Klusajā un vienlaikus gana trauksmainajā (dāvanu pirkšana, pēdējo darbu veikšana u.tml.) pirmssvētku laikā vēlos aicināt uz miermīlīgu diskusiju par Ziemassvētku nozīmi, to dažādo interpretāciju un vietu 21.gadsimta globalizētajā pasaulē, kas vismaz informācijas ziņā ir «zem viena jumta». Gandrīz visi mēs esam saistīti, kaut vai tādēļ, ka dzīvojam uz vienas planētas, bet vienlaikus esam brīvi savos politiskajos, reliģiskajos, filosofiskajos uzskatos. Tā, manuprāt, tam būtu jābūt arī turpmāk.
Tradīcijas kopš bērnības: ko mums ieaudzina?
Šīs pārdomas par svētku (ne tikai Ziemassvētku) un arī kādu valstisku notikumu tradīcijām, kas gadu gaitā ir iesakņojušās sabiedrībā un bieži netiek apšaubītas, rosināja kāda personīga pieredze. Pavisam nedaudz pakavēšos pats savās bērnības atmiņās, kad jau pirmsskolas vecumā tiku apgaismots par komunisma un to līderu (paši zināt, kuru) neapšaubāmo autoritāti. Vēlāk skolā lepni nēsājot oktobrēna nozīmīti, ticēju, ka viedais Vladimirs Iļjičs Ļeņins man vienmēr būs blakus visgrūtākajos brīžos. Tie, kas jaunāki, iespējams brīnīsies, bet tā es un daudzi padomju bērni tikām (uzsveru!) audzināti.
Kā tiek audzināti bērni šodien? Kādu vēsti par pasaules kārtību saņem bērni šodienas pirmsskolas iestādēs un skolās? Par to, manuprāt, runājam nepietiekami daudz. Dzīvojam taču jaunā demokrātiskā valstī, kurā uz papīra gandrīz katram tiek dota izvēles brīvība - būt atšķirīgam, neatkarīgi no ādas krāsas, reliģiskajiem uzskatiem, seksuālās orientācijas utt.
Atgriežoties pie Ziemassvētkiem, vien atgādināšu labi zināmu objektivitāti - mūsdienās šajos svētkos vienā juceklī saplūst komercija un izklaide, mitoloģija (Santa Klauss) un reliģija (atsevišķas kristiešu grupas), senās pagānu tradīcijas (bluķa vilkšana u.c.) un mūsdienu humānisms, kas šiem svētkiem īpašu nozīmi nepiešķir.
Lai bērns šajā juceklī neapmaldītos, mūsu pienākums, manuprāt, ir rūpīgi skaidrot katru svētku, piemiņas dienu u.c. svarīgu norišu būtību, neuzspiežot vai bieži vien neapzināti neieaudzinot kādu vienu noteiktu uzskatu.
Šāda neapzināta rīcība bieži vien kļūdaini var likties pavisam nekaitīga, šķietami loģiska, neapstrīdama. Minēšu piemēru. Tuvojas Ziemassvētki. Kādas Rīgas skolas 3. klases skolotāja skolēnu dienasgrāmatās ielīmē lapiņu ar informāciju «Piektdien visai klasei plkst. AA svētbrīdis BB baznīcā». Protams, šāda iniciatīva ir apsveicama, tā sniedz ieskatu Ziemassvētku kristīgajā vēstī, taču vai tiem bērniem, kas nepieder nevienai reliģiskai grupai (vai sabiedrības vai vecāku ietekmē pieder kādai citai reliģiskai grupai), skolā tiek piedāvāta kāda cita alternatīva? Vai tiek organizēta kāda klase ar alternatīvām nodarbībām (piemēram, zīmēšanas stunda)? Diemžēl - nē!
Rezultātā visi kā viens draudzīgā bariņā dodas uz svētbrīdi, neviens taču nevēlas palikt viens pats skolā un justies nepieņemts...
Neviens bērniņš taču nav piedzimis par republikāni, mormoni, nacionālradikāli, komunistu vai saskaņieti - šo lomu apzināti vai neapzināti uzveļ ģimene, politiskā iekārta vai sabiedrība kopumā.
«Kas ir Advents?» pirms dažām dienām man mājās jautāja dēls. Skolotājai klasē uz galda stāvot Adventa vainags, iedegtas svecītes, taču tā nozīme detalizēti skaidrota netiek (vai svētku nozīme tiek skaidrota vienpusīgi)... Vai kādas vienas reliģiskās grupas tradīcijas ir jāienes valsts izglītības iestādē? Vai vispār reliģijai ir vieta skolā ārpus mācību grāmatas? Kas un kā bērniem ir jāstāsta par Ziemassvētkiem? Par šiem jautājumiem mēs, manuprāt, runājam nepietiekami.
Cilvēki, kas neuzskata sevi par piederīgiem nevienai reliģijai
Šogad uz mūsu planētas iedzīvotāju skaits pārsniedzis septiņus miljardus. Daudzi cilvēki šajā svētku laikā gremdējas savā reliģiskajā mantojumā, daudzi šos svētkus vienkārši uzlūko kā iespēju satikties ar radiniekiem vai vienkārši atpūsties, daudzi Ziemassvētkus nesvin vispār.
Multikulturālajā ASV pēdējos gados viedokļu sadursmes pirms Ziemassvētkiem sit augstu vilni, pasludināts pat simbolisks karš pret Ziemassvētkiem («War on Chistmas»). Protams, jebkāds karš ir destruktīvs, taču šoreiz diskusijas ir pamatotas, tās atsedz uzskatu dažādību un liek izvērtēt, vai kādai no reliģijām netiek piešķirts «ekskluzīvs» stāvoklis.
Jaunākie pētījumi ASV ilustrē, ka straujāk augošā grupa (šobrīd padsmit procenti) ir cilvēki, kas nepieslienas nevienai reliģijai (jaunu cilvēku vidū šis īpatsvars ir vēl lielāks), kas tikai apliecina plašākas diskusijas nepieciešamību, arī Latvijā.
Līdzīga situācija ir arī Eiropā, īpaši Lielbritānijā, kur pēc «Opinion Research Business» aptaujas datiem tā dēvēto non-believers (neticīgo) skaits ir sasniedzis teju 20%.
Ateista Ziemassvētki
Ko tad lai klusajā, vienlaikus trauksmainajā dāvanu pirkšanas laikā, kad apkārt valda svētku noskaņojums, smaržo krustnagliņas, piparkūkas un cilvēki viens otru sveic, lai dara indivīds, kas nav piederīgs kādai reliģijai un pozicionē sevi kā zinātniskā ateisma vai mūsdienu humānisma uzskatu piekritēju? Svinēt vai nesvinēt? Bluķa vilkšana Vecrīgā, protams, arī nav nekāds risinājums, jo pagānu tradīcijām ar ateismu nav sakara. Arī baznīcā iešana nav risinājums. Jāveido pašiem savas ģimenes tradīcijas, neatņemot un «grinčiski» nebojājot svētku noskaņojumu nedz sev, nedz apkārtējiem.
Ziemassvētku noskaņojumu jau nav privatizējusi kāda noteikta cilvēku grupa, to var baudīt ikviens neatkarīgi no saviem uzskatiem - galvenais izprast svētku būtību, svētku kontekstu 21.gadsimtā. Jebkurā gada laikā, arī Ziemassvētkos var iepriecināt un apraudzīt tuviniekus, veltīt kvalitatīvu laiku ģimenei, pašam sev un domāt gaišas domas.
Priecīgus Ziemassvētkus!
