Delfīn, kā tev klājas? Dzīve par miljonu Ūdrīšos

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Aizlidojušo ezeru Tartaku par bargu naudu atlika vietā, bet cilvēki pazuda kopā ar ūdelēm, kamēr vīrs vārdā Delfīns mežmalā turpina dzīvot «vienā Dieva mierā». Tas notiek Krāslavas novada Ūdrīšu pagastā, kur meklējam ciemus ar seniem, savdabīgiem nosaukumiem: Lielie Muļķi, Mazie Muļķi, Meža Muļķi un Kazanova sādža. Tik žilbinoši nosaukumi Latvijā ir vēl vismaz 50 apdzīvotām vietām – pārsvarā izzūdošām. Tomēr Muļķu ciems neizzudīs kaut vai tāpēc, ka atrodas gleznainajos Daugavas lokos trīs kilometru attālumā no Krāslavas.

Šobrīd visos Muļķu ciemos kopā pastāvīgi dzīvo daži desmiti cilvēku, bet par savējo šo vietu sauc daudzi simti, varbūt pat tūkstoši, kas te pavadījuši bērnību. Vieta unikāla, neaizmirstama! Latgalē ir tā, ka ciemi mijas un saplūst – nekur nav robežstaba: te beidzas Muļķu sādža un sākas Borovka. Ūdrīšu pagasta pārvaldes sekretāre Irēna Neverovska solās apkopot ziņas par izzudušajām sādžām, un vietās, kur tās atradušās, novietot informatīvos stendus. Varbūt pat grāmatu uzrakstīs, kad aizies pensijā. Ek, sādžu kādreiz bija tik daudz un visas pilnas ar cilvēkiem. Pēc kara bija 49 sādžas, bet septiņdesmitajos gados Ūdrīšos dzīvoja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.

Ezers ar pārsteigumu

Viņi bija kļuvuši par vienu, turklāt pašu skaistāko ezeru nabadzīgāki. Latgalē tā gadās!
Visvairāk cieta lēnīgie purva bruņurupuči, kas nespēja nokļūt apūdeņotā vietā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai rokas brīvas, iekāruši Delfīnu kokā un salējuši. Kad radi pārradušies mājās, attapušies, ka Delfīna nav – palicis karājoties kokā.

Ūdeļādas kažokā

«Pāvi pa ceļu staigāja, pērļu vistiņas. Un kādi ceriņi!» Irēna nevar vien rimties, atceroties laikus, kad saimniecība plauka un zēla. Gadsimtu mijā saimniecība izputēja, bet pirms dažiem gadiem uzradās jauns investors, kas noturējās divus gadus un pazuda.

Padomju saimniecībā viņi visu mūžu bija dzīvojuši kā dieva azotē.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viņiem tādas piemaksas bija, ka varēja Jūrmalā māju nopirkt, bet naudu viņi nekrāja – sapirka sekcijas, kažokus.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ir sajūta, ka tukšajās telpās kāds ir. Priekšnieka kabinets, sekretāres galds, ēdnīca ar gaišām flīzēm, grāmatvedība, lodziņš, pie kura izsniedza algas. Satrūkstos. Tiešām kāds ir! Bezdelīga šaujas augšup un ietriecas griestos. Bērni ligzdā palikuši pirmajā stāvā. Vai atradīs ceļu pie tiem?

Toreiz Ūdrīšos visi staigāja lepnos kažokos.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lielās atlaides

Deviņdesmitajos gados zvērkopjiem neļāva mājas privatizēt, tāpēc tagad viņi tās vienā dienā var zaudēt. Bail pat iedomāties, kas tālāk notiks.

Līkumojam pa meža ceļu, ko ieskauj dziļas gravas un milzīgas egles. «Ledāju veidota ainava,» paskaidro Irēna, veikli stūrējot pa putekļaino ceļu. Te mežos ir unikāli sūnu paveidi, mitinās īpaši sargājamais mazais meža ērglis, bet tūrisma takas aizved pa «Daugavas lokiem». «Te viss elpo, nemaz nevajag to sēņu un ogu – tāpat vien paejies un jūties piepildīts,» nosaka Irēna.

Uzkalnā Ūdrīšu pagasta lepnums - 200 gadu vecā Borovkas katoļu baznīca, ko 1811. gadā uzcēla Vaclovs un Kazimirs Konrads Plāteri. «Svētīga vieta. Tu vari, ko labu iedomāties, un tas piepildīsies,» saka Irēna.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Ja tu piedalies īpašos dievkalpojumos, daudz lūdzies, pieņem dievmaizi un ej uz grēksūdzi, tev tiek dāvāta liela grēku atlaide,» viņa lietišķi paskaidro.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Par mistisko Borovkas armijas bāzi, kurā milzīgā platībā ir simtiem pamestu ēku un pazemes objektu, «lielo aktrisi» Jeļenu Jurjevnu, kas lej sveces un cīnās ar žurkām, TVNET lasiet pirmdien, 21. maijā.

Lasītākais šobrīd

Uz augšu