumā «Live Science», vispārīgā atbilde ir - nē, mēs neesam vienīgie, tomēr tas ir atkarīgs no tā, kā humora izjūta tiek definēta.
Filozofi un psihologi gadsimtiem ir centušies nonākt pie vienotas humora definīcijas, stādot priekšā neskaitāmas teorijas un skaidrojumus. Viena no populārākajām teorijām ir tā saucamā humora neatbilstības teorija. Tā vēsta, ka humors rodas tad, kad norisinās nesakritība starp to, ko kāds gaida notiekam, un to, kas patiesībā notiek. Šī teorija sevī iekļauj arī dažādus kalambūrus, ironiju un sarkasmu.
Šādās kategorijās lielākajai daļai dzīvnieku humora izjūtas pašsaprotami nav, jo tiem trūkst apziņas mehānisma, kas ļautu atpazīt šādas konstrukcijas. Tomēr pastāv izņēmumi.
Viens no izņēmumiem ir Koko – slavenā gorilla, kurai izdevās iemācīties vairāk nekā 1000 kurlmēmo zīmes un saprast 2000 angļu valodas vārdus. Apbrīnojamais dzīvnieks ne vien izmantoja zīmju valodu, lai humoristiski spēlētos ar dažādu vārdu nozīmēm, bet arī veica dažādus smieklīgas izdarības, piemēram, viņa sasēja kopā sava kopēja kurpju auklas un ar zīmēm parādīja, lai viņš dzenas viņai pakaļ. Šim jokam sekoja smiekliem līdzīgu skaņu izvirdums.
Tomēr joprojām ir ārkārtīgi grūti izskaidrot, kāpēc atsevišķi joki vai veseli humora apakšžanri ir smieklīgi un kāpēc dažas lietas nav smieklīgas. Grūti arī saprast arī to, kāpēc cilvēks smejas, kad to kutina kāds tuvs cilvēks, bet dusmojas, kad to dara svešinieks.
Pēdējos gados psihologi ir radījuši teoriju, ka humora izjūta sakņojas tā saucamajā «labdabīgajā vardarbībā», proti, tas ir tad, kad cilvēks sastopas ar situāciju, kas teorētiski apdraud viņu vai viņa uzskatu sistēmu, tomēr vienlaicīgi šķiet pieņemama.
«Labdabīgā vardarbība» izskaidro, kāpēc mēs smejamies, ja mūs kutina, proti, kutināšana ir process, kas iejaucas cilvēka privātajā telpā, tomēr tā netiek uzskatīta par vardarbību, ja to dara tuvs cilvēks. Tāpēc rodas smiekli.
Ja mēs spriežam šādās kategorijās, tad daudziem dzīvniekiem piemīt humora izjūta – šimpanzes, gorillas un orangutāni, piemēram, izdvesa smiekliem līdzīgas skaņas, kad tos kutināja kāda eksperimenta ietvaros.
Interesanti ir tas, ka kutināšanas laikā visvairāk «smejas» žurkas. Tām tas tik ļoti patīk, ka tās mēdz pat dzīties pakaļ kutinošajam pirkstam.