Zināms, ka pasaules augstākās virsotnes var alpīnistiem likt burtiski uz neilgu laiku sajukt prātā, tomēr zinātnieki nupat kā atklājuši, ka garīgie traucējumi, kas alpīnistus piemeklē noteiktā augstumā, var sakņoties katra alpīnista individuālajā veselības stāvoklī un var nebūt saistīti tikai ar retinātā gaisa ietekmi. Tā rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā «Psychological Medicine».
«Kalni, protams, ir vājprātīgi skaisti, tomēr lielākoties mēs to neuztveram burtiski un negaidām, ka, kāpjot kalnā, mēs tiešām piedzīvosim šizofrēniskas epizodes,» teica viens no pētījuma autoriem Hermans Brugers (Hermann Brugger).
Pētnieki arī piebilst, ka šā fenomena tālāka pētniecība var atklāt daudz jauna par īslaicīgajām psihozēm citos gadījumos.
Kalnu balsis
Alpīnisti bieži stāsta, ka lielā augstumā viņi mēdz piedzīvot dažādas psihozes, proti, garīgus traucējumus, kad cilvēkam zūd saikne ar realitāti. Psihozes laikā cilvēks var piedzīvot dzirdes vai redzes halucinācijas, kā rezultātā veikt neadekvātas un bīstamas darbības.
Piemēram, kad alpīnists un anesteziologs Džeremijs Vindzors (Jeremy Windsor) 2008. gadā tuvojās Everesta smailei, viņš piedzīvoja pavisam dīvainu epizodi. Vindzoram rādījās halucinācijas, ka viņam ir piebiedrojies kāds Džimijs, kurš visas dienas garumā gāja viņam līdzi un uzmundrināja alpīnistu. Pēc tam Džimijs pazuda bez pēdām.
Līdz šim ārsti uzskatīja, kā šādas epizodes ir saistītas ar tā saucamo augstuma slimību. Tās laikā cilvēkam bieži uznāk spēcīgas galvassāpes, reibonis un līdzsvara traucējumi. Augstuma slimību izraisa skābekļa trūkums smadzenēm, un cilvēks var nomirt no smadzeņu vai plaušu tūskas.
Tomēr jaunajā pētījumā Vindzors ar kolēģiem atklāja, ka viņa piedzīvotā psihoze ir saistīta ar viņa paša veselības stāvokli, nevis ar augstuma slimību.
Lai nonāktu pie šādiem secinājumiem, pētnieki izanalizēja 83 psihozes epizodes, ko piedzīvojuši Vācijas augstkalnu alpīnisti. Pētnieki atklāja, ka vesela virkne simptomu, piemēram, dzirdes halucinācijas, parādās nesaistīti ar citiem augstuma slimības izraisītiem simptomiem.
«Tie alpīnisti, kuri piedzīvoja šīs epizodes, bija garīgi un fiziski pilnīgi veseli,» piebilda Brugers.
Psihozes alpīnistiem parasti parādās aptuveni 7000 metrus virs jūras līmeņa lielā augstumā, tomēr pētniekiem joprojām nav skaidrs, kas šīs psihozes izraisa. Tas varētu būt gan skābekļa trūkums smadzenēm un tūska, gan arī kādas garīgas kaites un stāvokļi, kas tieši nav saistīti ar lielo augstumu.
«Zināms, ka ilgstoša vientulība un apziņa, ka atrodies tālu no sabiedrības, var izraisīt halucinācijas,» teica Brugers.
Šā sindroma simptomi lielākoties pazūd uzreiz, kad attiecīgais alpīnists pamet bīstamo zonu, tomēr bieži vien psihozes ir vainojamas dažādos negadījumos.
Pētnieki plāno veikt praktisku eksperimentu, kura laikā īpašā kamerā tiktu ievietoti brīvprātīgie pētījuma dalībnieki un pakļauti līdzīgiem apstākļiem kā augstu kalnos.
«Šāds eksperiments varētu atklāt daudz jauna par īslaicīgajām psihozēm,» secināja Brugers.
