Koncertvietai «Melno cepurīšu balerija» - 8! Saruna ar izveidotāju Jāni Cirsi

FOTO: Santis Zibergs

«Melno cepurīšu balerija» ir Jelgavas alternatīvās mūzikas iestāde, koncertvieta, kas šogad maijā svin astoņu gadu pastāvēšanu. Iestāde, kurā neapkalpo sporta biksēs, pat nelaiž iekšā, tur nevar norēķināties ar kredītkarti. To slavē ēdiena, koncertu un mājīgo dīvānu, atmosfēras dēļ. Allaž atrunājies, ka vēlāk, vēlāk vai daudz darba, iestādes dibinātājs Jānis Cirsis beidzot piekrita intervijai.

Aiziet – ar ko viss sākās un kāpēc?

Viss sākās ar bārmeņa amatu, darbu un skatīšanos, kā tiek organizēts darbs un kas ir katras vietas odziņa. Strādājot un komunicējot pamazām radās nojausma, ka cilvēkos ir kaut kas mainījies un viņiem vairs nav vajadzīgs standarts. Nobrieda arī paaudze un pamazām sāka sevi pierādīt darbos. Parādījās pirmās alternatīvās mūzikas/kultūras vietas, kas tapušas DIY (Do It Yourself) veidā. Regulāri piestaigājām uz «MI-6» , kad nebija tur vietas, tad uz «Ļeņingrad», pa reizei uz «Rock N Riga». Tur arī radās revolucionārā doma: ja jau viņi var, tad kāpēc es nevaru? Bet ar to varēšanu bija tā kā Sprīdītim - dūša liela, varēšana maza. Finanšu nebija, zināšanu, kur iegūt finanses, arī ne. Pirmie cerību izvirdumi parādījās, kad bērnības draugs interesējās, kur ieguldīt ārzemēs nopelnīto. Slēdzām barteru, ka es ar savu darbu un bārmeņa zināšanām atsvēršu viņa finansiālo atbalstu startam. Diemžēl dižķibele Latvijā sagrāva mūsu plānus. Ķibeles slava bija nokļuvusi arī ārzemēs, draugam samazināja atalgojumu un plāns pajuka. Bet inerce bija dabūta un sekoja veltīgi ceļojumi pa banku kredītu konsultācijām, «Altum» un citādiem fondiem. Sapratu – ja tev nekas nepieder, sākt kaut ko ir bezcerīgi. Pēc kādas darbavietas bankrota izdomāju izmantot valsts labvēlību un nokārtot autovadītāja apliecību, ko piedāvā t.s. bezdarbnieki. Kad apmācības gāja uz beigām, kādu vakaru sēdēju un meklēju, ko vēl varētu iemācīties vai iegūt no bezdarbnieka statusa. Uzgāju mājaslapā mazu ierakstiņu, ka eksistē mazā biznesa sākšanas programma. Vairāk nekas nebija aprakstīts. Apmeklējot Nodarbinātības valsts aģentūru, apjautājos par šo atbalstu un uzzināju, ka es pēc kritērijiem atbilstu un varu pieteikties finansējumam līdz 4000 Ls. Viss, kas jādara, ir jāraksta biznesa plāns. Tā arī sāku rakstīt plānu un domāt par Baleriju (tad vēl nebija nosaukums izdomāts).

Viss nenācās viegli. Pirmais pārbaudījums bija astoņus mēnešus noturēties bezdarbnieka statusā. Nauda beidzās, krīzes apstākļos valsts mainīja bezdarbnieku pabalsta apjomu, protams, uz slikto pusi. Bija jāmeklē darbs, kur var piestrādāt nelegāli. Naudas trūkuma pozitīvā puse – iespēja pārbaudīt mīlestības stiprumu. Draudzene neaizmuka. Otrais pārbaudījums bija ātri adaptēties vidē un mācīties. Finansējumu piešķīra, bet iedos tikai jau gatavai juridiskai personai. Vēru vaļā skolas kladi. Kā nodibināt firmu? Neviena ieraksta. Viss sākas ar formu aprakstiem, un tad jau aiziet, ka nauda kasē un kontā... Palīgā nāca internets.

Pirmās sastapšanās ar valsts ierēdņiem. Attieksme pret garmatainiem, pārspiningotiem jauniešiem armijas zābakos ar ķēdi pie sāniem nav pretimnākoša.

Pirmā kauja bija izcīnīta, uzņēmums nodibināts. Sekoja vietas meklēšana. Kājām tika apstaigāta visa Jelgava. Beigās nonācām līdz secinājumam, ka no visa piedāvātā vissakarīgākās ir telpas Raiņa ielā 20. Sākās remonti. Tālākais jau ir atsevišķs stāsts.

www.mcbalerija.com

Un nosaukums - melnas cepurītes, balerija?

Par nosaukumu ir savs stāsts. Vienam no maniem draugiem māsa strādāja šūšanas firmā. Kāds bija pasūtījis cepurītes un beigās atteicies no pasūtījuma. Tā mēs sev iepirkām «nāģenes». Vienu vakaru dodoties mājās no Vecrīgas, draugs kunga prātā rupji pasveicināja policistus garāmbraucošā busiņā. Protams, mūs nolika miera stājā pie busiņa, tad aizvizināja uz Miera ielas iecirkni. Tur sekoja leģendārā frāze: «Kāpēc jums visiem vienādas cepures? Jūs esat kaut kāda melno cepurīšu banda?» Tā dzima banda un pēcāk, domājot bāram nosaukumu, meklējām atbilstību b burtam lai veidotos MCB iniciāļi. Tika apspriesti vārdi «bāze, bāka, bunkurs», bet beigās pie divlitrenes radās vārds Balerija = bārs + galerija.

FOTO: Santis Zibergs

Leģendārās tematiskās balles, kas notikušas mazajā «Balerijā», ar kurām, šķiet, uzaugusi vesela paaudze... neesat domājuši atkārtot?

Tematiskās ballītes sākās kojās, kad apnikās tāpat piedzerties, sākām izdomāt savādākas piedzeršanās formas. Vienu vakaru izdomājām uzvilkt izlaiduma uzvalkus un kleitas. Izskatījās svinīgi un cēli. Citu reizi, parodējot mājas viesības, tika sagādāts balts galdauts un rasols. Tas bija ģenerālmēģinājums MCB tematiskajām ballēm. Tēmas, atrakcijas un aktivitātes tika izdomātas pie letes kopā ar pastāvīgajiem klientiem. Tā sakot, tika sasauktas radošās komitejas. Ja izdomātā atrakcija izsauca smieklus, tad tā tika atbalstīta, ja kāda radīja šaubas «vai kādam tas neliksies par traku» - tātad jāievieš obligāti. Caur paziņām tika meklētas dekorācijas, lai viss būtu iespaidīgāks. Tā arī radās tās balles. Protams bez lojāliem klientiem tas nebūtu iespējams. Uzstādījums par ierašanos maskās nevienu nemotivē. Bet tas, ka netiec ielaists bez maskas, motivē. It sevišķi, ja zini, ka tur būs labs pasākums.

Par atkārtošanu ir šaubas, vai tas izdosies tikpat lieliski. Paši jau vairs hard core neballējas - bērni and shit... Labāk laicīgi beigt ar labu noti, nekā radīt «Ātrs un bez žēlastības 32».

Jums regulāri notiek dažādi koncerti – vari nosaukt piecus, kas šo gadu laikā visspilgtāk palikuši atmiņā? Un kāpēc?

Daudzi ir palikuši atmiņā. Pat īpaši nevar pateikt, kāpēc. «Rise Inside» no Liepājas – vieni no pirmajiem smagajiem končiem. Jauda, enerģija un attieksme. Tad vēl bija slāpes pēc ātruma un agresijas.

«TESA» – apmeklētības rekords... Klausītāji bija pat aiz letes.

«Natten» (Zviedrija) – ceturtdienas koncis, kad nebija nekādu ilūziju par kaut ko labu, bet beigās grupa bija audiovizuāli lieliska. Noslēgumā aizdambējās kanalizācija. Aizslēdzām krogu un devāmies ar grupu kopā atpūsties pie kaimiņiem.

«KivesKives» (Somija) - pārsteigums muzikālajā lauciņā. 8 bitu pankroks. Džeki noblieza ne pa jokam.

Vēl atmiņā iespiedušies franči – divi čaļi uztaisīja kubu no plēves, no iekšpuses laida projekcijas un spēlēja lūpos bungas, basu, ģitāru un sintezatoru. Bet daudzi koncerti ir atmiņā paliekoši: «Dēlis budēlis» – noveda publiku līdz asarām, «Khuda» – angļi kur bija monstrs bundzinieks, «Talbot» – igauņu smagās publikas tīrradnis, katrs industriālo un eksperimentālo grupu koncerts.

No mazās uz lielo – pagājušā gada nogalē esat pārcēlušies uz lielākām telpām, ar iespaidīgu skatuvi.

Pārvākšanās bija neplānots pasākums. Pagarinot līgumu vecajā vietā, telpu saimnieks mainīja noteikumus un mums palika neizdevīgi tur palikt. Sākām meklēt vietu, kur pārvākties. Beigās acīs iekrita divi varianti, no kuriem esošās telpas izrādījās vislabākās. Jauno telpu plašums deva iespēju izpausties skatuves izmēros, lai varētu uzaicināt lielākas grupas.

Sākumā jau mums vispār lielā ideoloģija balstījās uz vienu nostādni – izdzīvot, nopelnīt algu, lai nebūtu jāstrādā Maximā, un pa laikam uzbliezt pa koncim sirdij. Būtībā nekas daudz nav mainījies. Mainījies ir darba apjoms un Balerijas izmēri. Lai izdzīvotu, bija jāsāk ēdināt, lai ēdinātu, vajadzēja tehniku, apjoms pieauga, vajadzēja lielākas iekārtas un vairāk vietas. Tā tas rumpis aug.

Tajā pašā laikā, piemēram, Rīgā, ik pa laikam koncertu rīkotāji sūdzas, ka apmeklētāju daudzums krītas, par daudz koncertu – Jelgava ir aktīva, bet maza pilsēta, nav grūti piepildīt klubu?

Kāpēc tad vispār rīkot kādu koncertu? It sevišķi alternatīvo. Tur vienmēr pastāvēs risks, ka nebūs tautas. Iemesli, kāpēc nav, jau arī ir dažādi. Pirmkārt, smagais vairs nav modē.

Ja kādreiz izstumtie pieņēma smago kā savu baznīcu, tad tagad tā vietu ir aizņēmis hiphops.

Tur ir radušās izstumto ikonas. Nesen ar kolēģiem runājām par šo un secinājām, ka ir jau izveidojies emo hiphops. Tur ir jau savs Kobeins, kas beidzis dzīvi pašnāvībā. Teksti arī 1 pret 1.

Otrkārt, smagā cienītāji pamazām noveco. Kas uz ārzemēm aizbraucis, kas ar bērniem mājās sēž (es arī tai skaitā), kas mājās klausās. Rets pasākums nepārklājas ar citu un sasauc kopā ģimeni.

Treškārt, tagad viss ir pieejams, koncis HD kvalitātē tavās mājās jūtubā. Attaisi aliņu un klausies.

Mums jau arī ir konči, kad kauns skatīties grupai acīs. Bet tā tas ir. Smagā konči ir regulāri jādotē no bāra un virtuves. Ja tas būtu tīrs bizness, tad mēs končus netaisītu. Katram ir radīta sava m..., lai varētu turēt smagā skatuvi, – «Fono» taisa disenes, «Melnā» izīrē telpas, mēs ēdinām... Katrs mēģina noturēties, nopelnīt dzīvei un pa laikam uzbliezt pa koncim.

Savulaik Jelgava bija ļoti aktīva mūzikas pilsēta – Urbiks un «Huskvarn», «Prāta vētra», Bērnu un jauniešu mūzikas centrs, Jānis Joņevs. Un vēl un vēl. Kā ir mūsdienās – ir jaunās grupas, censoņi – varbūt vari nosaukt, kas šobrīd ir aktuālākais?

Tavs nosauktais «savulaik» ir garš laika posms. Urbix jau aktivizējās pirms neatkarības, «Prāta vētra» pēc, Joņevs pamodās dažus gadus atpakaļ. Tagad viss jau arī notiek. Tik vai kāds uzzina. Pirms kāda laika strauji uzplauka un noziedēja post rock grupa «Audrey Fall». Tika atzīta pat starptautiski (internetā). Tās līderis izdeva pats savu soloalbumu ar nosaukumu «George Will».

Jelgavā dzīvo spēcīgi hiphopa žanra darboņi – «Augša», «Abra», «Fakts»... Nav nonīkusi arī metāla grupa «Darrva». Skaņu inženieris Kārlis Šteimanis ir pārcēlies ar savu studiju uz Jelgavu. Spītīgi turpina iesākto un ir sava žanra patrioti. Ir arī jaunas asinis – grupa «Blazing Saddles». Redzēs, kā šiem ies. Endijs ar savu «BJMK» potē iekšā jauniešiem mūzikas garu. Vai telefoni un internets uzvarēs, to mēs redzēsim nākotnē. Ir savs industriālās mūzikas fanātu pulciņš – «Zahnrad», «MortaruM». Kaut kas jau notiek, bet vai visi to zina?

Ēst vai kultūru – dienā esat ēdinātava ar alternatīvo mūziku, vakarā bārs, nedēļas nogalēs – koncerti. Gan jau esi ievērojis, kas cilvēkus interesē vairāk – ēst vai tomēr mūzika?

Nu ēdīs jau vienmēr. Kad būs paēdis, tad paskatīsies apkārt un ieraudzīs labu grupu uz skatuves. Ieklausīsies un, iespējams, nopirks CD, lai vēlāk paklausītos vēlreiz. Ko cilvēki atpūšoties dara bārā? Dzer, ēd un klausās mūziku.

Bet mūzikas klausīšanās ir pēdējā vietā, neviens nenāks klausīties mūziku bez dzeramā un ēdamā.

Tas dod to iespēju arī dotēt smago skatuvi.

Visticamāk, daudzi jau būs teikuši – garšīgi un milzīgas porcijas, ko pagrūti apēst. Un cena – četri, pieci eiro, kas nav daudz. Kā?

Atbilde - maza alkatība un daudz darba. Ja sākumā visu pirkām gatavu pusfabrikātu stadijā, tad tagad visu no nullītes gatavojam paši. Nageti tiek griezti no filejas, marinēti, panēti, giross – marinēts. Daudziem produktiem, augot apjomam, kaulējāmies par cenu. Mūsu ēdiena filozofija nav «trīs kečupa strīpas uz liela šķīvja». Mums liekas, ka ejošā formula ir: garšīgi, pietiekami un par pieņemamu cenu. Protams, ir bijuši momenti, kad peļņas nav nekādas. Tad pēta, kur ir problēma. Neesam jau nekādi mārketinga guru ar divām augstākajām izglītībām. Viss ir intuīcija un mācīšanās. Žēl, ka mācīšanās visbiežāk ir no pašu kļūdām.

Mūzika – ļoti variējat ar žanriem – sākot ar alternatīvo roku, smago metālu, indie, pat hip hopu. Ko pats klausies ikdienā?

Pats tā arī variēju. Iepumpē «fleškā» un klausies, braucot darba darīšanās. Ikdienā lielu daļu laika pavadu arī darba vietā, un tas skan fonā. Sāku secināt, ka palieku vecs. Jauna mūzika pienāk klāt aizvien lēnāk. Vairāk ieciklējos uz vecu «pērļu» klausīšanos. Tad mēģinu lauzt to, klausoties jaunākos albumus. Ir žanri, kur nejūtos spēcīgs, prasu padomu kolēģiem.

Un ko kaimiņi saka par jums – tomēr koncerti, troksnis?

Vecajā vietā bija problēmas. Divas telpas malas bija lieli logi, kas, protams, nebija dubultie. Jaunajā arī mūs kaimiņi neuzņēma ar sajūsmu. Pirmais koncerts, «Tesa» džeki tikko atbraukuši, nolikuši ģitāras čeholus uz zemes, un jau atbrauc ekipāža. Izsaukums, ka trokšņojam. Laipni lūgti. Kamēr neesam uztaisījuši dubultās durvis, pagaidām ir norma, ka iekšā vai ārā koncerta laikā izlaižam tikai dziesmu starplaikos. Tas, kamēr neesam uztaisījuši verandu. Bet īstenībā vajadzētu vēl paturēt šo normu, lai ciena koncertus. Citādi cilvēks ieciklējas tikai uz sevi. Gribu un viss.

Tev kā uzņēmējam – kādas ir domas, tendences, noskaņojumi?

Uzņēmēji ir dīvaina tauta. Viņi ir pesimistiski čīkstuļi ar atkarību no stresa. Vismaz es. Daudzi, ja ne visi, ir neapmierināti ar administrēšanas nemitīgajām izmaiņām, ne prognozējamību un kontrolējošo iestāžu egoismu. Bet, ja nebūtu šīs nemitīgās rīvēšanās, nebūtu kaifa. Tas ir kā mūžīgais dzinējs. Cerības jau ir, ka viss būs lieliski. Vēl labas cerības var saglabāt, ja never vaļā ziņu portālus. Bet tendenciozajām ziņām ir tieksme uzmākties. Tas pats Facebook, Twitter, utt. Pirms kāda laika izfiltrēju draugus, kam sekoju. Atsekojos visiem «laimē tosteri», «share šito un piedalies izlozē», kaķīšu video, politisko intrigu licējiem. Principā tagad ir garlaicīgi. Tur ir cope un muzons. Pa vidu kādi dzīvnieku video.

Atbalsts no pašvaldības, sadarbība – tomēr esi gados salīdzinoši jauns, bet nodrošini ar darbu vismaz padsmit cilvēkus. Par atbalstu un sadarbību, domāju, vai nebiedē, ka esat ārpus rāmja – alternatīvie?

Kā lai saka, paši jau arī neesam baigi izgājuši uz kontaktu. Es saskatu problēmu pārvaldē strādājošo un mūsu vecuma atšķirībā. Intereses arī atšķiras. Plus visam tam ir cilvēku stereotipi un pirmā vizuālā iespaida loma. Neesam jau 100% Jelgavas uzņēmums. Juridiskā adrese ir Dobeles rajonā. Pēdējā laikā gan nākas saskarties, jo organizējam dažus pasākumus pilsētas teritorijā. Tagad jau nav problēmas paskaidrot, kas mēs esam.

Jubilejas četri koncerti – «Sanctimony», «Skutelis», «Satellites LV», «Darrva», bet nebūs salūta, tortes – taupāt desmitgadei?

Man nepatīk pompozitāte un uzmanība. Iepriekš bija balles un uzrunas. Vienmēr uzrunu laikā neko sakarīgu nevarēju izmocīt. Plus tagad jaunajās telpās viss iecerētais vēl nav pabeigts. Kamēr nav pabeigts, tikmēr negribas svinēt uzvaru. Labāk kādu vakaru ar pirmsākumu klientiem un darbiniekiem pasēdēsim pie letes un pasmiesimies par visu apkārtējo.

Ja ieskicējam tuvāko piecgadi – kāda ir tava vīzija, kā Balerija izskatīsies pēc pieciem gadiem?

Nemāku teikt. Tik tālu neesmu domājis. Domāju, ka būs jāmeklē mantinieks amatam, jo nespēšu izsekot trendam un jauniešu interesēm. Centīsimies saglabāt smaguča skaņas fona mūzikā, bet sekosim laikam. Citādi paliksim par tādu roka – šlāgera opīšu klubiņu.

www.facebook.com/MelnoCepurisuBalerija

Uz augšu