Iela, uz kuru neviens nevēlas doties: «Vediet mani uz Tvaika ielu!»

FOTO: Olga Tuča

Laikā, kad tikko pārcēlos dzīvot Tvaika ielā, man gadījās visai bieži braukāt ar taksometriem. Toreiz vēl nebija aplikācijas, kad tu vari, kā ūdeni mutē ieņēmis, iekāpt taksometrā un tādā pašā klusībā no tā izkāpt, paļaujoties, ka rēķini tiks nokārtoti, tā sakot, pa gaisu, tāpēc nācās skaļi šoferiem paziņot savu galamērķi. To es arī bez mazākās aizdomu ēnas darīju. «Tvaika iela tāda un tāda, lūdzu,» es teicu un katru reizi satrūkos, kad šoferi pilnā balsī sāka smieties. «Vai tad jau tik traki?» tie spurgdami dvesa. «Davai, es ar tevi,» tie nerimās. Es, kā jau zēns no provinces, maķenīt nesapratu, kāpēc šoferiem allaž ir tik jautri. Vai man seja ne tāda? Vai poga iztrūkusi kreklam? - sev klusībā jautāju. Savu neaptēstību un taksometra šoferu asprātību sapratu tikai pēc tam, kad viens no viņiem par visām varītēm gribēja mani izsēdināt pie milzīgās mājas «šlagbauma» Tvaika ielā 2. Viss bija skaidrs – nav taču nekā smieklīgāka par Tvaika ielu, jo visi, kas tajā dzīvo, ir nekas cits kā garā vājie. Tāpēc, lai nezinošie ļaudis beidzot uzzinātu, ka Tvaika iela ir kaut kas nedaudz vairāk par grūtdieņu atpūtas vietu un reizēm pēdējo cerību, nolēmu kā Prometejs atnest cilvēkiem uguni un doties ielas dziļumos. Atliek tikai cerēt, ka Zeva ērglis manas aknas šoreiz neknābs pārāk bargi.

Urbānā mīta fenomens

Kā ierasts, savu pētniecisko ceļu sāku no Tvaika ielas mazāk izzinātā un nomaļākā beigu gala. Lai arī jau teju astoņi gadi apritējuši, kopš sevi varu ieskaitīt Sarkandaugavas vietējo pulciņā, kurus neabižo, ja vien ķešā ir smēķis, nekad nebija gadījies aizklīst tik dziļi industrijā, kāda vērojama Mīlgrāvja kanāla rajonā, kur sākas šī daudzu ļaužu pārprastā iela.

Zināms, ka industriālā apbūve, skursteņi, nesaprotami, milzīgi dzelzs toveri, milzu mājas ar vēl milzīgākiem logiem, plēsies kaut pušu - to aprakstīt interesanti nevar. Tās ir jāredz. Par laimi, man līdzi bija fotogrāfs, kurš, kamēr es paplestu muti vēros nesaprotamajos bleķa krānos un dzelžos, iemūžināja episkos skatus. Jāsaka, ja nekad neesi bijis Tvaika ielas viņā galā, tad var droši paskatīties Zvaigžņu karus vai kādu postapokalipses žanra filmu un gūt visai precīzu priekšstatu par to, kā tur izskatās.

FOTO: Olga Tuča

Pirmās dzīvības pazīmes, kas nav mākslīgais intelekts un roboti-pašizgāzēji, sākas 5. tramvaja galapunktā jeb Ezera un Tvaika ielas savienošanās punktā, pieturā «Mīlgrāvis». Tramvajs tur piestāj visai bieži, tomēr, vismaz līdz dažas pieturas tālāk esošajam «Aldarim», ir teju tukšs. Tas mani, kā cilvēku ar vitālu nepieciešamību pēc privātās telpas pāris metru rādiusā ap sevi, vareni apmierina, tāpēc ar 5. tramvaju vizinos ļoti labprāt. Tiesa, arī tā iemesla dēļ, ka pārāk plaša transportu izvēle, lai no Tvaika ielas tiktu uz centru, nav. Jā, darbdienās reizi stundā pa Tvaika ielu kursē 49. autobuss un, ja paveicas, var ielēkt arī no Kundziņsalas braucošajā 3. trolejbusā, tomēr arvien biežāk izvēlos paieties gabaliņu līdz uzticamā tramvaja pieturai, kurš kavē tikai katru otro dienu.

Bet nu jāatgriežas pie noklīdušās stāsta sižeta līnijas. Tātad, uzreiz aiz tramvaja galapunkta sākas pamatīgs ielas strēķis, par ko tā īsti pat pateikt neko nevar. Ievērības cienīgas šajā rajonā, izņemot industriālos verķus, ir mājeles, kas būvētas no sarkaniem ķieģeļiem un, visticamāk, reiz kalpoja kā fabriku strādnieku mitekļi. Netrūkst arī pa kādai koka būdai, apdrupušam, nesaprotamam betona namam bez logiem, koku pudurim, sliežu pārbrauktuves namiņam un citiem arhitektūras brīnumiem, ko ieskauj sazin kam domātu cauruļu līkumi.

Kādam nezinātājam, klimstot pa šo ielas daļu, nāktos vien domāt, ka laikam jau patiesi garā vājo klīnika ir šīs ielas vienīgā broša, tomēr ne man un citiem vietējiem, kuri zina, ka dzīvo uz vienas ielas ar vareno alus brūžu karali «Aldaris» un reizēm smakojošo naftas produktu pārkraušanas kompāniju «Mantess», kas tūliņ, tūliņ iznirs aiz ielas līkuma.

Nu ne gluži aiz ielas līkuma, bet pēc kādu desmit minūšu ilga gājiena pa pussadrupuša asfalta klātas ielas malu, lūdzot Dievu, kaut tas jau kārtējais furgons neparautu tevi līdzi, jo saprotams, ka gājēju ietves vietā, kur klaiņo tikai «mirušās dvēseles», nav vajadzīgas.

Šķērsojot sliedes, kas aizvijas «Mantesa» teritorijā, ļaujot vilcienu vagoniem nogādāt tur naftu vai kaut kādus naftas produktus, ko pēc tam, šķiet, sakrāmē kuģos un sūta sazin kur, skatam atklājas dzīvība, kas, lai arī nedaudz uzplaiksnīja tramvaja galapunktā, tomēr pēcāk atkal bija zudusi. Vienā pusē klasiskie piecstāvu nami, otrā pusē naftas bunduļi, Sarkandaugavas upe (kā vēsta avoti, viduslaikos tajā slīcinājuši burvjus un raganas), iespaidīgas iekraušanas ierīces, pa kādam kuģītim, baržai, jahtai.

FOTO: Olga Tuča

Kādas blokmājas pirmajā stāvā beidzot redzams veikals ar klasisko nosaukumu «Pārtika». Dodamies iekšā, bet tikpat ātri ejam ārā, jo pārdevēju gandrīz ķer sirdstrieka, kad vēlamies nopirkt ūdeni, nevis spirtu. Steidzamies uz pāri ielai redzamo zālāju un improvizēto pludmali, kurā allaž mēdz kopā draudzīgi atpūsties visu sociālo slāņu ļaudis. Pats reiz novēroju, kā bezpajumtnieku pāris brālīgi apspriež ūdens temperatūru ar pludmalē palaiskoties ieradušos jauniešu pārīti, bet kāds vīrs ar suni, kam ciltsraksti varenāki nekā Bizantijas ķēniņam, pasniedz cigareti sirmgalvei, kas atnākusi izmazgāt veļu.

Viss ir mierīgi, skaisti un harmoniski. Pat pēc astoņiem gadiem dzīves Tvaika ielā es nespēju saprast tos, kuri uzskata, ka cilvēkus tur, atvainojiet, sitot nost, tikko saule riet. Nekad neesmu piedzīvojis šeit konfliktus vai pat redzējis tos. Daudz baisāk ir stāvēt dienas vidū Merķeļa ielas pieturā iepretim cirka ēkai, nekā klaiņot nakts vidū pa Sarkandaugavu. Protams, neiztikt bez pozitīviem kurioziem. Reiz, kad pavēlāk devos mājup, kāds «saguris» vīrs lūdza parādīt ceļu uz zināmo ārstniecības namu, jo, redziet, pats nevarot nokāpt no plosta. Citreiz bariņš jauniešu pieskrien klāt un prasa, kur tad tas Rīgas centrs atrodas, vai vēl tālu jāiet. Ja kāds paprasa cigareti un tev tāda ir pie rokas, tad zini, ka tiksi slavēts kā brīnišķīgākais un sakarīgākais cilvēks rajonā. Netaisos sludināt nez kādu debesskaidro taisnību par šo rajonu, jo žūpas te ir uz katra stūra, tomēr pieļauju, ka, kā jau jebkurā rajonā, – ja nemeklē problēmas, tad problēmas nemeklēs tevi.

Atstājot pludmali (starp citu, vakaros tur var vērot skaistāko saulrietu pasaulē), acīm atklājas varenā «Aldara» ēka. Izņemot Muzeju nakti, kad Tvaika ielu līdz pat alus ražotnei (tajā iekārtots interesants muzejs) pārpludina cilvēku ordas no visas Rīgas, «Aldaris» parasti ir darbīgs, bet kluss, ja neskaita furgonus, kas, visticamāk, pilni ar alus pudelēm, grabina pa, piedod, Nil, šaušalīgā stāvoklī esošo ielu.

Brīžos, kad gadās doties uz minēto 49. autobusa pieturu un galapunktu, kas atrodas tieši pretī «Aldarim», var nolūkoties alus brūvēšanas ikonā Gambrīnā (Gambriniuss), kurš no ražotnes stūra slej savu putoto alus kausu pret Tvaika ielu. Gan jaunais, gan vecais alus ražotnes korpuss veido iespaidīgu sarkanķieģeļu ēku kompleksu, kas ir tiešām ievērības cienīgs apskates objekts uz Tvaika ielas, un vēl jo iespaidīgāks tas ir no iekšpuses.

FOTO: Olga Tuča

Dodoties tālāk, pārsteidz kosmiskais skats, kas paveras kreisajā ielas pusē. Tur slejas šīs pašas iekraušanas ierīces, kas kopumā veido patiesi sirreālu un grūti aprakstāmu skatu. Tie visi verķi, piedodiet par pārspīlētu abstrakciju, robežojas ar industriālu epiku, Azimova romāniem un Rammstein niknākajiem gabaliem. Turklāt soli tālāk – milzīgs betona blāķis, nams bez logiem, kas gājēju it kā iesviež Orvela antiutopijā, kur nebūs prieka, nebūs laimes, bet pelēcības, tukšu sapņu un skalotu smadzeņu cik tik uziet. Nabaga ļaudis, kuriem katru dienu, paveroties pa pretējās mājas logu, nākas sastapties ar šo Trojas mūri. Tiesa, zināma eksotika tajā visā ir.

Nedaudz tālāk ainava krasi mainās, ļaujot gājējam atviegloti nopūsties, jo «nu jau kā pie cilvēkiem». Gar ielas malu redzami vairāki pagalmiņi, kur no slēpēm, vecām izkārtnēm un jumtu gabaliem sanaglotu šķūnīšu ielenkumā norisinās visai dionīsiska rakstura izpriecas. Pēkšņi, kā kārtīgam rajonam pienākas, aiz līkuma iznirst klasiskā padomju piecstāvene, bet pretī tai, lai slavēts Dievs, ugunsdzēsēju depo (zināms, ka lielā daļā šo māju ir malkas apkure, tāpēc ziemas sezonā iet visai karsti), ēdnīca, ko nekad neesmu redzējis darbojamies, aizdomīga iestāde «Lagūna», kur teju katru vakaru viesojas netālu esošā policijas iecirkņa virsnieki, un pagrieziens uz Kundziņsalu.

FOTO: Olga Tuča

Tālāk nāk pats Tvaika ielas industriālās peizāžas krējums, proti, milzīgā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca (RER), kuras iespaidīgais korpuss, kurā, šķiet, nekas īpašs vairs nenotiek, stiepjas no ugunsdzēsēju depo līdz pat vietai, kur savienojas Ganību dambis, Duntes un Tvaika iela. Domāju, katrs, kurš kaut reizi gājis vai braucis garām šai ēkai, atzīs, ka reti gadās redzēt iespaidīgākas laika zoba skartas būves. No ielas šo ēku kā aizsarggrāvis nošķir plats, ar zaļganas krāsas ūdeni pildīts grāvis un niedru čemuri, kuru pavēnī allaž pēkšķina pīles un kurkst vardes. Vēlos vasaras vakaros šis grāvis pamatīgi ož pēc dūņām, tāpēc, aizverot acis, var iedomāties, ka atrodies nevis pie Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra vārtiem, bet gan pie vectēva dīķa Latgales laukos.

Lūk, beidzot esam nonākuši pie bēdīgi slavenās klīnikas, kas Tvaika ielu padarījusi tik viennozīmīgu un baisu daudzu cilvēku acīs. Šis ir labs piemērs, kā veidojas urbānie mīti, kad lietas un vietas nezinošām acīm, kas paļaujas tikai uz ārēji tveramo un vairās izzināt, kļūst par kaut ko tādu, kas tās nepavisam nav.

Lai arī, par laimi, šajā klīnikā nekad neesmu spēris kāju, tomēr no ārpuses tā šķiet milzīga un iespaidīga vieta. Vismaz tās pagalms un apkārtējā teritorija izskatās pēc Dauntonas abatijas pagalma, nevis klīnikas. Kā uzzināju pie apsarga, kurš sēž būdiņā pie ieejas, iekšā iet paskatīties nedrīkst, ja vien neesi, kā saka, «darīšanās» atbraucis.

FOTO: Olga Tuča

Slimnīcas teritoriju ieskauj garš mūris, kas kļuvis visai iecienīts fotografēt mīlošiem ļaudīm, jo mūri klāj visai abstrakti un daiļi zīmējumi. To autore ir somu māksliniece Heidi Henninena, kas savus darbus uz klīnikas mūra radīja 2013. gadā. Pirmais zīmējums ir veltīts reiz Sarkandaugavā dzīvojošajam dzejniekam Aivaram Neibartam, bet pārējie veido atsevišķus, dziļdomīgus vēstījumus. Es nezinu, vai šie zīmējumi ir padarījuši dzīvi vieglāku tiem, kuri slimnīcas teritorijā ienākuši ne tādēļ, lai apmierinātu savas tūrista ambīcijas, tomēr smagnējā aura, kas valda Tvaika ielas sākumā, piekritīsiet, ir nedaudz atmiekšķēta.

FOTO: Olga Tuča

Lūk, tas arī viss. Es tiešām ceru, ka šī impresija par Tvaika ielu kādam ļaus uz to paskatīties no citas perspektīvas. Šai ielai ir daudz nepilnību, reizēm šķiet, ka Tvaika ielu ir aizmirsuši visi – sākot ar pilsētas mēru un beidzot ar sētniekiem, tomēr joprojām iekšā sēž cerība, ka reiz šī patiesi zaļā un gleznainā iela piedzīvos savu atdzimšanu un ļaus velosipēdistiem pa to vizināties, nenolaužot kaklu, gājējiem laiski pastaigāties, nebaidoties no it kā izbēgušiem klīnikas pacientiem, un kultūrai un mākslai ienākt tajā ar triecienspēku.

Uz augšu