Tik daudzu reiz apskaustā Venecuēlas naftas nozare sabrukuma priekšā

Strādnieks Venecuēlas valsts naftas kompānijas PDVSA naftas urbumā

FOTO: CARLOS GARCIA RAWLINS / REUTERS

Reiz plaukstošās Latīņamerikas ekonomikas mugurkauls – Venecuēlas naftas nozare - tagad vairāk ir pamestu projektu, slēgtas infrastruktūras un tukša klusuma «bēdu ieleja». Venecuēlas naftas nozarē strādājošie, kas reiz bija starp labāk atalgotajiem darbiniekiem valsts sektorā un lielāko pabalstu saņēmējiem visā valstī, tagad ir samaksājuši milzīgu cenu par valsts ekonomisko problēmu izraisīto hiperinflāciju - viņu mēnešalga šobrīd ir vērta vien dažus ASV dolārus, vēsta ASV medijs «CNN Money».

Venecuēlas ziemeļaustrumu pilsēta Punta de Mata, kas atrodas Monagasas štatā, kādreiz bija Venecuēlas strauju izaugsmi piedzīvojušās valsts naftas industrijas «sirds», savukārt tagad tā ir valsti pārņēmušās postošās ekonomiskās krīzes spogulis.

«Kad mēs sākām [šeit] strādāt, šeit darbojās daudzi urbumi. Tagad reti var redzēt, ka darbotos pieci vai seši no tiem,» stāsta Hosē Luiss Ramiress – darbinieks vienā no naftas urbumiem, ko pārvalda Ķīnas naftas gigants CNPC, kas darbojas kopuzņēmumā ar Venecuēlas valsts naftas kompāniju «Petróleos de Venezuela» (PDVSA).

Ramiress rāmā balsī stāsta par grūtībām izdzīvot ar algu, kuru par bezvērtīgu padarījusi milzīgā inflācija.

«Lai izdzīvotu, mums ir jāpārdod bikses. Arī zābaki un cimdi. Mēs ik pēc dažiem mēnešiem saņem jaunu [darba] apģērbu. Mēs to pārdodam, lai nopirktu ēdienu,» norāda vīrietis.

Liela daļa Ramiresa kolēģu naftas urbumā, nevēlas atklāti runāt ar CNN korespondentu, jo baidās iekulties nepatikšanās un zaudēt darbu.

Viens no darbiniekiem, kurš vēlējās palikt anonīms, norādīja, ka kādreiz ar viņa algu bija pietiekami, lai viņš varētu pilnībā nodrošināt savu ģimeni, kurā ir pieci bērni.

Šāda izmēra ģimenei normālai iztikšanai šā gada maija sākumā būt bijuši nepieciešami ienākumi 30 miljonu bolivāru apmērā katru mēnesi. Tomēr piecu bērnu tēva atalgojums mēneša sākumā veidoja vien aptuveni 2,5 miljonus bolivāru mēnesī.

«Reizēm es raudu, no nespēju saviem bērniem nodrošināt to, kas viņiem nepieciešams,» norāda vīrietis.

Lai arī Venecuēlas valdība regulāri palielina minimālo algu valstī, tās pieaugums netiek līdzi inflācijas kāpumam. Tas nozīmē, ka strādājošo algas ir gandrīz vai bezvērtīgas.

Lai gūtu papildus ienākumus ģimenes apgādāšanai, viens no Punta de Matas naftas nozarē strādājošajiem, papildus strādā arī par taksistu.

Iepriekš darbs naftas ieguvē nodrošināja lielāko viņa ienākumu daļu, tomēr tagad viņa ienākumi gandrīz ir pilnībā atkarīgi no taksista darba.

Vīrieša alga, strādājot naftas urbumā, saglabājas nemainīga, savukārt taksometra pakalpojumu cenas viņš var koriģēt atbilstoši inflācijas kāpumam.

Valsts naftas kompānija PDVSA iepriekš bija Venecuēlas valdības galvenais ārvalstu valūtas ienākumu avots. Kad naftas cena pasaules tirgū veidoja vairāk nekā 100 dolārus par barelu, uzņēmuma gada ieņēmi bija mērāmi miljardos dolāru.

Savukārt tagad PDVSA cīnās par izdzīvošanu.

Kā liecina Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) dati, naftas ieguve Venecuēlā samazinās jau vairāk nekā divus gadus.

Šobrīd Venecuēla iegūst uz pusi mazāk naftas nekā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, kad pie varas nāca iepriekšējais Venecuēlas prezidents Hugo Čavess.

«PDVSA jau gadiem trūkst investīciju un netiek veikti pienācīgi uzturēšanas darbi visos darbības aspektos. Krīze padziļinās katru dienu,» norāda PDVSA Puertolakrusas naftas pārstrādes rūpnīcas strādnieku arodbiedrības līderis Hosē Bodass.

Viņš piebilst, ka uzņēmums šobrīd strādā ar minimālu naftas pārstrādes jaudu.

Venecuēlai ir lielākās pierādītās naftas rezerves pasaulē.

Lai arī PDVSA nepublisko naftas ieguves datus, OPEC un kredītreitingu aģentūras «Standard & Poor's» dati liecina, ka naftas ieguve Venecuēlā ir samazinājusies par vienu miljonu barelu naftas dienā.

Punta de Matā vairs nedarbojas lielākā daļa naftas urbumu.

Papildus tam, pēdējo strādājošo urbumu darbiniekiem ir jāsaskaras ar regulāriem noziedznieku uzbrukumiem. Šajos uzbrukumos tiek nolaupīts gandrīz pilnīgi viss – gan aprīkojums, gan arī darbinieku telefoni un citas personīgās mantas.

Ņemot vērā vērtību zaudējušo algu un iespēju kļūt par laupīšanas upuriem, daudzi no Punta de Matas «naftiniekiem» sāk uzdot sev jautājumu, vai šāds darbs vispār ir tā vērts.

«Vienīgais, ar ko es lepojos būdams naftinieks, ir veselības apdrošināšana,» norāda viens no Punta de Matas naftas ieguvē strādājošajiem.
Uz augšu