Gupalo: Tas ir kā savus iekšējos orgānus izlikt apskatei uz galda un jautāt - kā tie tev patīk?

FOTO: Jānis Romanovskis

Dziedātāja Katrīna Gupalo pirmo atpazīstamību iemantoja kā klasiskās mūzikas pianiste, bet kā dziedātāja debitējusi muzikālās izrādēs «100 gadi ar Piafu» un «After Midnight/Pēc pusnakts». Plašākai publikai dziedātāja kļuva pazīstama ar dziesmu «Inotxicated Caramel», piedaloties LTV autoru un izpildītāju konkursā «Supernova 2018». Šogad lajā nācis Katrīnas Gupalo debijas albums «Gente & Done». Albumā ir 11 Katrīnas pašas rakstītas dziesmas, kuras caurvij stāsti par apmātību. Dziesmās ir rokmūzikai raksturīgā emocionālā intensitāte un popmūzikas koķetērija, kā arī pavisam psihedēliski brīži. Savu mūziku Katrīna sauc par ekspresionismu. Izlasi sarunu ar dziedātāju!

Cik ilgā laikā tapa albums?

Ātri! Kad pagājušā gada vasarā uzrakstīju pirmo dziesmu «Too Much Sunshine», man likās, ka tā bija mirkļa vājums. Pēc tam sekoja otra dziesma un es sapratu, kas īstais brīdis ir klāt. Jau sen vēlējos rakstīt pati savu mūziku, bet neuzdrošinājos. Pēc izglītības esmu klasiskās mūzikas pianiste, kura teju visu dzīvi ir spēlējusi ģeniālu mūziku, tāpēc kautrējos. Taču īstais brīdis pienāca, kad sakāmā man bija sakrājies tik daudz, ka vairs nedomāju par neērtības sajūtu. Tāpēc albums ir ļoti koncentrēts gan emocionāli, gan muzikāli - tas ir kā spēcīga esence, nevis viegls smaržūdens.

Kā top tavas dziesmas?

Es rakstu ļoti intuitīvi. Nedomājot «peldu» pa klavierēm, kamēr sadzirdu to, kas mani pašu uzrunā. Ļaujos savam zemapziņas plūdumam. Kad viss kopums mani pašu apmierina, tad dziesmu rādu puišiem un kopā strādājam pie aranžējuma.

Vispār savas pirmās dziesmas rādīt otram ir ļoti briesmīga sajūta. Tas ir kā savus iekšējos orgānus izlikt apskatei uz galda un jautāt - kā tie tev patīk?

FOTO: Jānis Romanovskis

Pastāsti par savu grupu «The Black Birds»

Sitaminstrumentālistu Elviju Endeli un trompetistu Gati Gorkušu es zinu teju visu savu mūžu. Viņi ir mani klasesbiedri gan E. Dārziņa mūzikas skolā, gan vēlāk Mūzikas akadēmijā. Ar basistu Kristiānu Kosīti un ģitāristu Miķeli Vanagu iepazinos, pateicoties mūsu skaņu režisoram Artūram Sedrikam. Viņi trīs mūsu kompānijā ir jaunākie. Vēlāk skanējumu papildināja arī DJ Dmitrijs Šaligins. Man ļoti patīk, ka grupas mūziķiem tuva ir daudzveidīga mūzika. Piemēram, Kristiāns šobrīd mūzikas akadēmijā studē operas vokālu. Savukārt Miķelis raksta un izpilda arī pats savas dziesmas. Gatis spēlē Latvijas Radio Bigbendā. Šo daudzveidību arī meklējām darbā pie albuma - lai katra dziesma ir ar savu atšķirīgo skanējumu un vēstījumu.

Kādas ir tavas galvenās muzikālās ietekmes?

Grupa «Queen», jo īpaši Fredijs. Šķiet, pēdējo gadu viņu esmu tikai klausījusies. Albumā ir arī džeza noskaņas, taču tā nav apzināta izvēle. Džezs ieskanas harmonijās un trompetes spēlē.

Man rokmūzika ir tuvāka par džezu.

Albums atspoguļo to visu, ko iepriekš esmu spēlējusi, dziedājusi un klausījusies. No savas muzikālās pieredzes nevar noslēpties, tā dabiski plūst ārā. Un tad vēl mani mūzikas rakstīšanai ļoti iedvesmo teātris un kino. Dziesmas ir ļoti koncentrētas, tām nav vienkārša struktūra, jo mūziku pakārtoju teksta vajadzībām. Tas ir līdzīgs princips kā teātrī – tev ir doti vārdi un tu domā, kā tos izteikt.

Vai izjūti atšķirību, dziesmas dziedot studijā un izpildot koncertā?

Es vienlīdz labi jūtos gan studijā, gan koncertējot. Koncertos varu izbaudīt adrenalīnu, ko sniedz klausītāju reakcija. Katrā koncertā kāda cita dziesma ar klātesošajiem rezonē vairāk, nosakot vakara kopējo sajūtu. Albums jāklausās ar lielajām tumbām pilnā garumā, lai varētu izbaudīt stāstu un skaņas amplitūdu. Man patīk dziedāt čukstus un varu arī dziedāt ļoti skaļi – plašā skaņas amplitūda iedod gan emocionālo, gan saturisko diapazonu. To visu uztvert, klausoties caur plastmasas austiņām, būs ļoti gūti.

FOTO: Jānis Romanovskis

Katrīna Gupalo & the Black Birds: Katrīna Gupalo – vokāls, klavieres, kompozīciju autore, Miķelis Vanags – ģitāra, Kristiāns Kosītis – basģitāra, Gatis Gorkuša – trompete, Elvijs Endelis – sitaminstrumenti, Dmitris Šaligins – turntables, Artūrs Sedriks Sinkevičs - skaņu režija.

Uz augšu