Pašmāju slavenības dalās atmiņās par Mārtiņu Freimani

FOTO: LETA

Mārtiņa Freimaņa dzīvība izdzisa 33 gadu vecumā 2011. gada 27. janvārī. Lai gan viņš vairs nav šajā saulē, «Tumsas» dziesmas, pateicoties pašmāju mūziķiem, kuri iedziedājuši albumu «Mans draugs – Mārtiņš Freimanis», turpina skanēt. Albuma atklāšanas pasākumā viņa draugi, kolēģi un projekta «Mans draugs – Mārtiņš Freimanis» dalībnieki dalījās atmiņās par pāragri mirušo dziedātāju.

 

FOTO: LETA

Aija Andrejeva un lielā rozā cūka

«Ir daudz atmiņu, bet ir viens tāds ļoti liderīgs stāsts, kurš turpinās joprojām. Šis stāsts sākās 2009. gadā manā dzimšanas dienā «Muzikālās bankas» fināla ballītē. Mārtiņš Freimanis ar grupu «Tumsa» ieradās pie manis istabiņā ar milzīgu, resnu spēļmantiņu cūku un rozā neļķēm. Uz tās cūkas bija uzkārtas superdaudz spīdīgas krelles. Tas citiem varbūt nešķistu joks, bet zinot Mārtiņu – savējie sapratīs. [..] Tā cūka man stāvēja uz dīvāna. Tad draudzenei piedzima meitiņa – uzdāvināju krustmeitiņai. Tad otrai krustmeitiņai. Tagad jau abas ir izaugušas, cūku dabūju atpakaļ! [..] Cūka tagad brauc busiņā uz koncertiem.»

 

FOTO: LETA

Rūta Reinika un atņemtā alkohola nevainība

Rūta: «Tajā laikā Mārtiņš Freimanis jau bija pazīstams, bet es viņu nezināju. Es, atbraukusi no reģiona, no Tērvetes, mācos Rīgā – vienu dienu pamostos savā dzīvoklī un blakus istabā viņš, un mēs esam divatā.»

Lauris Reiniks: «Viņš bija atbraucis no Liepājas, jo vēl nedzīvoja Rīgā, un bija paprasījis, vai var palikt manā dzīvoklī Bruņinieku ielā. Es aizgāju projām, bet viņš palika. Rūta arī tur palika.»

Rūta: «Un Mārtiņam bija līdzi dzira. To mēs zinām, ka viņam garšoja. Tā es sāku dzert! Tā bija kāršu diena ar stipro alkoholu.»

Lauris: «Viņa tiešām nekad nebija dzērusi un uzreiz ar stipro!»

 

FOTO: LETA

Andris Kivičs un brīnumainā skausta masāža

«Es gan daudz ko neatceros un tādā garā... bet viņam bija arī tādas kā šamaņa īpašības. Man bija tāda epizode «bīčpārtijā», ka žagojos kādas desmit stundas no vietas. Iesacīja, lai alu iedzeru un tad vēl kaut kā otrādi... [..] Un atnāk Mārtiņš pie manis, es saku viņam, ka visu laiku žagojos. Viņš sacīja: pagaidi, pagriezies. Viņš man kaut ko pie skausta bišķi pamasēja, un pārgāja! Ok.»

 

FOTO: LETA

Mūzikas producents Gints Stankēvičs un dalīšanās ar dziesmām

«Jau toreiz, kad mēs rakstījām grupai dziesmas, ļoti skaidri atceros to viņa vēlmi un izteikto nepieciešamību, ka, jā, vajag rakstīt «Tumsai», bet arī citiem – šitā dziesma «Tumsai» nebūs laba, šito varētu uztaisīt tam.»

 

FOTO: LETA

Grupa «Tērvete» un maskēšanās, lai tiktu šlāgerpasaulē

Artūrs Reiniks: «Mēs esam vienīgā šlāgergrupa Latvijā, kurai Mārtiņš rakstīja dziesmas! Sākums bija tāds, ka viņš gribēja ielīst šlāgerpasaulē. Visās jomās talantīgs cilvēks, kāpēc viņam tas... [..] Sākumā viņš bija Ilze Melne, jo kas zina, varbūt cilvēkiem nepatiks tās dziesmas. Beigās viņam iepatikās, un varēja teikt, ka sarakstījis Mārtiņš Freimanis.»

 

FOTO: LETA/@Afanasijs

Žurnālists Juris Vaidakovs un mazais, sēdošais puisītis

«Mēs [bērnībā - red.piez.] dzīvojām blakus mājās. Es vienu dienu ar mammu pie rokas gāju uz pilsētas centru, ceļā bija jāpavada droši vien kādas divas minūtes, bet tas likās kā mūžība. Ielas malā sēdēja Mārtiņš. Toreiz es viņu nepazinu, viņš bija mazs puika. Es jautāju mammai, kāpēc tas puisītis tur sēž. Viņa neko tā arī neatbildēja. Kad nācām atpakaļ, viņš joprojām sēdēja tajā pašā vietā, tajā pašā pozā, nebija izkustējies un lūkojās tālumā. Pagāja kādi 20 vai 30 gadi, un Mārtiņš man pastāstīja, ka tajā dienā bija sēdējis un gaidījis tēti, kurš bija solījies atnākt, bet neieradās. Varbūt tā bija cita diena. [..] Bet, kad Mārtiņš to stāstīja, es sapratu, cik patiesībā mēs esam laimīgi, uzaugot pilnajās ģimenēs, un pat nenovērtējam to, cik esam bijuši laimīgi, ka mums ir bijusi ģimene, mamma, tētis – ir bijis ar ko strīdēties, darboties, skriet prom no mājām. Viņam nekā tāda nebija.»

 

FOTO: Leta

Lauris Reiniks un patiesais stāsts aiz dziesmas «Bet maijpuķītēm jāpaliek»

«Mēs tusējāmies «Sarkanā», bijām jau «silti», arī Anete Sončika bija «silta», un viņa paklupa, nogāzās pa kāpnēm uzpucējusies un skaista. Viņam žēl palika no tā skata. [..] Tā dziesma ir par Sončiku. Skaista maijpuķīte pakrita.»

Uz augšu