«Man ir tikai viena dziesma.» U. Stabulnieka grāmatas recenzija

«Elpojiet dziļi»

FOTO: kadrs no filmas

Pagājušogad plaukts, kurā līdz šim bija atrodamas vien kādas desmit pašmāju mūziķu biogrāfijas, papildināts ar vēl vairākām vērtīgām grāmatām. Izdoti darbi par grupām «Jauns mēness», «Remix», klajā laists emocionāls «līva» Aivara Brīzes personības apraksts, un arī grāmata par 2012. gadā mūžībā aizgājušo komponistu un dziedātāju Uldi Stabulnieku «Tik un tā». Tās autore, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte radījusi personīgu, kompetentu, labā valodā uzrakstītu Stabulnieka portretu, ļaujot lasītājam aizceļot arī uz tālajiem sešdesmitajiem gadiem, kad «Rīgas puika Stabulnieks» kopā ar draugiem deju vakaros galvaspilsētas klubos aizrautīgi spēlēja džezu.

Jau ievadā Mazvērsīte atklāj, ka Stabulnieka personība viņai emocionāli ir īpaši tuva. Jaunībā viņa, klausoties radio, jūsmojusi par komponista dziesmām, reizēm pat neapjaušot, ka tās dzied tieši viņš, astoņdesmitajos gados dziedājusi vienā korī ar Stabulnieku, savukārt klātienē zem četrām acīm maestro intervējusi 2002. gadā. Grāmatas autore jau ar pirmajām lappusēm iedveš lasītājā uzticību par to, ka rakstītais nebūs vien profesionāls faktu pārstāsts, bet kas vairāk.

Pēc Stabulnieka populārākas dziesmas nosauktā grāmata «Tik un tā» nav pirmā Mazvērsītes bibliogrāfijā. Publicēti ir darbi par grupu «Jumprava», tenoru Jāni Zāberu, estrādes mūzikas komponisti Elgu Igenbergu, taču atšķirībā no, piemēram, Igenbergas biogrāfijas, kurā vietumis nevajadzīgi daudz lappušu veltītas tuvāku un tālāku komponistes dzimtas radurakstu izpētei, iekļaujot grāmatā pat novada kartes fragmentu, Stabulnieka biogrāfijā ir atrasts veiksmīgs balanss starp faktoloģisko un emocionālo, daiļradi aprakstošo un privāto (arī par ģimeni un, protams, copi).

Komponista mākslinieciskais profils ir veiksmīgi piemērots grāmatas autorei - daļēji akadēmisks, daļēji «vieglā žanra»,

un Mazvērsīte ar Stabulnieka dzīves gājuma aprakstu tiek galā godam.

Grāmata veidota hronoloģiski, sākot ar Stabulnieka bērnības gadiem, un beidzot ar pēdējiem dzīves gadiem, kad komponists sabiedrībā parādījās arvien retāk. Veiksmīgi izmantots pieejamais fotomateriāls, kas grāmatā izkaisīts vairākos foto blokos, tiesa, vairākām bildēm trūkst gadskaitļa. Neveiksmīga gan ir tikai paša vāka fotogrāfija - tā ir tumša un graudaina (to atzīst arī fotogrāfs Uldis Briedis). Īsti nav saprotams, vai neprasmīgi izmantots kāds fotoefekts (izskatās, ka pārforsēts asums), vai šādu «piezūmotu», tumšu foto autore vai grāmatas izdevēji izvēlējušies pavisam apzināti? Kā redzams grāmatā, pieejamas bija taču daudz kvalitatīvākas bildes, kas uz vāka izskatītos krietni labāk.

«Tik un tā»

FOTO: publicitātes

Īpaši aizraujoši ir lasīt grāmatas pirmās nodaļas, kurās sastopamies ar sešdesmito gadu džeza paaudzi. Turpat jauniņais Raimonds Pauls ar savu Jaunatnes estrādes orķestri, kurā pie klavieru spēlēšanas tiek arī talantīgais Uldis Stabulnieks, turpat arī leģendārais bundzinieks Einārs Raibais, trompetists Gunārs Rozenbergs, ar kuriem Stabulnieks kopīgi spēlē džezu. Kāda interesanta epizode saistās ar Stabulnieka džeza kvartetu, kas 1967. gadā veiksmīgi startē Tallinas džeza festivālā, kuru apmeklē arī amerikāņu saksofonists Čārlzs Loids (Charles Lloyd) un leģendārais «Amerikas balss» džeza raidījuma vadītājs Viliss Konovers (Willis Connover). Īpaši detalizēti aprakstīta arī armijas ansambļa «Zvaigznīte» izveide, spilgtas vietas grāmatā atvēlētas dažādiem kurioziem piedzīvojumiem padomju armijas dienestā. Panākumi, kas saistīti ar džezu, ir arī septiņdesmitajos gados, kad Stabulnieks gūst atzinību Monako festivālā. Tikai vēlāk, kad sabiedrībā arvien lielāks pieprasījums sāk rasties pēc vieglākām šlāgerdžeza melodijām, Stabulnieka sapnis par džezu tiek nolikts malā.

Īpaši saistoši šo grāmatu varētu būt lasīt Latvijas kino vēstures cienītājiem. Autore atgādina, ka tieši Stabulnieks, Rozenbergs un pārējie «Zvaigznītes» mūziķi piedalījušies kulta filmas «Elpojiet dziļi» skaņu celiņa ierakstā, kā arī paši redzami ekrānā.

«Elpojiet dziļi»

FOTO: Kadrs no filmas

Daudz lappušu atvēlēts Stabulnieka darbam teātrī, kas loģiski. Stabulnieks audzis kopā ar māti, kas bija aktrise, un jau no bērna kājas uzsūcis teātra pasaules īpašo smaržu. Arī viņa muzikālais rokraksts kopumā dēvējams par teatrālu - Stabulnieka dziedāšanas maniere līdzinās dziedošajiem aktieriem, un arī katra teksta zilbe tiek akcentēta īpaši, var pat teikt - melodiski deklamēta.

Teātra mūzika cieši saistīta ar dzeju, īpaši Aleksandru Čaku, tapuši vairāki dziesmu cikli ar dažādu dzejnieku vārdiem. Pats Stabulnieks atzīst, ka pārstāv «dzejas dziesmu» un dzeja ir viņa mūzikas lielākais iedvesmas avots.

Skaudrs ir deviņdesmito gadu sākums, laiks, kad viena iekārta brūk, bet cita vēl uzcelta netiek.

Viens no grāmatas centrālajiem dramatiskajiem momentiem ir atklāsme, ka Stabulnieks nespēj pielāgoties jaunajai iekārtai, tā dēvētajam mežonīgajam kapitālismam.

Taisnības labad jāpiebilst, ka arī padomju sistēmā viņš nejutās savā ādā, taču tajos laikos vismaz bija stabils darbs un ienākumi. Diemžēl deviņdesmitajos gados Uldis spiests naudu pelnīt kā tapieris - pianists kādā Rīgas restorānā. Gājis raibi.

Kopumā jāsecina, ka Stabulnieka daiļrade ir bijusi mazliet haotiska, nekonceptuāla, to pēc deviņdesmito gadu sākumā izdotās labāko dziesmu kasetes secina arī muzikologs Imants Zemzaris. «Viņa daiļrade bijusi visai haotiska,» viņš raksta. Būtībā tāda kā džeza improvizācija bez pamattēmas.

«Man jau tikai viena dziesma ir,» reiz izteicies pats Uldis Stabulnieks, atzīdams, ka melanholiskā kompozīcija «Tik un tā» ar Māras Zālītes vārdiem ir bijusi viņa karjeras augstākais punkts.

Lasot iespaidīgo komponista sacerēto darbu sarakstu, kas iekļauts grāmatas beigās, ir mazliet žēl, ka daudz kas no ierakstītā nav mūsdienās apkopots kādā «best of» vairāku kompaktdisku izlasē. Šāds muzikāls materiāls lieti noderētu, lasot šo darbu.

Nobeigumā jāsaka, ka Mazvērsītei visnotaļ veiksmīgi ir izdevies aprakstīt komponista dzīves gājumu, viņa bezrūpīgo dzīvi padomju iekārtā, un vilšanos deviņdesmito gadu juku laikmetā. Nodaļa, kas veltīta darbam teātrī, gan šķiet pārlieku izvērsta un detalizēta, kas, iespējams, liktos gana saistošs materiāls teātra mākslas cienītājiem, taču mazāk interesants ir melomāniem. Turpretī par Stabulnieka muzikālajām ietekmēm gribētos izlasīt vairāk. Grāmatā tā starp citu minētas tikai divas rokgrupas - Bītli un «Pink Floyd», taču par to, kādas bija Stabulnieka autoritātes džeza mūzikā, kurš bija viņa iecienītākais džeza pianists, viņa paraugs, kur galu galā viņš sešdesmitajos gados ieguva grūti pieejamos amerikāņu džeza ierakstus, nav minēts nekas. Būtu interesanti uzzināt arī kādi bijuši Stabulnieka iespaidi pēc minētā 1967. gada Tallinas džeza festivāla, kādus secinājumus viņš guva pēc dzirdētā un redzētā... Galu galā tolaik kopā ar Loidu PSRS uzstājās ne mazāk slaveni mūziķi - Kīts Džarets (Keith Jarrett), Rons Maklūrs (Ron McClure) un Džeks Dīdžonets (Jack DeJohnette).

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu «Latvju Teksti».

Uz augšu