Ziemeļkorejas slēptā seja: fotoceļojums uz tūristu viesnīcas «neeksistējošo» stāvu

Studiju laikā Sans kļuva par kaismīgu ceļotāju. 2011.gadā ķīniešu izcelsmes amerikānis bija ceļojumā Ķīnā un, plānojot nākamo galamērķi, uzgāja tūroperatora piedāvājumu doties ekskursijā uz Ziemeļkoreju. Iespēja apciemot noslēgto valsti bija pārāk vilinoša, lai no tās atteiktos.

Sans no Pekinas uz Phenjanu devās apmēram 20 amerikāņu, eiropiešu un ķīniešu tūristu grupā - lielākā daļa bija divdesmitgadnieki. «Mans pirmais iespaids bija tāds, ka nedēļa, ko tur pavadīsim, būs stingri reglamentēta un diriģēta,» intervijā portālam TVNET stāsta Sans. «Bet, kad ieradāmies, tā nebija. Vietās, kurp mūs veda gidi, mums deva lielāku vaļu, nekā bijām gaidījuši, kamēr vien neaizklīdām pārāk tālu. Bet tas tāpat nebija iespējams, jo objekti atradās atstatus viens no otra un ārā bija tik karsti un nepatīkami, ka mēs pie pirmās iespējas gribējām atgriezties telpās ar gaisa kondicionieriem.»

Tūristi tika izmitināti «Yanggakdo Hotel» Ziemeļkorejas galvaspilsētā. Par piekto stāvu viņiem neko neteica, bet Sans savā ceļojumu blogā «MonsoonDiaries.com» norāda, ka tolaik, ievadot viesnīcas nosaukumu «Google» meklētājā, uzreiz ticis piedāvāts meklēt informāciju tieši par tās «neeksistējošo» stāvu.

Viesnīcā netrūka arī citu pārsteigumu - tajā bija vairāk nekā 1000 istabiņu un rotējošs restorāns augšējā stāvā, kā arī neliela alus darītava, karaokes bārs, peldbaseins, kazino, kas darbojās visu diennakti, un SPA centrs. Viesnīcā arī nebija komandantstundas vai «kluso stundu». Taču klusi tur bija tāpat: tā kā tolaik gadā bija atļauts uzņemt mazāk nekā 1500 tūristus no valstīm, kas nav Ķīna, viesnīcā parasti bija aizņemti tikai apmēram seši līdz septiņi procenti no visiem numuriņiem. «Lielākā daļa stāvu bija tumši un pamesti,» atceras Sans.

Liftā pamanījuši trūkstošu piektā stāva pogu, jaunieši nolēma paši savām acīm apskatīt, kas tur atrodas. Uzbraukuši uz sesto stāvu, viņi pa kāpnēm nogāja vienu stāvu zemāk.

«Dodoties uz turieni pirmoreiz, bija neliela baiļu sajūta, jo stāvs bija tumšs, tukšs un atšķīrās no pārējiem. Taču mums neviens neteica, ka nedrīkstam klaiņot pa viesnīcu. Arī ceļotāji, kas tur bijuši pirms mums, neziņoja ne par kādām problēmām. Durvis uz piekto stāvu bija atstātas plaši atvērtas, tāpēc ikviens tur būtu varējis ielīst, ja uz savu numuriņu dotos pa kāpnēm,» stāsta Sans.

Piektajā stāvā ar zemajiem griestiem tūristiem pavērās dīvainas ainas. Uz pelēcīgajām sienām spilgti izcēlās krāsaini propagandas plakāti, kuru nozīmi gan jaunieši uzreiz nesaprata, jo uzraksti bija korejiešu valodā. Kad Sans fotogrāfijas no piektā stāva ievietoja savā blogā, sekotāji palīdzēja iztulkot propagandas plakātu vēstījumus. «Mūsu ģenerālis ir vislabākais,» vēsta viens no tiem. «Mums pietrūkst mūsu Tēva, mūsu Ģenerāļa,» teikts uz kāda cita.

«21.gadsimts ir informācijas industrijas laikmets,» norādīts uz koši zila plakāta, kurā attēloti nu jau veclaicīga paskata datori, printeri un telefoni.

Visbaisākais no tiem vēsta: «Šī bumba ir amerikāņu produkts. Visi amerikāņu produkti ir mūsu ienaidnieki. Atriebieties amerikāņiem simt tūkstoš reižu.»

Lielākā daļa telpu piektajā stāvā bija aizslēgtas. Taču kāda kabineta durvis bija vaļā, un tūristi devās iekšā. Pie durvīm bija nolikts kurpju pāris.

«Komunikāciju kabinetā» atradās galds ar veclaicīgiem telefona aparātiem. Sana grupā esošie tūristi citā «ekskursijā» uz piekto stāvu pamanīja kaudzē sakrautas miniatūras kameras, it kā tās būtu noliktas uz labošanu. Tur atradās arī ekrāni un novērošanas aparatūra. Izskanējušas versijas, ka telpas izmantotas viesnīcā dzīvojošo viesu izspiegošanai.

Jaunieši piektajā stāvā atgriezās vairākas reizes. Divas reizes viņus pieķēra ziemeļkorejieši, kuri mierīgā, pieklājīgā tonī palūdza atgriezties savos numuriņos. Slepenās vizītes uz piekto stāvu ne pie kādām nepatikšanām nenoveda.

Sana ekskursija notika 2011.gadā, kad Ziemeļkoreja nebija aizturējusi nevienu tūristu. Tas mainījās 2014.gadā, un kopš tā laika Ziemeļkorejā par dažādiem sīkiem nodarījumiem tikuši aizturēti vairāki tūristi. Traģiskākā ir amerikāņu studenta Oto Vormbīra lieta. Virdžīnijas Universitātes students 2016.gada janvārī Ziemeļkorejā tika apcietināts par politiska plakāta paņemšanu no personālam paredzētām telpām «Yanggakdo» viesnīcā - tajā pašā, kur piecus gadus pirms tam palika Sans. Vormbīrs uz Ziemeļkoreju bija devies ekskursijā no Honkongas.

Vormbīram tika piespriests 15 gadu cietumsods Ziemeļkorejas spaidu darbu nometnē. Pēc 18 mēnešu izciešanas Vormbīru repatriēja uz ASV. Jaunietis ieslodzījumā iekrita komā, no kuras tā arī neatmodās. Viņš nomira 2017.gada jūnijā. Ārsti konstatēja, ka Vormbīram ir smagi smadzeņu bojājumi, taču neesot zināms, kas tos izraisījis.

«Man sāpēja sirds, kad es uzzināju par notikušo,» saka Sans. «Izsaku līdzjūtību viņa ģimenei.»

«Kopš mūsu ceļojuma tik daudz kas ir mainījies. Kad mēs turp devāmies 2011.gadā - pirms septiņiem gadiem -, nebija neviena gadījuma, kad ar tūristu no jebkādas valsts Ziemeļkorejā būtu noticis kas briesmīgs. Tolaik iespēja, ka iekļūsi autoavārijā vai [kaut kas notiks] paša zemē, bija lielāka. Iespējams, ka tā vairs nav,» norāda Sans.

Ziemeļkorejā viņš neplāno atgriezties. Viņš reti otrreiz dodas uz valstīm, kurās jau bijis.