«Sprāgstošo bikšu» epidēmija Jaunzēlandē 1930. gados

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Wikimedia Commons

Iedomājies – tu vēsā mierā strādā savā piemājas dārzā, aprūpē savus dārgos augus, ar glāstošām roku kustībām tu noplūc pa sārtam tomātam vai prāvam gurķim, gatavojies noslīcināt kādu kurmi un nopļaut mauriņu. Bet tad, pēkšņi, tavas darba bikses kļūst neiedomājami karstas un aizdegas, liekot tev paniski skriet un raut tās nost no sevis. Neiespējami? Nē, pilnīgi reāli. Tieši šādu nelaimi piedzīvoja daudzi Jaunzēlandes iedzīvotāji 20. gadsimta 30. gados.

Lai arī šāds sižets izklausās pēc pilnīga murga, tomēr 20. gadsimta pirmajā pusē ne viena vien Jaunzēlandes fermera bikses vienkārši aizdegās. Lūk, kāpēc:

20. gadsimtā Jaunzēlandē «ievazājās» indīgs augs Jēkaba krustaine, kas ārkārtīgi ātri izplatījās visā teritorijā. Tā kā lopi šo nezāli neēda, jo tā bija indīga, tas Jaunzēlandes pļavās un dārzos auga griezdamies.

1930. gadā fermeri pieprasīja valdībai, lai tā atrisina šo problēmu. Cīņai ar nezāli tika apstiprināts nātrija hlorāts, kas Jēkaba krustaini spēja iznīcināt ātri un efektīvi.

Tas, ko fermeri sākumā nenojauta, bija nātrija hlorāta spēja ļoti ātri aizdegties brīdī, kad tas sajaucas ar, piemēram, kokvilnu vai vilnu, no kā izgatavotas, piemēram, bikses.

Pirmais «sprāgstošo bikšu» gadījums notika fermerim Ričardam Baklijam, kad tas visu dienu pavadījis cīnoties ar minētajām nezālēm, atnāca mājās un izlika pie krāsns žāvēties savas bikses. Īsi pēc tam bikses uzsprāga un sadega. Fermerim izdevās bikses izdabūt ārā no mājas un pašam palikt sveikam un veselam, tiesa, – pamatīgi pārsteigtam.

Citiem nātrija hlorāta upuriem tā nepaveicās. Kādā ziņojumā rakstīts, kā berzes dēļ aizdegušās kāda jātnieka bikses, sagādājot nelaimīgajam nopietnus apdegumus.

Neizpalika arī nāves gadījumi. Piemēram, kāds fermeris uzsprāga, kad istabā aizdedzināja sērkociņu, lai palūkotos, kā klājas viņa zīdainim.

Par laimi «sprāgstošo bikšu» epidēmija neplosījās ilgi, jo Jaunzēlandē ātri izplatījās anekdotiski nostāsti par šiem gadījumiem, un valdība nātrija hlorātu aizliedza.

Šodien «sprāgstošo bikšu» gadījumiem jau ir vairāk nekā 80 gadu, tomēr leģendas par tām apkārt klīst joprojām.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu