Uz jautājumiem atbild Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas 2. NMN vada komandieris kapteinis Guntars Arnītis.

Cik daudz Latvijā ir nesprāgušas munīcijas?

Atbildes uz šo jautājumu nav.

Kopš Otrā pasaules kara ir pagājuši vairāk nekā 70 gadi. Neskatoties uz to, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas speciālisti vēl joprojām gadā dodas vairāk nekā 1000 izsaukumos un neitralizē vairāk nekā 5000 sprādzienbīstamu priekšmetu (SBP).

Šogad līdz 2018. gada 30. aprīlim NMN rota ir devusies jau 203 izsaukumos un neitralizējusi 837 dažāda veida SBP.

Kas visbiežāk tiek atrasts?

Pamatā tā ir Otrā pasaules kara munīcija, bet sastopami arī eksemplāri no Pirmā pasaules kara un pa retam kāds mantojums no Padomju Savienības laikiem.

Galvenokārt tie ir artilērijas lādiņi, mīnmetēju lādiņi un rokasgranātas. Tiek atrasta arī aviācijas munīcija, raķetes, sprāgstvielas, uzspridzināšanas līdzekļi un strēlnieku munīcija.

NMN rotas saskaras un strādā arī ar mūsdienu munīciju. Tas gan notiek situācijās, kad tiek sniegts atbalsts citām NBS apakšvienībām paaugstinātas bīstamības vingrinājumu, piemēram, kaujas granātu mešanas nodarbību laikā. Šāda atbalsta sniegšana arī ir viens no rotas uzdevumiem.

Vai Latvijā ir vietas, kurās nesprāgušas munīcijas ir visvairāk, un kāds tam ir iemesls?

Jā šādas vietas ir, un izskaidrojums ir pavisam loģisks un vienkāršs – tās ir vietas, kur kādā no pasaules kariem ir notikušas lielākās kaujas. Piemēram, Pierīga, Kurzemes pusē tā ir Vaiņode, Priekule u.c.

Kā visbiežāk nesprāgusi munīcija tiek atrasta?

Visbiežāk munīcija tiek atrasta, veicot lauksaimniecības un celtniecības, tostarp ceļu būves darbus. Ziemā tā ir mežistrāde, vasarā un rudenī ogu un sēņu laiks, kad cilvēki vairāk nekā ikdienā pārvietojas pa mežiem. Daļu no lādiņiem atrod tā sauktie melnie arheologi, kas ar metāla detektoru palīdzību meklē dažādas relikvijas.

Kā parasti munīcija tiek neitralizēta?

Iespēju robežās munīcija tiek neitralizēta atrašanas vietā, to iepriekš saskaņojot ar zemes īpašnieku. Ja tas nav iespējams, tā tiek transportēta un iznīcināta citur. Neitralizēšanas metodes ir dažādas. NMN rota atrastos SBP pamatā iznīcina uzspridzinot. Tehniski tas notiek, atrastajiem lādiņiem noteiktā vietā klāt pieliekot noteiktu daudzumu papildu sprāgstvielu. Lielākajā daļā gadījumu, lai mazinātu šķembu un triecienviļņa efektu, ka arī samazinātu sprādziena radīto troksni, munīcija iznīcinot tiek ierakta zemē.

Vai ir bijuši gadījumi, kad neitralizējot savainojas cilvēki?

Jāatzīst, ka šis darbs ir bīstams un saistīts ar paaugstinātu risku karavīra veselībai (dzīvībai). Letāli gadījumi, veicot SBP neitralizēšanu, mums nav bijuši. Tomēr jāatzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad kāds no speciālistiem operācijas laikā ir guvis ievainojumus. Tā kā NM tiek atrasta daudz, tad, neskatoties uz bīstamību, kādam šis darbs un ieguldījums sabiedrības drošībai ir jāveic.

Kā var vērtēt cilvēkus, kuri krāj nesprāgušu munīciju?

Šādi cilvēki jāvērtē kā bezatbildīgi, jo bieži briesmām pakļauj ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Diemžēl izsaukumos dažreiz nākas redzēt, ka lādiņi ir mehāniski jaukti, tīrīti, kas var būt ārkārtīgi bīstami. Nākas doties arī uzdevumos, kur jaukšanas vai citas ietekmes rezultātā ir cietuši cilvēki.

Kādi ir bijuši «lielākie atradumi»?

Lielākais skaits, ko es atceros vienā izsaukumā, ir 264 SBP. Šogad skaita ziņā lielākais daudzums ir bijis 209 lādiņi vienā vietā. Izmēra ziņā lielākās ir bijušas četras 500 kg aviācijas bumbas 2016. gadā netālu no Siguldas. Sadarbojoties ar Valsts policiju, izmeklēšanas darbību laikā atsevišķos gadījumos ir nācies piesaistīt gan papildu cilvēku, gan transporta resursus un pat NBS ūdenslīdējus, kas spējīgi strādāt ar NM zem ūdens un veic šo uzdevumu Latvijas teritoriālajos un iekšējos ūdeņos.

NMN rotai ir arī improvizētu spridzināšanas ierīču neitralizēšanas spēja, kas gan ekipējuma, gan darbību ziņā ļoti atšķiras no tā, ko veicam ikdienā. Šo uzdevumu rota ir veikusi, piedaloties starptautiskajās operācijās Irākā un Afganistānā.

Lai nolūkotos, kā nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti darbojas uz vietas, devāmies arī līdzi vairākos izsaukumos.

Ņemot vērā, ka bieži vien ceļi ir grūti vai teju neizbraucami, Arnītis akcentē, ka būtisks ir transports – ir vietas, pie kurām ar automašīnu var tikt tikai ar vinčas palīdzību.

Pirmais izsaukums tika saņemts Codes pusē.

Tur uz lauka atrodoties kāds sprādzienbīstams priekšmets. Zemes īpašnieks gan to esot nedaudz pārvietojis, un Arnītis atgādina, ka tas ir bīstami – parasti iedzīvotājiem trūkst zināšanu šajā jautājumā un jebkādas darbības ar šādu priekšmetu ir bīstamas.

Sekas var būt pat letālas pašam un apkārtējiem.

Ierodoties izsaukuma vietā, pēc neilgām konsultācijām ar priekšmeta atradēju tiek noteikta iespējamā lādiņa atrašanās vieta. Speciālistiem līdzi ir metāla detektori, kuri ir visai noderīgi, lai atrastu nesprāgušos lādiņus, ja tie ir zem zemes vai garā zālē.

Pirms došanās pie atraduma speciālistiem jāvelk bruņuvestes, ķiveres. Bez šā ekipējuma nesprāgušai munīcijai nedrīkst tuvoties.

Vienlaikus, lai arī metāla detektors norāda, ka priekšmets ir metāla, speciālistiem to apskatot tuvāk, izrādās, ka tas nav sprādzienbīstams.

Arnītis akcentē – neprofesionālis bieži vien nevar atšķirt, vai atradums ir bīstams, tāpēc speciālisti ir jāsauc, nevajag lieki riskēt. Viņš turpina: lai arī nav bieži, reizēm iedzīvotāji kļūdās un kādu sarūsējušu lauksaimniecības detaļu notur par lādiņu, mīnu.

Nākamais izsaukums nācis no Priekuļu apkaimes.

Pēc vairāku simtu kilometru mērošanas nonākam kādā zemnieku saimniecībā, kur pagalmā sagaida saimnieks un steidz norādīt, ka lauka malā ir atradis sprādzienbīstamu priekšmetu.

Pēc kāda laika tiek secināts, kā atrastais priekšmets ir sprādzienbīstams – lādiņš no Pirmā pasaules kara. Taču lādiņš nav bijis izšauts, kas nozīmē, ka tas ir drošs, jo nav bijuši iedarbināti mehānismi, kas lādiņu pēc kontakta detonē.

Šajā gadījumā zemes īpašnieks nav izteicis vēlmi, lai lādiņu neitralizētu (uzspridzinātu) tepat, tāpēc tiek pieņemts lēmums doties uz citu vietu, mežu, kur to neitralizēs.

Nonākam mežā, kur atrastais lādiņš tiek aprīkots ar sprāgstvielām un ierakts zemē. Zemē lādiņi tiek rakti, lai slāpētu to jaudu un šķembas, kas lido sprādziena rezultātā. Pēc tam, kad visi iesaistītie ir drošā attālumā un lādiņš ierakts aptuveni metra dziļumā (tas, cik dziļi tiek ierakts lādiņš, atkarīgs no tā izmēra), tas attālināti tiek uzspridzināts.

Vietā, kur lādiņš tika neitralizēts, paceļas smilšu mākonis. Lai arī lādiņš bija ierakts zemē, troksnis ir visai iespaidīgs. Speciālisti atgādina – lai arī lādiņš ir uzsprādzis, kādu brīdi jābūt klusiem un vērīgiem, var gadīties, ka lido kāda šķemba.

Pēc tam, kad lādiņš neitralizēts, speciālistiem jau jādodas uz nākamo vietu – izsaukumu ir daudz. Visaizņemtākais laiks ir vasara, laiks, kad tiek apstrādāta zeme. Tāpat izsaukumi gadās arī ziemā, kad tiek veikti mežu darbi.

Speciālisti norāda – lai arī no malas varētu šķist, ka nesprāgusī munīcija nav aktuāls jautājums, ir gluži pretēji – darba ir daudz. Katru dienu tiek mēroti simtiem kilometru, lai dotos uz izsaukumiem.

Vēl samērā nesen vienā dienā speciālisti mērojuši 900 kilometru, un viss tikai tāpēc, ka Latvijas zeme joprojām ir pilna ar dažādu nesprāgušo munīciju, kas saglabājusies no Pirmā un Otrā pasaules kara, kā arī nesenākiem laikiem.

Ieteikumi, kā rīkoties, atrodot sprādzienbīstamus priekšmetus:

• tos neaiztikt, nemēģināt izjaukt, lai izpētītu, un nepārvietot;

• vieta, kurā priekšmeti atrasti, iespēju robežās jānožogo, jāiezīmē;

• par atradumu jāziņo tuvākajā Valsts policijas nodaļā (tālruņa numurs 110) vai zvanot uz tālruņa numuru 112;

• jāsniedz atrastā priekšmeta īss raksturojums;

• jārīkojas saskaņā ar saņemtajām instrukcijām.

Notikuma vietā ieradīsies nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti, kas atrastos priekšmetus neitralizēs.

Par atrastu sprādzienbīstamu priekšmetu neitralizēšanu iedzīvotājiem nav jāmaksā.