Vai rīt būs karš? 1.daļa: Ceturtās paaudzes karadarbība - no kā mums jābaidās?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Šonedēļ Baltijas un Polijas teritorijā norisinās vienas no gada vērienīgākajām NATO mācībām - «Saber Strike», kas atkal atgādinās teju katram Latvijas iedzīvotājam, ka mēs dzīvojam visai nedrošā laikā un vietā, un neapšaubāmi uzjundīs nepatīkamo jautājumu: ar ko tas viss beigsies? Par to, kāda ir jaunā ģeopolitiskā realitāte un kādus secinājumus jāizdara mums, TVNET saruna ar militāro analītiķi, sociālo zinātņu maģistru starptautisko attiecību un diplomātijas jomā, bloga «Vara bungas» autoru, atvaļinātu NBS kapteini Mārtiņu Vērdiņu.

Mārtiņš Vērdiņš pats sevi dēvē par alarmistu jeb trauksmes cēlāju. Tiesa gan, būt par tādu viņam ļauj profesionālā pieredze - 18 gadus ilgs dienests NBS, sākot ar dalību Jūrmalas zemessardzes bataljona izveidošanā 1991. gadā un beidzot ar militārā analītiķa posteni NBS Apvienotajā štābā. Stažējies informācijas analīzes jomā ASV, apmeklējis virkni šai specifiskajai jomai veltītu ārvalstu kursu. No dienesta atvaļinājies kapteiņa pakāpē un tagad strādā gluži ikdienišķā civilā profesijā, bet profesionālā pagātne neliek mieru. Tāpēc jau sešus gadus kopā ar domubiedriem uztur militāro blogu «Vara bungas» - daudzuprāt, visizsmeļošāko militārās un ģeopolitiskās informācijas un analīzes vietni latviešu valodā. Nereti tiek aicināts uz diskusijām, kad žurnālistam vajadzīgs oponents kādai Aizsardzības ministrijas amatpersonai vai vienkārši cits viedoklis, taču pats Mārtiņš apgalvo, ka absolūti nav opozīcijā AM - daudzās lietās viedokļi pat sakrītot. Taču savs skatījums uz lietām viņam nenoliedzami ir, turklāt tas ir pamatots ar neskaitāmām izlasītām publikācijām, pētījumiem un neatslābstošu sekošanu līdzi notikumiem reģionā un pasaulē.

Kas, jūsuprāt, ir visbūtiskāk mainījies ģeopolitiskajā situācijā kopš 2013. gada novembra - kad sākās notikumi Kijevā?

Visbūtiskāk ir mainījusies izpratne par to, kas ir 4GW jeb 4th Generation Warfare (4. paaudzes karadarbība). Es joprojām esmu vecmodīgs un nelietoju terminu «hibrīdkarš». 4GW jau 1989. gadā aprakstīja ASV ekspertu domnīca Viljama Linda vadībā. Vēl 2013. gadā reti kurš par to runāja. Tagad par to raksta maģistra darbus.

Šodien var apgalvot, ka pirms 25 - 30 gadiem izteiktās prognozes ir apstiprinājušās par 99% un 4GW raksturīgas kaujasdarbības mērogs 21. gadsimtā paplašinās. 4GW apstākļos valsts drošības problēmām nemēdz būt tīri militāri risinājumi. Mūsdienās neviens karaspēks nespēj patstāvīgi, atrauti no citiem cīņas paņēmieniem (īpaši informācijas jomā) nodrošināt valsts interešu aizstāvēšanu, tieši tāpat kā agresors nevar panākt savus mērķus, darbojoties tikai ar militāriem paņēmieniem.

Kādas ir 4GW galvenās iezīmes?

Militāru mērķu sasniegšana ar nemilitāriem paņēmieniem, vienlaicīgi paturot kā vienu no elementiem arī konvencionālo kaujas darbību. 20. gadsimtā kaujas darbība sākās ar to, ka kāds kādam pieteica karu, protams, neiztika arī bez propagandas, tomēr militāru mērķu sasniegšanai tika izmantota armija un bruņotie spēki. Tagadējā izpratnē, lai sasniegtu tos pašus mērķus, tiks izmantoti visi iespējamie līdzekļi. Militārā fāze, protams, ir neatņemama hibrīdkara sastāvdaļa, parasti beidzamajā etapā. Žurnālisti un politiķi to piemirst un neakcentē, tāpēc ir radies priekšstats, ka hibrīdkarš ir karš, kurā nešauj vai šauj pavisam minimāli.

4GW var raksturot kā karadarbību, kuras primārais uzdevums ir

sagraut pretinieka morāli un nepieļaut savas nācijas morāles graušanu.

Atcerēsimies Serbijas un NATO konfliktu par Kosovas provinci. Dienvidslāvijas (Serbijas) bruņotie spēki netika iznīcināti, Serbijas teritorija netika okupēta, bet NATO panākumus konflikta bruņotajā fāzē lielā mērā nodrošināja serbu zemā morāle – nevēlēšanās karot. Turpretī Afganistānā, neskatoties uz to, ka ISAF spēki tur dienas laikā kontrolēja visas svarīgākās apdzīvotās vietas, bija nodrošināts pārsvars gaisā un uz zemes, tehnoloģiskais pārākums bija absolūts, talibu «nomierināšana» tomēr tā arī netika panākta. Tas notika tādēļ, ka afgāņu islāmistu gatavība akceptēt kaujas zaudējumus (morāle) bija daudz augstāka par Rietumu sabiedrības apņēmību akceptēt savu karavīru upurēšanu Afganistānas demokratizācijas vārdā.

Tu pieminēji Kijevas Maidana notikumus - tur viss notika tik intensīvi, ka nepietika laika noformulēt domu. Pēc tam, skatoties uz notikumiem Ukrainā, šo situāciju varēja loģiski ekstrapolēt arī attiecībā uz Latviju.

Un ko var secināt pēc šādas ekstrapolācijas?

4GW apstākļos mūsu pretinieks necentīsies triecienā iznīcināt Latvijas stratēģiskos spēkus un resursus, bet gan savlaicīgi un pamatīgi veiks pasākumus, lai padarītu tos nelietojamus mums pašiem.

Tēlaini izsakoties, Daugavas kaskādes HES dambjus neviens nespridzinās,

bet drīzāk izjauks elektroenerģijas sadales vadības sistēmu (sabotāža vai datorvīruss – labi un lēti).

4GW ietvaros kaujas operācijas būs asimetriskas. It kā jūs gatavotos spēlēt ar pretinieku šahu, bet viņš spēlē trompeti… kāda būs jūsu rīcība? Ja mēs esam gatavi darboties krīzes vai apdraudējuma situācijā, teiksim, 10-15 diennaktis, ko iesāksim, ja «turēt» izņēmuma stāvokli vajadzēs gadu vai divus? Ar kādiem resursiem un cik ilgi varam atļauties «uzturēt mieru» paši savās mājās, ja nav formāla iemesla un pamata konstatēt ārvalsts bruņoto uzbrukumu un lūgt palīdzību sabiedrotajiem? Bez īpašas vajadzības karu neviens nepiesaka, tas vairs nav modē. Valsts ir pazaudējusi monopolu uz vardarbību, tagad to bez vilcināšanās ir gatavi lietot gan etniskie, gan reliģiskie grupējumi (faktiskie ne-komabatanti), jo nepieciešamās tehnoloģijas, zināšanas un taktisko paņēmienu apraksts ir pieejams visiem vienādi. Pret šādu apdraudējumu nevar cīnīties ar blokposteņu izlikšanu un skrejlapām vien.

Vai var teikt, ka notikumi Ukrainā pārsteidza NATO nesagatavotu?

Nē. Zinot, kāds informācijas apjoms ir pieejams t.s. militārajai izlūkošanai, varu teikt, ka kļūdu un banālas neuzmanības iespējamība ir ļoti neliela. Tobrīd jau tehnoloģijas bija pietiekami attīstītas, un prognozes nebalstījās tikai uz kāda aģenta ziņojumiem. Militārā izlūkošana zina visu. Politiķi un varas pārstāvji, kuriem ir pieeja militārās izlūkošanas datiem, arī parasti zina savlaicīgi un ļoti daudz. Tālāk ir dilemma - viņi var šo informāciju nepietiekami novērtēt, izmest mēslainē, iznīcināt, aizmirst un tamlīdzīgi. Tā ir viena varbūtība. Otra - viņi var pieņemt apzinātu lēmumu neizmantot šo informāciju un skatīties, kā situācija attīstīsies tālāk. Lielā mērā notēlot muļķus - teikt «mēs nezinājām», «kurš gan varētu iedomāties, ka situācija attīstīsies šādi». Ja attiecībā uz citas valsts militārām aktivitātēm to saka varas pārstāvis, tas nozīmē, ka viņa pakļautībā izveidotā militārās izlūkošanas sistēma nestrādā kā pienāktos, un nākamajā dienā būtu jālido ļoti daudzām galvām, kas ir nogulējušas to vai citu notikumu. Ja kodollielvalsts politiķi kaut ko nav zinājuši, tad tas nozīmē, ka nav nostrādājusi viņu radītā izlūkošanas sistēma. Savukārt, ja viņi to zināja - un es domāju, ka viņi bija ļoti labi informēti par tendencēm, - tādā gadījumā tas ir politisks lēmums, kā izmantot vai neizmantot šo informāciju.

Vai arī nesapratne, kā reaģēt.

Jā, nevēlēšanās reaģēt. Jo tas, it īpaši preventīva reaģēšana ir saistīts ar skaidrošanu sabiedrībai, kāpēc mēs to darām. Ja kādu procesu var novērst tikai ar liela militāra spēka iesaistīšanu, un tam nav īsta skaidrojuma, tad demokrātiskas valsts vēlētāji to nesapratīs.

Ir pagājuši pieci gadi, visi ir sapratuši, ka mēs dzīvojam pilnīgi jaunā laikmetā. Tas taču ir visu izmainījis - gan militārās doktrīnas, gan domāšanu?

Noteikti. It īpaši acīmredzama doktrīnas maiņa ir tieši amerikāņiem, kuri lēni, bet apņēmīgi pārkārtojas no miera uzturēšanas misijām atpakaļ pie gatavības konvencionālam karam, protams, ar visām modernajām iezīmēm. Afganistānā, piemēram, bija pretinieks, kas nevarēja līdzvērtīgi pretdarboties - ne no gaisa, ne radioelektroniskās cīņas (REC) laukā. Tagad, pētot Ukrainas pieredzi, amerikāņi ir apzinājuši savus trūkumus REC un citās jomās un cenšas tos novērst. Viegla pastaiga nebija ne Irākā ne Afganistānā, bet nākotnes kara vaibsti ir vēl drūmāki.

Un ko dara Eiropa?

Eiropā ir sarežģīti. Ja nosēdinātu pie viena galda visus NATO Eiropas valstu armiju pārstāvjus, viņi piecās minūtēs atrastu kopīgu valodu un viņiem nebūtu domstarpību nevienā jautājumā - viņiem ir viens domāšanas stils. Bet demokrātiskas valstis (par laimi) nevada karavīri. Tādējādi līdz lēmuma pieņemšanai tam ir jāiziet caur civilās kontroles un politiķu filtru. Un galarezultāts var atšķirties no tā, ko gaida militārpersonas. Eiropā ir daudz ietekmējošo faktoru - budžeta iespējas, politiķu ieinteresētība vai nevēlēšanās atzīt problēmu. Šī svārstīšanās ir vērojama kopš 2008. gada augusta [Gruzijas karš - red.] līdz pat Krimas aneksijai.

Gruzijas karš netika pienācīgi novērtēts, varētu teikt - paslaucīts zem tepiķa.

Taču šis karš iezīmēja ļoti būtisku tendenci, kuru cītīgs novērotājs varēja redzēt jau tobrīd - Krievijas jauno agresīvo politiku. Var teikt, ka tobrīd politiķi izvēlējās kaut ko nepamanīt. Šobrīd džentlmenisko vienošanos novirzīt aizsardzībai 2% no IKP (vienošanos, nevis prasību, jo tā nav ierakstīta nevienā oficiālā dokumentā) cenšas pildīt gandrīz visas NATO valstis. Arī Latvija, kurai 2% bija jāsasniedz līdz 2020. gadam [Latvijā šobrīd aizsardzībai tiek tērēti 2% no IKP - red.].

Runājot par iespējamo karu, zīmīga tendence ir tā, ka neviens īsti nav gatavs skaļi teikt, ar ko tad mēs gatavojamies karot, savukārt Krievijas ideoloģija šobrīd aktīvi ekspluatē tēzi «mēs esam ienaidnieku ielenkumā», kas gan vairāk tiek izmantota kā iekšpolitikas instruments.

Ja mēs uz brīdi iejūtamies Kremļa ādā un skatāmies uz karti nevis kā pierasts, bet sēžot Maskavā, tad pa labi būs ziemeļi, pa kreisi dienvidi un tieši priekšā - rietumos - ir apdraudējums. To jau sen ir formulējis politologs Džordžs Frīdmens: Krievija vēsturiski vienmēr ir uzskatījusi, ka no rietumiem nāk draudi. Protams, var strīdēties, vai šobrīd Rietumi ir spējīgi uz tāda līmeņa vienotību, kas varētu izpausties preventīvā karā. Arī ASV to diez vai vēlas. Taču pieņemot, ka no rietumiem nāk draudi, viņi redz, ka starp Rietumiem un Krievijas ekonomiski attīstītāko daļu nav nekādu dabisko šķēršļu - okeānu, jūru un kalnu. Ir tikai plašumi un zemienes. Tas nozīmē, ka viņiem ir nepieciešama buferzona - nosacītā ienaidnieka attālinātība no viņu ekonomiskajiem un rūpniecības centriem. No tā arī izriet viņu izmisīgie centieni nepieļaut tālāku NATO paplašināšanos. Jāsaprot viņu domāšana, tad mēs sapratīsim arī viņu tālāko rīcību. Krievija darīs visu iespējamo, lai nepieļautu NATO turpmāku pietuvināšanos savām robežām. Viņus absolūti neapmierina situācija, kad

NATO tanks ar vienas bākas degvielas rezervi var veikt pārbraucienu līdz Maskavai.

Tas attiecas uz Ukrainu. Un Krievija darīs visu, lai to nepieļautu - tas arī ir tas, kas šobrīd notiek Donbasā. Runas par to, ka Ukraina pārskatāmā nākotnē varētu pievienoties NATO, šobrīd nav reālas. Visiem ir skaidrs, ka tā ir sarkanā līnija, kuru nedrīkst pārkāpt. Mēs brīnumainā kārtā esam paspējuši to izdarīt. Un ir jāsaprot tas, ka tagad tiks darīts viss iespējamais, lai mūs atšķeltu no alianses. Ja mēs pieņemam, ka Baltijas valstis ir diezgan problemātisks reģions NATO, tad no visām trim tieši Latvija savu īpatnību dēļ ir vājākais posms. Un, kā zināms, parasti netiek sists pa stiprāko posmu. Tāpēc mums ir jābūt absolūtiem aizsardzības teicamniekiem.

Kā jūs to domājat - atšķelt no NATO?

Padarot mūsu dalību NATO, kuru pavisam likvidēt nevar, par dekoratīvu - formāli mēs esam dalībvalsts, bet reālu spēju sevi aizsargāt un būt par placdarmu uzbrukumā mums nav.

Kā to var panākt?

Pirms vēlēšanām par šo tematu īsti negribas runāt, lai nepiesauktu nelaimi. Es nedomāju, ka kāds politisks spēks, ieskaitot pašreizējo opozīciju, skaļi iestāsies pret dalību NATO, bet viss var gadīties. Ja mēs būsim nepārliecināti un ja atkal parādīsies runas par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, par to, ka visu var sarunāt... jāsaprot, ka Baltijas jūras Latvijas piekraste ar piecām ostām ir ļoti svarīgs kumoss, par kuru visiem ir interese. Vēl viens faktors, kas var satricināt reģionu, ir Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO.

Vai tas ir iespējams pārskatāmā nākotnē?

Lai gan formāli šīs valstis nav NATO, ar viņu iesaisti dažādos pasākumos tās ir lielākas dalībnieces nekā viena otra dalībvalsts. Es godīgi sakot, apsveiktu to, ka tās pievienotos aliansei. taču mums uz to brīdi ir jābūt absolūtā gatavībā, jo nevar paredzēt, kāda var būt asimetriskā atbilde no Krievijas un kādi satricinājumi var sagaidīt mūs. Jo kāds var mēģināt sarunāt kādu neoficiālu vienošanos mums aiz muguras, kā tas reiz jau notika.

Mums var tikt atvēlēta nepievilcīga buferzonas loma.

To gan negribētos. Mums šis brīdis ir jāizmanto, lai iegūtu laiku un būvētu savus spēkus. Polija ir tikko paziņojusi, ka atvēlēs 2 miljardus NATO bāzes izveidošanai - pirms 3-4 gadiem kaut kas tāds nebūtu pat iedomājams. tāpat kā NATO spēku priekšposteņu izvietošana Baltijā. Polijas retorika un NATO rīcība skaidri norāda uz draudu patiesumu un līmeni. Paldies militārajiem analītiķiem! [smaida]

Karadarbības raksturs mainās. Vai mainās arī izmantotie ieroči?

Protams, jārēķinās ar tehnoloģiju attīstību - to ir ir atzinis arī Putins. Viņš ir teicis - tie, kuri attīstīsies mākslīgā intelekta jomā, iegūs neizmērojamas un grandiozas priekšrocības attiecībā pret to ieroču arsenālu, kas eksistē šodien. Tāpēc arī savā maija uzrunā, lieloties ar sasniegumiem (kuri ir vai nav - to mēs īsti nezinām), Putins mēģināja norādīt, ka

arī viņu uztrauc jaunākās tehnoloģijas un supermodernie ieroči un tas, kā tie tiks izmantoti.

Šo tehnoloģiju attīstība noteiks spēku samēru un situācijas attīstību, līdzīgi kā tas bija, kad parādījās kodolieroči. Savulaik tas, ka kodolieroči bija abām naidīgajām pusēm, faktiski novērsa 3. pasaules karu. Kodolbruņojuma faktors joprojām ir svarīgs, bet tas, kā notiks attīstība jauno tehnoloģiju un mākslīgā intelekta jomā, ļoti būtiski ietekmēs ģeopolitisko situāciju. Jo, kā likums, visu jauno tehnoloģiju attīstību pirmām kārtām sekmē un īsteno militāristi. Un pats svarīgākais būs tas, vai kādam ir parādījušās unikālas priekšrocības, kas ļauj diktēt noteikumus visiem pārējiem.

Bet mēs vairs neesam tajā situācijā, kādā bija pasaule, kad parādījās kodolieroči. Šobrīd dzelzs priekškara vairs nav, krievu nauda, īpašumi un paši krievi ir visā pasaulē. Cik daudz no tā visa ir tikai ieroču žvadzināšana un cik - militāra konflikta iespējamība starp NATO un Krieviju?

Tad mums ir jāpievēršas Krievijas varas struktūrai, kurā, kā zināms, eksistē tā sauktie torņi - nosacīti liberāli ekonomiskais, ierēdnieciskais un tā dēvēto siloviku [militāristu, iekšlietu struktūru, drošības dienestu, Kremlim lojālo oligarhu - red.] grupējums. Ja Krievija būtu demokrātiska valsts, tad parlamentā būtu pārstāvēti visi šie grupējumi, kuri viens otru noturētu līdzsvarā. Ja teikšana būs militāristiem, tad viņiem, godīgi sakot, būs nospļauties, vai kādam «tornim» ir īpašumi kaut kur Londonā. Viņi realizē savus priekšstatus par to, kā šī pasaule ir iekārtota.

Šobrīd Krievijai acīmredzami trūkst ideoloģijas.

Tā ir kapitālistiska valsts, bet ideoloģiski viņi nav atraduši un noformulējuši savu eiraziātismu. Tad, kad bija naftas dolāri, viņi to propagandēja, tagad tas ir nedaudz pieklusis. Ja viņi izvilks gaismā šo kārti, Krievija principā ne ar ko neatšķirsies no Irānas, kuru pārvalda garīdznieku politbirojs, ja parlaments arī turpmāk paliks kā dekoratīvs piedēklis, bet valsts tiks pārvaldīta pēc nerakstītiem puskrimināliem principiem.

Baltijas jūra šai situācijā ir viens no stratēģiski svarīgākajiem reģioniem? Kuri vēl ir Eiropas īpaši jutīgie punkti?

Vienīgā valsts, par kuru visi cīnās un ir gatavi aizstāvēt, ir Islande. Tāpēc, ka tā atrodas stratēģiski ļoti svarīgā vietā un tai nav savas armijas. Islandei ir dotas tādas drošības garantijas, ka viņiem nav absolūti nekādu iemeslu uztraukties, jo šī valsts tiks aizstāvēta par katru cenu. Tas ir placdarms ceļā uz Arktiku. Sacensība, kas šobrīd notiek Arktikā par nesadalītajām teritorijām un reģiona apguvi, patiesībā ceļ mūsu akcijas, jo, pateicoties mūsu ostām, kuģu būves un remonta kapacitātēm, šajā teritorijā ir daudz ieinteresēto, piemēram, Ķīna, Kanāda un Amerika. Neaizmirsīsim, ka pasaules kontekstā mēs tiekam uzskatīti par subarktisku valsti. Viss, kas notiek subarktiskajā reģionā, zināmā mērā ietekmē arī procesus pie mums. Mēs arī esam interesanti daudziem, tādēļ jābūt gataviem šo interesi (arī militāro) izmantot savā labā.

Tomēr aprīlī sarīkotās raķešu šaušanas mācības Baltijas jūrā parādīja, cik viegli Krievija var bloķēt pieeju gan mūsu, gan zviedru un somu ostām.

Tas ir vēl viens jaunās karadarbības termins, kurš parādījās gluži nesen, A2/AD (Anti Access /Area Denial) - stratēģija, kas paredz liegt iespējamajam pretiniekam pieeju konkrētam reģionam vai apgrūtināt tā virzīšanos uz priekšu. To var panākt gan ar visdažādāko ieroču (raķešu, artilērijas u.tml.) izvietošanu, gan arī bloķējot pieejas. Pirmā to realizēja Ķīna Klusajā okeānā attiecībā pret amerikāņiem. Tagad mēs to varējām novērot arī Baltijas jūrā.

Kā būtu jāuztver šīgada vērienīgās mācības «Saber Strike» un «Namejs» - kā spēka demonstrācija un apliecinājums, ka NATO rūp mūsu reģions? Krievija taču noteikti to izmantos savā «visapkārt ienaidnieki» retorikā

Tās ir regulāras mācības, kas cikliski turpinās jau vismaz 8 gadus. «Saber Strike» rīko ASV un Eiropa, tātad tās ir starptautiskas, «Namejs», savukārt, ir NBS mācības. Tādējādi gan amerikāņi, gan latvieši demonstrē, ka tiem rūp Baltijas un Latvijas drošība. Šīs mācības nav ārkārtas, un vērienīgas tās ir tikai Baltijas valstu mērogam, tādēļ to kontekstā nebūtu pareizi runāt par spēka demonstrāciju, drīzāk par to, ka tiek demonstrēta gatavība aizsardzībai un aizsardzības spēju attīstīšana. Spēki, kas piedalās šajās mācībās, nenodrošina ne desmito daļu no tā potenciāla, kas būtu nepieciešams teorētiskai uzbrukuma operācijai. Turklāt atšķirībā no Krievijas prakses to aizsegā nekad nenotiek mācībās tieši neiesaistīto spēku kaujas gatavības pakāpes paaugstināšana. Skaidrs, ka izpratne par to nemainīs Krievijas vadības retoriku attiecībā uz šīm mācībām, jo informācijas karu neviens nav atcēlis. Tomēr objektīva pamata Krievijas bažām te nav. Tādā gadījumā Baltijas valstīm būtu daudz lielāks pamats bažīties par

simtiem dažāda mēroga Krievijas karaspēka mācību, kas ik gadu notiek tiešā mūsu robežu tuvumā.

Jūs uzskatāt, ka karš ir neizbēgams?

Tas nav nenovēršams. To var novērst tieši tik daudz, cik mēs no savas puses veicam atturēšanas pretdarbību, jo laiks vēl ir. Taču, ja mēs paliksim 2007. gada līmenī, nekas nemainīsies kopumā un padziļināsies plaisa starp ASV un ES, kas šobrīd iezīmējas, tad būs izpildījušies visi negatīvie priekšnosacījumi. Savukārt, ja Eiropa atradīs sevī spējas veikt jēgpilnu un efektīvu sagatavošanos pretdarbībai, kas padarīs jebkādas pret mums veiktās militārās darbības bezjēdzīgas un neefektīvas, šī sacensība vairāk notiks informācijas kara un kiberkara laukā.

Pagaidām vēl nav vienotas nostājas, vai uz kiberapdraudējumu drīkst atbildēt ar militāru spēku.

Karš iegūs citus vaibstus, kuri šobrīd ir diezgan labi saskatāmi - iekšējo nesaskaņu veicināšana pretinieka valstī, nemiernieku kustību sekmēšana, dažādi destabilizācijas paņēmieni banku sfērā, ekonomiskajā, enerģētikas un kiberdrošības sfērā. Turklāt arī militārais elements nekur nepazūd. Eksistē t.s. Gerasimova tabula, kurā ir attēlotas hibrīdkara attīstības fāzes. Un, attīstoties notikumu eskalācijai, vienmēr klātesoša ir arī militārā fāze. Ja novērotājs var skaidri sazīmēt, kā izpildās šīs tabulas iepriekšējie posmi, tad var aptuveni nojaust, kad iestāsies militārā fāze. Tomēr tas prasa laiku, novērošana spējas un prasmi saskatīt aiz kokiem mežu.

Intervijas 2. daļu «Kas aizstāvēs Latviju?» lasiet rīt.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu