Taylor Swift «Reputation»

(Big Machine) 8/12

Jau ar iepriekšējo plati «1989» (skat. recenziju) Svifta no popkantri mākslinieces sevi transformēja mūsdienu top40 popzvaigznes tēlā, taču ar šo jauno ierakstu šī transformācija šķiet pabeigta. No mazliet naivas kantri princesītes, kas dziesmās ieliek emocionālus stāstus, kas sarakstīti viņas dienasgrāmatā, Teilore pārtapusi pat mazliet biedējošā, mazliet dusmīgā, aizkaitinātā, vienlaikus ne mazāk atklātā un par sevi pārliecinātā sievietē. Saturiski noticis lēciens no tādām romantiskām agrīnā repertuāra mīlas dziesmām kā «Love Story» uz, piemēram, «Look What You Made Me Do», kurā jūtamas dusmas, apsēstība, greizsirdība...

Taču ir viena problēma. No albuma producentiem, viņu rokraksta - visuresošā zviedru hitmeikera Maksa Martina (Max Martin), Karla Johana Šustera, plašāk pazīstama kā Šellbeks (Shellback), producenta Džeka Antonofa (Jack Antonoff), kurš nesen radījis Lordes albuma skanējumu, esam jau noguruši. Vismaz es personiski noteikti.

Ir sajūta, ka Svifta baidījusies riskēt, eksperimentēt ar jauniem cilvēkiem, dodot priekšroku pārbaudītām vērtībām, taču arī pārbaudītās vērtības nespēj visu laiku uzturēt «maksimālo ātrumu» un sāk atkārtoties, un šajā albumā tas, manuprāt, jūtams. Jau daudzkārt dzirdēti sintezatoru tembri, bungmašīnu ritmi, atsauces uz 80. gadu popmūziku... tas viss jau dzirdēts gan Lordes, gan Čārlijas XCX, gan daudzu citu popzvaigžņu ierakstos.

Situāciju glābj pati Svifta, kura atkal jau radījusi lieliskas melodijas (brīžos, kad nerepo), turklāt pārsteigusi saturiski, proti,

šis varētu būt pirmais albums, kurā viņa nedzied par savu salauzto sirdi, bet gan par veiksmīgām romantiskām attiecībām

(«Dancing With Our Hands Tied», «New Year's Day»). Viņas izredzētais jau aptuveni gadu (to gan viņa rūpīgi slēpusi) ir britu aktieris Džo Alvins (Joe Alwyn).

Albuma pirmā puse balstās uz stampājošiem, elektroniskiem hiphopa bītiem, turklāt vienā no dziesmām («End Game») piedalās reperis «Future».

Tomēr pēc pārspīlētā komerciālā pop skanējuma plates sākumā, ar piekto skaņdarbu - manuprāt, albuma labāko dziesmu «Delicate» Teilore nonāk pie pašas būtības, albuma pamatvēstījuma. Sākot jaunas romantiskas attiecības, viņa atklāj, ka jūtas ievainojama, jo «kāds gan par viņu ir radies priekšstats, kāda ir viņas reputācija un vai tā var jaunajām attiecībām traucēt?» Dziesmas piedziedājumā iestrādāts vokodēts vokāls, kas īpaši izceļas pašā sākumā, kad Teilores balss skan bez muzikālā pavadījuma.

This ain't for the best
My reputation's never been worse, so
You must like me for me…

Albuma veiksmīgākie brīži ir tie, kuros Svifta nedusmojas, citiem vārdiem, muzikālais pavadījums nav agresīvs - viņai īsti nepiestāv... Lieliski ir «Gorgeous», «Call It What You Want», izdevušās ir vairākas pantu vietas, taču bieži vien piedziedājumi ar savu pompozumu, lielumu mazliet liek satrūkties.

Uz albuma beigām Teilore izklausās nomierinājusies un samierinājusies, dusmas ir pārgājušas, un plates izskaņā ar akustisko «New Year's Day» klausītājam atklājas tā Svifta, ko iepazinām aptuveni pirms desmit gadiem.

Labākās dziesmas: «Gorgeous», «Delicate», «New Year's Day».

Izdošanas datums - 10.11.2017.