1880. gadā kāda sieviete, kas tiek dēvēta par Mademoiselle X, atnāca vizītē pie ārsta Žila Kotāra (Jules Cotard) ar sūdzībām par depresiju, izmisuma sajūtu, kā arī pavisam dīvainu simptomu – viņa nespēja ēst, jo ticēja, ka ir mirusi. Šo savādo sindromu Kotārs nodēvēja savā vārdā, dokumentējot vienu no pasaulē retākajām slimībām.
Kā vēsta izdevums «All That Is Interesting», kopš 1880. gada ir zināmi tikai daži līdzīgi Kotāra sindroma gadījumi. Bieži vien Kotāra sindroms tiek kļūdaini uzskatīts par šizofrēniju, jo, ņemot vērā, ka sindroms ir ārkārtīgi rets, to ir ļoti grūti diagnosticēt un atšķirt no šizofrēnijas.
Kotāra sindroma simptomi, tiesa, nav mainījušies kopš 1880. gada.
Neskatoties uz pastiprinātu melanholiju, ko papildina spēcīga sajūta un pārliecība, ka cilvēks ir miris, pacienta veselības stāvoklis ir labs. Šī sajūta var robežoties gan ar vienu ķermeņa daļu, gan visu ķermeni.
Lai arī tas šķiet ļoti dīvaini, tomēr šis stāvoklis ir nopietns un bīstams. Pats sindroms cilvēkam kaitējumu nerada, tomēr blakusparādības gan. Piemēram, ja cilvēkam rodas pārliecība, ka viņš ir miris, tad zūd vēlme un vajadzība ēst, kas rezultātā var novest līdz bada nāvei.
Kotāra sindroma pacienti bieži noliedz savu vai kādas sava ķermeņa daļas eksistenci. Viņi redz savu ķermeni un atceras, ka reiz tas bijis dzīvs, tomēr nespēj saprast, ka tas tāds ir joprojām. Viņi pavisam nopietni tic, ka staigā apkārt kā dzīvie miroņi.
Slimībai ir trīs stadijas.
Pirmajā stadijā Kotāra sindroma pacientus pārmāc melanholija vai depresija. Otrajā stadijā viņiem sāk parādīties sajūta, ka viņi vai kāda to ķermeņa daļa ir mirusi. Trešajā un pēdējā stadijā ir praktiski neiespējami pārliecināt pacientu, ka viņš patiesībā ir dzīvs.
Tomēr mūsdienās Kotāra sindroma pacientiem ir cerība dažādu antidepresantu un psihiatra formā.