Ar radiācijas brīdinājuma zīmi apšūtos aizsargtērpos un gāzmaskās tērpti manekeni stutē sienas tūristu kioskā pie Černobiļas slēgtās aizsargzonas kontrolpunkta. Mūsu gids nosmīkņā - gadās arī tādi, kas aizsargzonu apmeklē, tērpušies šādos kostīmos. Ir aprīļa vidus, un neilgi pirms Černobiļas katastrofas gadadienas esmu pie šī kioska un pēc brīža došos zonā veidot reportāžu.
Reportāža pirmoreiz portālā TVNET tika publicēta 2018.gadā.
Dzelteni un nemitīgi pīkstoši dozimetri kaklā tūristiem, kas grupās ar minibusiņiem kursē pa aizsargzonas tūrisma apskates objektiem. Ik pa brīdim bažīgi uzmestie skatieni dozimetriem seko, vai radiācijas līmenis ir normas robežās. Černobiļas aizsargzonu 2017. gadā apmeklēja 50 tūkstoši tūristu. Visi šie interesenti lielākoties tiek izvadāti pa vienām un tām pašām apskates vietām, tāpēc grūti iedomāties, ka šajos standarta apskates objektos pēkšņi varētu būt mainījies radiācijas līmenis un tur pēkšņi būtu bīstami atrasties. Mūsu gids novīpsnā: vienkārši bizness - katra dozimetra īre dienā ir 10 eur.
Tas gan nenozīmē, ka vajadzētu kļūt vieglprātīgam un doties, kur deguns rāda. Pirmkārt, tas ir aizliegts, otrkārt, Černobiļas zonā ir gan drošas, gan netīrās jeb bīstamās vietas, kuras katastrofas brīdī tika piesārņotas daudz vairāk nekā citas. Mani drošības pasākumi, dodoties zonā - mugurā drēbes un apavi, kas pēc šodienas tiks izmesti miskastē.
Seku likvidēšanas darbi zonā ir bijuši dažādi - 70 ciemos piesārņojums bija tik liels, ka tos nolīdzināja līdz ar zemi un gruvešus apraka, Černobiļas pilsētā tika norakta 3 metrus bieza augsnes kārta un aprakta dziļi zem zemes. Pilnīgi cita situācija ir visradioaktīvākajā pilsētā pasaulē - Pripjatā, kas no avarējušā reaktora atrodas vien trīs kilometru attālumā. Šī ir īstena spoku pilsēta, kurā kādreiz dzīvoja 50 tūkstoši iedzīvotāju. Padomju Savienības triecienpilsēta, savulaik saukta par «cerību pilsētu», tika uzbūvēta īpaši reaktoru apkalpojošajam personālam un viņu ģimenēm.
Sprādziens Černobiļas AES 4. reaktorā notika 1986. gada 26. aprīļa naktī, no rīta slimnīcas jau sāka piepildīt pirmie cietušie - apdulluši un vemjoši cilvēki, bet evakuācija no Pripjatas sākās tikai 27. aprīlī. Stacijas direktors atteicās atzīt katastrofas faktu, kaut arī pilsētai pāri virzījās reaktora izmestie radioaktīvie mākoņi, tie sasniedza pat Zviedriju, kurā vēl tagad galvassāpes sagādā savvaļā klīstošas radioaktīvas mežacūkas. Bet Pripjatā dzīvojošie atradās vien trīs kilometrus no reaktora… Bija vajadzīgas trīs dienas, lai padomju valdība atzītu, ka notikusi katastrofa. Tagad ir skaidrs, ka šī pilsēta nebūs apdzīvojama vismaz nākamos 20 tūkstošus gadu.
Biju pārsteigts, uzzinot, ka aizsargzonā ikdienā strādā ap septiņiem tūkstošiem darbinieku.
Divus gadus pēc sprādziena 50 kilometru attālumā tika uzbūvēta jauna pilsēta - Slavutiča, kurā pārmitināja lielu daļu Pripjatas iedzīvotāju. No tās katru rītu ar vilcienu uz zonu darbā ierodas strādnieki, vakarā viņi dodas atpakaļ. Daļa strādnieku nakšņo arī Černobiļas pilsētas dienesta viesnīcās. Turpinās seku likvidēšana, ceturtā reaktora pakāpeniska iznīcināšana. Černobiļas pilsēta atrodas 15 km no reaktora, šeit rit it kā normāla dzīve - te var atrast dienesta viesnīcas, administrācijas telpas, veikaliņus, policijas iecirkni. Bērnus gan šeit nav iespējams ieraudzīt - personām, kas jaunākas par 18 gadiem, ieeja aizsargzonā ir liegta.
Neilgi pēc evakuācijas atpakaļ zonā uz dzīvi atgriezās trīs tūkstoši cilvēku, galvenokārt vecīši pensionāri. Tagad Černobiļā pastāvīgi dzīvo ap 100 cilvēku. Lai satiktu kādu no viņiem, nākas nedaudz nopūlēties. Kāda mūsu gidam zināma večiņa, izrādās, nesen ir aizgājusi aizsaulē. Staigājam pa Černobiļas pamesto privātmāju rajonu, līdz aizaugušo un gruvešu pilno māju vidū atrodam vienu sakoptu ēku. Apkārt tai - ar apkārtējo apokaliptisko vidi kontrastējoša, nesen krāsota sēta. Mājās gan neviena nav. Vēl pēc kāda laika atrodam Anatoliju, kurš aicina pie sevis mājā un atvainojas, ka nav sanācis laika remontam. Viņš apgalvo, ka nekad nav pametis savas mājas. Pat evakuācijas laikā. Anatolijs saņem valsts pensiju un par dzīvi zonā īpaši nesūdzas. Vien par to, ka viņa retie kaimiņi - pastāvīgie Černobiļas iedzīvotāji - strauji gājuši mazumā.
Dugas radars ir iespaidīgs 150 metrus augsts un puskilometru garš PSRS slepenais militārais objekts, kas kopš pabeigšanas 1976. gadā izraisīja traucējumus radio, televīzijas un aviācijas sakaros visā pasaulē. Šā radara darbības mērķi vēl joprojām ir noslēpumainības plīvuros tīti. Oficiālā versija - laicīgi brīdināt par ballistisko raķešu palaišanu no Amerikas. Tautā saukts par «Krievu dzeni», radars izplatīja signālu, kas atgādināja asus, periodiskus klauvējienus un bija uztverams radioaparātos. Vēl no bērnības atceros radioaparāta frekvenču pogas rullēšanu pa diapazoniem un klausīšanos dažādajās dīvainajās un šausminošajās skaņās, ko starp pasaules radiostacijām izdvesa radio. «Krievu dzenis», kura izdoto trokšņu ierakstus var atrast Youtubē, bija viens no šo skaņu radītājiem.
Pastāv vairākas sazvērestības teorijas, ka Dugas radars patiesībā bija PSRS zinātnisks rīks, ar kuru ietekmēt cilvēku prātus un kontrolēt laika apstākļus. Arī tāda, ka Černobiļas sprādziens patiesībā bija amerikāņu izraisīta operācija, lai sabojātu radaru. Šā vai tā, Padomju Savienība šā objekta pastāvēšanu slēpa - kartēs šī vieta tika atzīmēta kā pionieru nometne.
Izbraukšanas kontrolpostenī jāapmeklē telpa, kurā, nostājoties pie arhaiska paskata radiācijas mēraparāta, ir iespējams pārbaudīt, vai neesi apsmērējies ar radiācijas putekļiem. Iedegas lampiņa «čisto» (tīrs), un eju ārā. Nav gan skaidrs, kā būtu jārīkojas, ja iedegtos lampiņa «netīrs», - istabā nav personāla, kas to piefiksētu vai kā citādi reaģētu.
Netālu esošais Oranes ciemats ir tieši ārpus slēgtās zonas, tāpēc tas nekad netika evakuēts, kaut līdz reaktoriem vien 45 kilometri. Toreiz ciema iedzīvotāji bija pārsteigti par pēkšņo smagās tehnikas, autobusu un cilvēku virzīšanos no Černobiļas un uz to. Ciemu ieskāva armijnieku telšu nometnes.
Toreiz no zonas kopā tika evakuēti 135 tūkstoši iedzīvotāju,
no kuriem liela daļa virzījās gar Orani. Līdz 2000. gadam pie ciema uzbūvētajā bāzē dzīvoja Krievijas zinātnieki, kas pētīja katastrofas sekas. Tagad ciema dzīve ir atgriezusies klusajās sliedēs, bet iedzīvotāji ir pieraduši, ka ik pa brīdim šeit uzrodas kādi ārzemju tūristi turpceļā vai atpakaļceļā no aizsargzonas.
«Paciemojieties pie manis, pankūciņas uzcepšu,»
- ciemos aicina kāda satikta sieva. Tā ir Raisa, viņa toreiz strādāja par skolotāju Černobiļā. Vēl nesen viņa bija iesaistīta apmaiņas programmā ar Poliju, uz kurieni tika vesti Černobiļas apkārtnes bērni. Sadarbība ar poļiem pārtrūka 2010. gadā, kad Smoļenskas aviokatastrofā avarēja Polijas valdības lidmašīna un bojā gāja apmaiņas programmas organizators.
Autobuss uz Kijevu kavē. Pieturā sastopu pirmo jaunieti šo divu dienu laikā. Kāda sieva ar autobusu sūtīs draudzenei uz Kijevu paciņu ar marinējumiem burciņās. Viņa, tāpat kā vēl citi satiktie, labprāt dalās atmiņās par tolaik piedzīvoto. Viņa atminas radiācijas mērījumu, kas toreiz Oranes ciemā bijis mazāks nekā Kijevā, uz kuru dažas dienas pēc sprādziena pūta stipri vēji. Kareivjiem toreiz Kijevā bija pavēlēts noraut lapas visiem kokiem un krūmiem un sadedzināt.
Autobuss ir klāt. Mana viesošanās šajā apkaimē beigusies - vēl 100 kilometri līdz Ukrainas galvaspilsētai, tad atpakaļ uz Latviju, kuras daudzi iedzīvotāji (ap 6 tūkstošiem), saukti par černobiliešiem, toreiz - 1986. gadā - arī piedalījās un cieta glābšanas darbos. Kopējais Černobiļas kodolkatastrofas upuru skaits nav zināms. Pirms 13 gadiem Pasaules Veselības organizācija un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra apstiprināja ziņojumu, ka visā bijušajā Padomju Savienībā augstam starojumam tika pakļauti 600 tūkstoši cilvēku. Četri tūkstoši pāragri zaudējuši dzīvību.
