Kas mēs esam? Kas veido mūsu personību? Šie jautājumi ir bijuši aktuāli jau aizvēsturē, tomēr filosofi joprojām nav nonākuši pie vienotas atbildes. Individuālajā līmenī personas unikālo esenci lielākoties veido personības koncepcijas – tādas kvalitātes kā iecietība, nesavtība, viesmīlība. Tālāk ir tas, kā mēs reaģējam uz apkārtējo pasauli, kāda ir mūsu sabiedriskā atbildība, morāle un spēja valdīt pār savām emocijām un uzvedību. Tomēr, vai šīs kvalitātes var ietekmēt fiziska trauma?
Filosofi, to skaitā arī Platons un Dekarts, minētās kvalitātes un pieredzes ierindo kategorijā, kas nav saistīta ar fizisko ķermeni un ir nošķirta no smadzenēm, proti, kā dvēseles kvalitātes. Filosofi uzskata, ka cilvēka individuālā personība mājo tā dvēselē. Arī mūsdienās šī ideja vēl joprojām ir dzīva, jo daudziem mierinājumu sniedz apziņa, ka dvēselei fiziskais ķermenis un smadzenes nav vajadzīgas, tāpēc dzīve var turpināties arī pēc ķermeņa nāves.
Kā rakstīts izdevumā «The Conversation», ja to, kas mēs esam, var attiecināt uz substanci, kas nav fiziska un nav saistīta ar smadzenēm, tad fiziska smadzeņu trauma neizmainīs cilvēku. Tiesa, pastāv neskaitāmi neirofizioloģiski pierādījumi, kas liecina, ka tā gluži nav.
Viens no uzskatāmākajiem piemēriem varētu būt stāsts par Fineasu Geidžu (Phineas Gage):
1848. gadā 25 gadus vecais Geidžs strādāja dzelzceļa kompānijā par darbu vadītāju. Klints spridzināšanas laikā notika negadījums un cauri Geidža galvaskausam izdūrās metāla stienis. Rezultātā gandrīz pilnībā tika iznīcināta smadzeņu kreisā pieres daiva.
Kad metāla stienis ietriecās Geidža galvā, viņš tika nosviests zemē, tomēr samaņu nezaudēja. Viņa fiziskais ķermenis pēc traumas atkopās ātri, tomēr izmaiņas Geidža personībā bija ievērojamas, proti, iepriekš ar labām manierēm apveltīts, cienījams un gudrs biznesmenis kļuva par bezatbildīgu, rupju un agresīvu vīru. Viņam nekas nerūpēja un pieņemtie lēmumi bija absurdi. Sievietēm tika silti ieteikts ilgi viņa kompānijā neuzturēties, savukārt viņa draugi lēnām no Geidža novērsās.
Līdzīgs gadījums norisinājās 1860. gadā ar fotogrāfu un kinomākslas pamatlicēju Edvardu Meibridžu. Viņš iekļuva negadījumā ar pasta ratiem un guva pamatīgu smadzeņu traumu. Viņš neatcerējās negadījumu un iemantoja tādu uzvedību, kāda nepavisam nebija viņam raksturīga. Viņš kļuva agresīvs, emocionāli nestabils, impulsīvs un narcistisks. 1874. gadā, uzzinot par sievas neuzticību, viņš nošāva viņas mīļāko. Tiesā viņš tika atzīts par vājprātīgu, un liecinieki stāstīja, ka viņš šķitis kā pilnīgi cits cilvēks.
Daudz nesenākos notikumos, 2000. gadā, kādam 40 gadus vecam skolotājam pēkšņi attīstījās spēcīga tieksme uz bērnu pornogrāfiju. Nespēdams pretoties iekārei, viņš turpināja pakļauties seksuālajiem impulsiem un izdarīja seksuālu noziegumu pret savu nepilngadīgo pameitu. Viņš, protams, tika notiesāts, bet vēlāk atklājās, ka viņa smadzenēs ir audzējs, kuru izgriežot viņa seksuālā iekāre pret bērniem pazuda.
Visiem šiem gadījumiem kopīga ir viena lieta: skarta tika orbitofrontālā smadzeņu garoza. Mūsdienās ir pavisam droši pierādīts, ka traumas šajā smadzeņu rajonā var novest pie izmaiņām cilvēka personībā.
Tiesa, izmaiņas personībā pēc traumas visbiežāk nav tik krasas kā minētajos gadījumos. Iespējams, līdz ar smadzeņu traumu iestājas arī depresija, kas tikai pastiprina izmaiņas uzvedībā un dzīves uztverē.
Par laimi, pateicoties medicīnas un tehnoloģiju attīstībai, mūsdienās ir iespējams daudz veiksmīgāk ārstēt smadzeņu traumas un novērst krasas izmaiņas cilvēka personībā.
Tātad secinājums ir viens - no neirologu perspektīvas to, kas mēs esam, nosaka cilvēka smadzenes, nevis dvēsele. Atliek tikai piekrist vai dziļāk papētīt Platona, Aristoteļa, Dekarta un citu filosofu idejas.