Cilvēka dabā ir būt ziņkārīgam, tāpēc daudzu indivīdu nemitīgie meklējumi un pētījumi cilvēcei ir ļāvuši nokļūt līdz mūsdienu attīstības līmenim. Zināms, ka daudzu mūsdienās pašsaprotamu lietu, medikamentu un procedūru aizsākums ir bijis balstīts bīstamos, pat absurdos eksperimentos, kuru «izmēģinājuma trusīši» bija paši izgudrotāji. Tāpēc, izdevums «Discover magazine» apkopojis sešus izgudrotājus, kas savas trakākās idejas pirmo reizi izmēģināja paši ar sevi.
Verners Forsmans un sirds dobumu katetrizācija
Verners Forsmans (Werner Forssman) bija vācu urologs, kurš 1929. gadā savā vēnā iedūra katetru un pa asinsvadu aizvadīja to līdz pat sirdij. Bīstamās procedūras mērķis bija izpētīt vidi sirds iekšienē, lai noskaidrotu, vai cilvēkam nav nepieciešama sirds operācija. Lai arī pirms tam līdzīga procedūra tika veikta zirgam, tika uzskatīts, ka cilvēku tā nogalinātu.
Neskatoties uz to, Forsmans pierunāja kādu medmāsu, lai tā ļauj šo procedūru veikt viņai, tomēr paslepšus Forsmans katetru vēnā ievadīja pats sev. Medmāsai neatlika nekas cits, kā asistēt ārstam tālākajā procedūras norisē.
Beigās ar katetru vēnā Forsmans devās pie rentgena aparāta, ar kura palīdzību katetru ievadīja sev tieši sirdī.
1956. gadā Forsmans par šīs procedūras pilnveidošanu saņēma Nobela prēmiju.
Deivids Pričards un āķtārpi
2004. gadā britu imunologs Deivids Pričards (David Pritchard) veica visai baisu eksperimentu – viņš uz sava apakšdelma uzlika vairākus desmitus parazītisko āķtārpu kūniņu un ļāva, lai tārpi burtiski ieēdas viņa miesā un izveido tur parazītu koloniju.
Āķtārpi parasti parazitē mazāk attīstīto pasaules valstu iedzīvotājos un visbiežāk cilvēka organismā nonāk caur pēdām, kur izveido perēkli, veģetējot tur pat gadiem ilgi. Ja parazītu skaits ir liels, un cilvēkam nav pieejami medikamenti, āķtārpi var izraisīt nopietnas veselības problēmas un pat cilvēka nāvi. Tomēr ar tiem ir viegli tikt galā, ievērojot vienkāršu higiēnu un lietojot medikamentus.
Pričarda mērķis bija noskaidrot, vai šie parazīti var nomākt cilvēka imūnsistēmu, tāpēc viņš pārliecināja savas slimnīcas vadošo personālu, lai ļauj viņam sevi ar šiem tārpiem inficēt.
Eksperiments bija veiksmīgs, un Pričardam izdevās noskaidrot, ka āķtārpi neitralizē tos imūnsistēmas elementus, kas cilvēkam izraisa alerģijas.
Stabins Firts un dzeltenais drudzis
19. gadsimta sākuma ārsts Stabins Firts (Stubbins Ffirth) nolēma pierādīt to, ka dzeltenais drudzis nav lipīgs, un no galvas līdz kājām notriepās ar dzeltenā drudža slimnieka vēmekļiem. Iesmērējis krietnu šļuku vēmekļu pat acīs, zinātnieks vēl nerimās un vēmekļus arī iedzēra. Ticis galā ar vēmekļiem, zinātnieks ķērās klāt slimnieku asinīm, siekalām un urīnam, ko izmantoja tieši tādā pašā veidā kā vēmekļus. Lai izmēģinātu pilnīgi visas inficēšanās iespējas zinātnieks pat vārīja vēmekļus, ieelpojot radušos tvaikus.
Neskatoties uz rūpīgajiem centieniem, Firtam ar dzelteno drudzi inficēties neizdevās, tāpēc viņš paziņoja, ka dzeltenais drudzis nav lipīgs. Tas tomēr nav īsti taisnība, jo mūsdienās ir zināms, ka dzelteno drudzi pārnēsā moskīti ar asins starpniecību.
Īzaks Ņūtons un adata acī
Arī slavenais angļu fiziķis, matemātiķis un astronoms Īzaks Ņūtons (Isaac Newton) mēdza veikt eksperimentus pats ar sevi. Reiz Ņūtons, lai uzzinātu, kas notiek ar acs optiskajiem nerviem, acs dobumā iedūra adatu un grozīja to uz riņķi. Rezultātā Ņūtons ziņoja, ka redzējis spožus gaismas punktiņus, kas pazuduši, kad viņš uzspiedis uz adatas. Tiesa, Ņūtonam neizdevās izdarīt nekādus īpašus secinājumus par šo parādību.
Džeks Bārnss un medūzu uzbrukums
20. gadsimta vidū Austrālijā uzliesmoja kāda dīvaina slimība – tās simptomi bija asas muskuļu sāpes, vemšana un tik spēcīga depresija, ka pacienti bieži lūdza, lai ārsti viņus nogalina. Nebija zināms, kas tā ir par slimību, tomēr bija noskaidrots, ka ar to var saslimt, peldoties jūrā, ko pacienti īsi pirms saslimšanas arī bija darījuši.
Džekam Bārnsam (Jack Barnes) radās aizdomas, ka pie vainas varētu būt sīkas, gandrīz caurspīdīgas medūzas. Daudz nedomādams, Bārnss paņēma savu deviņus gadus veco dēlu un kādu glābēju un devās uz jūru nopeldēties. Pēc neilga laika visiem trim eksperimenta dalībniekiem parādījās noslēpumainās slimības simptomi, un viņi tika aizvesti uz slimnīcu. Visi trīs eksperimenta dalībnieki izveseļojās.
Bārnsa eksperiments lika pamatus tam, ko mūsdienās dēvē par Irukandži sindromu.
Alberts Hofmans un LSD
Šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmans bija pirmais cilvēks pasaulē, kurš izbaudīja LSD sniegtos labumus. Psihedēliskajam savienojumam LSD ķīmiķis uzdūrās pavisam nejauši, cenšoties sintezēt jaunus ķīmiskos savienojumus no «vilka zobiem» (parazītiska sēne) un jūras sīpoliem. Procesa laikā Hofmans nejauši norija sintezēto savienojumu un piedzīvoja ārkārtīgi krāšņas halucinācijas.
Trīs dienas vēlāk viņš apzināti norija kontrolētu devu vielas, lai apstiprinātu tās psihedēlisko iedarbību. Šī diena pasaulē kļuva zināma kā «Velosipēdu diena» (Bicycle Day), jo halucinācijas Hofmanam sākās brīdī, kad viņš ar velosipēdu devās mājās.
