Viesturdārzs – Dziesmu svētku parks ar idillisku raksturu

FOTO: Olga Tuča

Kuram lielpilsētas iedzīvotājam gan nepatīk parki. Tās ir oāzes betona tuksnešos - vietas, kur var vēsā mierā atgulties koka pavēnī un baudīt labu grāmatu vai vienkārši vērot putneļus, vāveres un pīles. Visiem patīk parki. Man arī, protams, tāpēc jaunā rakstu sērija būs veltīta iespaidiem, kas radušies, klīstot pa Rīgas lielākajiem un skaistākajiem parkiem. Pirmais no tiem ir Rīgas vecākais parks Viesturdārzs. Likumsakarīgi, šā parka «seja» tiek publicēta Dziesmu svētku nedēļā, jo, kā jau daudziem zināms un daudziem ne, tā otrais vārds ir Dziesmu svētku parks, pateicoties tam, ka tur 1873. gadā notika I Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki.

Viesturdārzs ir mans mīļākais parks. Tas ir nedaudz mežonīgāks par, piemēram, Ziedoņdārzu vai Vērmaņdārzu, tomēr pietiekami sakopts, lai līdz koka pavēnim nebūtu jābrien caur brikšņiem. Mani, kā visai nesociālu cilvēku, vilina tas, ka Viesturdārzs gandrīz nekad nav «pārbāzts» ar cilvēku pūļiem. Reti kad tajā ir redzami lidojošo šķīvīšu mētātāji, bumbas spārdītāji vai citi, kā saka, klusumu mīloša cilvēka miera traucētāji. Protams, kokam divi gali, jo uz tā rēķina šo parku īpaši iemīļojuši degvīna cienītāji un visādi, maigi sakot, dīvaini tipiņi. Vislabāk, ja tu, cilvēks, pats esi maķenīt dīvains, tad gan mieram Viesturdārzā nebūs gala. Bet nu nedaudz par nopietnākām lietām.

Vai zināji, ka Viesturdārzs ir vecākais Rīgas parks? To 1711. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā pēc cara Pētera I rīkojuma izveidoja toreizējā Gustavsalā. Holandiešu stilā veidotā parka sākotnējais oficiālais nosaukums bija «Viņa Majestātes dārzs priekšpils cietoksnī». Kad Gustavsala tika pārdēvēta par Pētersalu (vēlāk par Andrejsalu), parku pārdēvēja par Pētersalas dārzu, bet vēlāk par Pirmo Ķeizardārzu un Rīgas Ķeizardārzu. 1841. gadā, kad Nikolajs I uzdāvināja dārzu Rīgas pilsētai, to nosauca par Pilsētas dārzu.

FOTO: Wikimedia commons

1873. gadā parkā uzcēla estrādi, kurā norisinājās I Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki, bet pēc Latvijas valsts izveides 1923. gadā tas ieguva Viestura dārza jeb Viesturdārza nosaukumu, kas veltīts senajam zemgaļu valdniekam Viesturam.

Padomju laikā par godu Dziesmu svētku simtgadei parku pārdēvēja par Dziesmu svētku parku un veica ievērojamu labiekārtošana, kā arī tika izbūvēts Latvijas Dziesmu svētku simtgadei veltīts arhitektoniski skulpturāls ansamblis, kas tur apskatāms vēl šodien.

Pirmo Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku estrāde Ķeizardārzā.

FOTO: Wikimedia commons

Uz šīs nelielās Viesturdārza vēstures skices tad arī varētu balstīt tālāko nu jau novērojošajā veidā veikto parka «pētījumu». Tātad, kā jau minēju, šis parks man ir īpaši mīļš, jo tas veiksmīgi balansē uz mežonības un civilizētības robežas. Parka lielākais pluss noteikti ir tā kuplie koki, kas padara to diezgan ēnainu. Tādā vasarā kā šī, tas ir ļoti patīkami, jo nav jākaujas ar vēl deviņiem cilvēkiem par vietu kādā pazarē, kā tas ir Ziedoņdārzā, kur uz katru koku, goda vārds, rindā jāstāv.

Tas ir kontrastiem bagāts parks, jo līdz ar dažādiem kultūras pieminekļiem Hanzas ielas pusē un Dziesmu svētku ansambli pretējā parka pusē rodamas arī visai pastorālas ainavas pie pīlēm apsēstā dīķa gar Rūpniecības ielu. Pie Hanzas ielas parkā stāv milzīga Triumfa arka jeb Aleksandra vārti, kas reiz atradās Brīvības ielā pie gaisa tilta. Šī ir vienīgā Triumfa arka Latvijā. Nosaukta Krievijas imperatora Aleksandra I Romanova vārdā un celta klasicisma stilā pēc Romas triumfa arkas parauga. Tiesa, arka pašlaik tiek rekonstruēta, tāpēc aplūkot to var vien caur sastatņu un tīklu plīvuru.

FOTO: Olga Tuča

Līdz Dziesmu svētku simtgadei veltītajam ansamblim ved vesels asfaltētu ceļu tīkls. Acīgs gājējs arī pamanīs, ka parka stūrī atrodas viens no praktiski svarīgākajiem parka atribūtiem – tualete, tāpēc parka krūmos atviegloties nevienam nav jālien.

Diena, kurā izvēlējos paklaiņot pa šo parku, bija padevusies pamatīgi saulaina, tāpēc vietumis zālienā vīd puskailu ķermeņu apaļumi, kāds izvedis pastaigā suni, bariņš skandināvu tūristu, kas tikko iepirkuši dzērienus netālu esošajā «Spirits&Wine», bubina un fotografē cits citu, uz soliņiem sēž nogurušie, bet labiekārtotajā bērnu laukumiņā rosās čupiņa bērnu.

Dziesmu svētku simtgadei veltītais ansamblis, godīgi sakot, lai arī ir nedaudz noplucis, ūdens no tā baseina pazudis, strūklaku nav, betona plāksnes apdrupušas, tomēr sevī vēl glabā tādu kā senatnīgu dižuma auru. Atliek tikai cerēt, ka tajā reiz atkal parādīsies ūdens; domāju, kāda strūklaka arī nebūtu par daudz prasīts. Tikmēr tur var tiešām ērti piesēst, papusdienot, pagulēt vai beidzot iemācīties no galvas Latvijas himnu, kas līdz ar Baumaņu Kārļa ģīmetni un veselu rindu citu Latvijas komponistu profilu iedarināta sienā. Pretējā baseina pusē atrodas plats asfaltēts celiņš un soliņu rinda, uz kuriem vienmēr atradīsies brīva vieta. Turklāt tie vienmēr atrodas ēnā, kas karstā dienā varētu būt visai noderīgs apstāklis.

FOTO: Olga Tuča

Tālāk kļūst nedaudz trokšņaināk, jo parka stūrī pie dīķa ir, šķiet, tāds kā centrs, kur atrodas oficiāla vai neoficiāla pīļu barotava, solu rindas, netālu ir bērnu spēļu laukums, bet turpat pie parka izejas – lielveikals. Pavisam nesen, pateicoties tam, ka pīles patiešām ir ļoti iemīļojušas šā parka dīķi, tam blakus uzradās spilgts mākslas darbs – vairākas lielas metāla pīles. Protams, tā jau nav māksla, ja tajā nav kaut kas abstrakts, tāpēc, ja skatās no vienas puses – patiesi pīle, bet, ja no otras puses, tad kaut kāda ola. Varbūt nevis ola, bet vienkārši bumbiņa. Ja ne bumbiņa, tad kartupelis. Lai nu kā – interesants mākslas darbs un, kas pats svarīgākais, to pamatīgi aptaisījušas tās pašas pīles, kurām par godu uzstādīts šis darbs.

FOTO: Olga Tuča

Otrā dīķa pusē ir krietni vien mierīgāk – tur var vērot pastorālās ainas zenītu: nokareni koku zari, kas ielīkst dīķī, apkopti krūmi, ap kuriem ar saviem medus spainīšiem zuzina bites, zaļš mauriņš, kas ērts pat visizvēlīgākajam dibenam, pāris soļus tālāk zviln pīļu ģimene un, goda vārds, nebaidās, kaut skrien brēkdams virsū. Idilli vēl papildina bezpajumtnieks, kas atspiedies pret koku, naģeni pasitis uz pakauša, zābakus noāvis, no cigarešu izdeguļiem birdina ārā tabaku, ko vēlāk satin avīzē un smēķē. Draudzīgā mierā netālu no tā iekārtojusies ģimene – tēvs iesnaudies, māte sauļo muguru, bērni cenšas uzrāpties kokā. Idille, patiesi! Arī es piesēžu zālītē un sāku baudīt dienu. Kā saka, ja lauku vai dāčas nav, tad jāizlīdzas vismaz ar parku.

FOTO: Olga Tuča

Lai nu kā, drīz vien ceļos kājās un dodos prom, jo dabai ir arī savi mīnusi, un viens no tiem ir milzīgas sarkanās skudras, kuru vienīgais dzīves mērķis laikam ir uzbrukt cilvēkiem. Tāpēc likšu punktu arī šeit un došos pētīt nākamo parku.

Uz augšu