Jauni ceļi tautas dejai

Ernests Spīčs

FOTO: no personiskā arhīva

Tautas tradīcijas, kas pastāvējušas gadsimtiem ilgi, nav iespējams iznīcināt. Piemēru ir daudz, un tai skaitā savulaik nīcināto tautas deju dzīvotspēja, kas parādās pavisam negaidītā veidā. Nupat notika tautas deju nodarbība Rīgas maratona laikā, un tieši šajās dienās dejas skolotāja, horeogrāfe un Deju svētku virsvadītāja Indra Filipsone māca tautas deju pamatsoļus vairākās vietās Rīgā un Ādažos. Arī virtuālajā telpā parādās piemēri, kā tirgvedības akcijas kalpo tautas deju popularizēšanai.

Vai tiešām atdzimusi kinorežisora Anša Epnera Tautasdziesmas maratona ideja?

Pārsteidzošs uzraksts Rīgas maratona laikā. Uz liela stenda rakstīts – TAUTAS DEJAS un apakšvirsraksts TDA «Ritenītis» atklātais mēģinājums. Izrādās «Ritenīša» dejotāji ne tik daudz paši dejodami izklaidēja skatītājus, cik iesaistīja tautas dejas pamatsoļu apgūšanā ģimenes ar bērniem. Atklātā dejas stunda pārauga rotaļās jeb riņķa dančos. Skatītāji, kas labprātāk vēro priekšnesumus no malas, pēc neliela izbrīna nāca un labprāt piedalījās kopīgās rotaļās, apguva mazāk zināmus dejas soļus un leca populārākās tautas dejas. Viena no aktīvākajām «Ritenīša» dejotājām, Silvija Puķīte, spēlēja akordeonu un izrīkoja bērnus un viņu māmiņas.

Pajautāju Silvijai, kā viņai izdevās piesaistīt tik lielu interesi? Silvija Puķīte: «Tautas deju stunda notika īpaši aprīkotā teltī. Sākumā bija maz aktīvu interesentu. Tādēļ arī sāku ar pavisam vienkāršu spēli – «Ādamam bij septiņ' dēli». Bērni aktīvi iesaistījās un dziedāja līdzi. Daži kautrīgi stāvēja malā un skatījās, ko mēs darīsim. Ar katru brīdi cilvēku kļuva vairāk. Visiem patika tas, ka jāatkārto kustības. Bērni smējās un atkārtoja. Viens no rādītājiem bija ļoti sportisks un lika visiem piepumpēties. Jāatzīst, ka visi, kas bija sanākuši, bija ļoti apķērīgi un ātri mācījās. Pievienojās arī ārzemju tūristi, kuri garāmejot sadzirdēja mūziku un bērnu prieku.»

Atceros, ka pirms daudziem gadiem, Atmodas laikā, kinorežisors Ansis Epners rīkoja Tautasdziesmu maratonu. Tad folkloras kopas bija aicinātas dziedāt, kamēr skrējēji skrien garām. Mēs ar «Dandariem» tad gājām rotaļās, un skrējēji pieturēja, lai tecētu ar mums «Kumeliņi, kumeliņi» un lektu «Zābaku žīgu». Šoreiz tautas dejai bija atvēlēta īpaša telts un pēc bērnu maratona cilvēki varēja dejot. Tātad cita ideja, bet rezultāts līdzīgs – cilvēki aktīvi iesaistījās. Jāuzteic Silvija, kas pati ir divu bērnu māmiņa un ne tikai dejo «Ritenītī», bet arī piedalās Latviešu Folkloras izrāžu apvienībā, kur sniedz koncertus ārvalstu tūristiem. Labās prasmes prezentēt un dejotājas pieredze lieti noderēja, lai cilvēki iesaistītos un apgūtu vai vismaz atkārtotu jaukākās tautas dejas. Silvija ar saviem dejas draugiem vadīja gan spēli «Ādamam bij septiņ dēli», gan arī «Kas dārzā?» un tādas populāras pāru dejas kā Alsungas mugurdanci, Aknīstes plaukstiņpolku, «Cūkas driķos», «Tūdaliņ, tāgadiņ» un pat Rucavas hoirāmu jeb «Oiru».

facebook.com/TDA-Ritenitis

LMT straumē videoklipu ar skatuves deju klipu virteni

Latvijas Mobilais telefons arī plaši izmanto sponsorēšanas labumus. Šoreiz klajā nācis interesants videoklips ar ļoti īsu deju fragmentu sakārtojumu atbilstoši mūsu alfabētam, bet bez latviešu zīmēm.

Bija liels gods kad video projekta režisore Zane Peneze konsultējās ar mani par šo, ļoti interesanto ieceri – veidot latviešu deju klipu, izmantojot deju nosaukumu pirmos burtus. Tikai kā savienot jēdzienu «tautas deja» ar reālo situāciju, kad ikdienā par tautas deju nosaucam visu, kas tiek dejots īpašos tērpos, kas ir tuvi XVIII – XIX tradicionālajai svētku kārtai? Varu teikt, ka kopumā ar šo darbu Zane tika galā diezgan labi – teicams vizuālais tēls, interesantas pozas, dinamiska mūzika, kurā var saklausīt tautas dziesmas motīvus, un skatuviski izteiksmīgi smaidi. Pie tam, kas man liekas ļoti svarīgi – dejām ir pareizi nosaukumi un ir pierakstīti horeogrāfu vārdi. Protams, klipa nosaukums «Tautas deju ABC» gan var maldināt, jo no visām dejām tikai trīs ir mūsu tautas dejas – «Mugurdancis» (Alsungas mugurdancis), «Cūkas driķos» (Bejas Cūkdriķis) un «Tūdaliņ, tāgadiņ». Tātad no 22 dejām 17 ir skatuves horeogrāfijas, 3 ir latviešu tautas dejas. Kopā tikai 20, bet tad vēl citas divas ir saistītas ar kaimiņtautu folkloru «Trijnieku deja», kas pazīstama ar dziesmu «Kur tu teci?», te ir ieguvusi poļu tautas dejas «Krakowiak» nosaukumu, bet viena deja ir lietuviešu tautas deja «Oira». «Oirai» radniecīgu deju Latvijā sauc par hoirāmu, un tā būtu labi iederējusies pie burta H.

Klips ir veltīts deju kopas «Zīle» 50 pastāvēšanas gadiem, un tādējādi tas ved tirgū ne tikai LMT zīmolu, bet arī «Zīles» un «Ķekaviņas» dejotājus, jauno režisori Zani Penezi un arī skatuves deju. Tradīcijai tomēr labums ir tāds, ka skatuves horeogrāfiskā žanra dejotāji dejo arī sadzīves žanra (tautas dejas) norises. Tieši tāds esot bijis izcilā latviešu etnohoreologa Harija Sūnas nodoms – piešķirt skatuviskās dejas labākajiem kolektīviem goda nosaukumu Tautas deju ansamblis (TDA), jo tad viņi dejošot ne tikai jaunrades dejas, bet arī tautas deju.

Piebildīšu, ka šā klipa fragmenti izmantoti arī citā LMT klipā, kur uzsvērts «Zīles» dejotāju staltums.

www.facebook.com/LatvijasMobilaisTelefons

Sprīdītis par deju skolotāju jeb valstsvienība apgūst tautas deju

Manu uzmanību piesaistīja vēl viens videoklips, kur kāds «Dzintariņa» dejotājs ierāda par sevi stipri raženākiem sportistiem tautas dejas soļus. Pirmā asociācija ir ar pasaku Sprīdīti, kurš dancina citus pasakas varoņus. Mazais dejo daudz labāk par brašajiem tēva dēliem. Labsirdīgs un humorpilns klips noskaņo uz pozitīvu attieksmi gan pret Latvijas basketbola izlasi, gan pret slaveno deju kolektīvu «Dzintariņš», gan pret tautas deju.

Kā dejas skolotāju nedaudz mulsināja dažu soļu nosaukumi. Nesaprotami, kāpēc pieliciena solis, kāds ir sastopams gatves dejās, bija nosaukts par gājiena soli un skrējiena solis jeb rikši par augstsoli. Tomēr pieņemu, ka nav obligāti jānovienādo visu soļu nosaukumi, jo svarīgāk par vienotu horeogrāfisko terminoloģiju ir tas, lai nosaukums palīdz atcerēties, kā kustība izdarāma. Pārējie soļu nosaukumi bija vienkāršāk saprotami – trīssolis, lēnā polka, palēciena solis, teciņš.

Tautas ēdinātava pārtop par dancotavu

Uzņēmums «Lido» ēdinātāju tirgū sevi pozicionē kā latviešu tradicionālās virtuves kopējus. Mūsu garšai pierasti ēdieni «nacionāla kiča» stilā ieturētās telpās ir jau stabila vērtība kultūrainā. «Lido» atpūtas kompleksā Rīgā, Krasta ielā bieži skan šlāgermūzika un, protams, apmeklētāji arī padejo. Dejošana pie tāda stila mūzikas ir diezgan vienveidīga. Tiesa, «Lido» dažkārt uzaicina arī folkloras kopas vai tautas muzikantus, lai uzspēlē tautas dejas un iet rotaļās, bet tas nenotiek regulāri. Tagad, kad «Lido» ir kļuvis par vienu no Dziesmu un deju svētku lieldraugiem, nav brīnums, ka tur tiek izmantota gan svētku simbolika, gan notiek pasākumi lai stiprinātu, tā sacīt, mākslas un biznesa saites. Vienalga nedaudz neparasti skan aicinājums – nākt uz «Lido», lai mācītos tautas deju. Tas ir tāpat kā aicināt uz deju vakaru garšīgi pavakariņot.

Tāpēc sākumā nolēmu pajautāt pašai galvenajai aicinātājai, Indrai Filipsonei, kā tapa šī neparastā ideja? Indra pastāstīja, ka tas notika ļoti strauji. Viņa pēkšņi tika burtiski ierauta notikumu virpulī dažas dienas pirms akcijas sākuma. Sākumā negribējusi piekrist, jo tas taču ir nereāli – dažās stundās iemācīt nejaušiem apmeklētājiem kādu no Deju svētku horeogrāfijām. Pirmkārt, tas ir fiziski nepiemērots netrenētiem cilvēkiem. Otrkārt, dejotāji deju kolektīvos mēģina piecus gadus pa diviem vakariem nedēļā, bet te tas pats jāizdara dažās stundās. Tādēļ viņa aģentūras pārstāvei, kas viņu aicināja, piedāvājusi mācīt tautas dejas pamatsoļus un tad sagatavot priekšnesumu no pašām vienkāršākajām un zināmākajām tautas dejām. Tas ir vienīgais, ko var tādā ierobežotā laikā izdarīt.

Indra Filipsone, kas visu darba mūžu veltījusi skatuves dejai gan profesionālajā deju ansamblī «Daile», gan vadot amatieru deju kolektīvus, jau labu laiku aktīvi interesējas par horeogrāfisko folkloru – viņa pārstāv mūsu valsti tautas dejas saglabāšanai svarīgajā Eiropiādes kustībā, darbojas Pasaules Folkloras asociācijā (I.G.F. World Folklore Union) un nupat iestājusies Rīgas Latviešu biedrībā, kas folklorai, kā mūsu nemateriālās kultūras mantojumam, pievērš pastiprinātu uzmanību. Raksta noslēgumā vārds Indrai: «Es varu pateikt, ka man jau sen ir bijusi vēlēšanās parādīt, ka latviešu tautas dejas pamatsolīši ir vienkārši, ka tieši no tiem viss ir tapis, radies un nācis. Skaistās dejas, kuras mēs redzam Deju svētkos un uz augstajām skatuvēm, var likties neaizsniedzamas. Cilvēkiem būtu jāzina, ka tās dejas ir radītas no šiem ģeniāli vienkāršajiem solīšiem, kurus mēs varam apgūt un tad arī kāpt augstāk. Diemžēl daudzās skatuves dejās šos skaistos tautas dejas soļus vairs nevaram ieraudzīt un atpazīt. Tādēļ ir vesels tautas deju nodarbību cikls, kurās mēs apgūstam dejas soļus un mācāmies dažas vienkāršas tautas dejas, kā «Cūkas driķos», «Skroderi», «Oiru» (hoirāmu) un citas. No šīm dejām 29. jūnijā izveidosim priekšnesumu.»

Ļoti interesanti, ka tautas deja, lai gan netiek dejota svētku lielajā uzvedumā Daugavas stadionā, kur manuprāt, tai būtu īstā vieta, tomēr negaidīti parādās tirgvedības akcijās. Tirgvedības speciālisti atraduši veidu, kā stiprināt sponsoru un lieldraugu tēlu atpazīstamību. Iesaistiet cilvēkus tiem patīkamā darbībā, un cilvēki iemīlēs jūsu zīmolu. Cik vienkārši un ģeniāli! Tikpat ģeniāli kā tautas dejas soļi.

Dejas skolotājs un pētnieks

Ernests Spīčs

Uz augšu