Nevis romantiski, bet šausminoši: Kā pārojas gultas blaktis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bultas blaktis ir nomocījušas cilvēkus tūkstošiem gadu.
«Sākotnēji tie bija sikspārņu parazīti alās, un, kad cilvēki tur ievācās, mēs padzinām sikspārņus,» skaidroja Virdžīnijas Tehniskās universitātes profesore entomoloģe Dini Millere (Dini Miller), kura pēta pilsētvides kaitēkļus. Gultas blaktis sāka parazitēt no cilvēkiem, kuri pēc tam izplatīja blaktis citās vidēs.
Šodien gultas blaktis pārvietojas no mājas uz māju tāpat, kā tās to darīja tālā pagātnē – tiekot pārnēsātām cilvēku drēbēs un somās. Pietiek ar vienu vairoties spējīgu pāri vai kaut vai vienu blakšu apaugļotu mātīti, lai radītu parazītu savairošanos jaunā vietā.
Gultas blaktis vairojas visu gadu, tomēr ir novērojamas sezonālas atšķirības.
«Mēs zinām, ka populācija divkāršojas un trīskāršojas vasaras mēnešos,» Millere norādīja portālam «Livescience». Viņa skaidroja, ka to varētu ietekmēt mitruma līmeņa palielināšanās.
Atrodoties mājā vai dzīvoklī, kukaiņi slēpjas, piemēram, mēbeļu plaisās, tapetēs vai gultas atsperēs. Tie aktīvi kļūst naktīs, ja viņi sajūt, ka cilvēki vai dzīvnieki elpo.
«Kad oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā paaugstinās, gultas blaktis uzzina, ka barība ir ieradusies,» skaidroja Millere. «Tas ir kā pa gabalu saost bekonu,» viņa piebilda. Blaktis klīdīs apkārt, meklējot maltīti, un, ja viņas nonāks apmēram metra attālumā no šādas maltītes, tās sāks koncentrēties uz ķermeņa siltumu.
Gultas blaktis barosies ar asinīm pat desmit minūtes, lai iztiktu trīs līdz septiņas dienas. Barošanās izraisa šo kukaiņu vēlmi pāroties, īpaši tēviņiem. Atgriežoties savos slēpņos, tēviņi centīsies pāroties ar pieaugušajām mātītēm, citiem tēviņiem un pat kāpuriem, pavēstīja Millere.
Gultas blakšu vairošanās nav romantiska, bet drīzāk diezgan šausminoša lieta. Blaktis nodarbojas ar tā saukto traumatisko apaugļošanu. Tēviņš ar savu dzimumlocekli ieduras mātītē un izšļāc savu spermu tās vēdera dobumā. Pēc tam pāris stundu laikā sperma nokļūt mātītes olnīcās.
Lai atvieglotu traumatiskās apaugļošanas sekas, gultas blakšu mātītēm ir izveidojies īpašs orgāns, kas atrodas tajā vietā vēderā, ko tēviņi parasti caurdur. Šo orgānu tēviņiem ir vieglāk penetrēt, tā rezultātā mātītes cieš mazākus bojājumus un zaudē mazāk ķermeņa šķidruma. Tēviņiem šāda orgāna nav. Tā vietā viņi izplata īpašu feromonu, kas atbaida citus tēviņus, kas grib ar viņiem pāroties.
Traumatiskā apaugļošana gan vienalga ievaino mātīti, atstājot rētas.
Pēc sāpīgās pārošanās ar vairākiem tēviņiem mātīte meklē patvērumu citviet, norāda Millere.
Pārošanās ar vairākiem tēviņiem gan mātītēm nav nepieciešama, jo viens tēviņš var nodrošināt pietiekami daudz spermas, lai līdz pat desmit dienām ilgā laika posmā ik dienu izdētu pa vairākām apaugļotām olām. Turklāt mātītes, kas pārojas tikai vienreiz un līdz ar to nav pakļautas vairākkārtējai saduršanai, spēj radīt pat par 25% vairāk olu nekā tās, kas vairojas atkārtoti.
Pēc visu olu izdēšanas mātītēm ir atkal jābarojas un jāpārojas, lai varētu vairoties. Atkarībā no tā, kas ir tai apkārt, mātīte var pāroties pat ar saviem pēcnācējiem. Tomēr atšķirībā no vairuma citu dzīvnieku tuvradnieciska krustošanās gultas blaktīm netiek uzskatīta par ģenētiski kaitējošu.
