Cik mēs viens par otru zinām? Pārdomas par izrādi «Elles ķēķis»

FOTO: publicitātes

Cik mēs viens par otru zinām? «Maz, pavisam maz,» tā savulaik dzejoja Māris Čaklais un komponēja Imants Kalniņš. Uz latviešu trimdas māksliniekiem, par kuriem veidota Lailas Saliņas izrāde «Elles ķēķis: Ņujorka – Latvija» gan nevar attiecināt nākošo rindiņu par kopīgajiem svētkiem un darbdienām. Ilgus gadus viņi tur un mēs šeit svinējām citus svētkus un strādājām citus darbus. Pašlaik Latvijā iespējams iepazīties ar plašu šo, mums agrāk nepieejamo, latviešu mākslinieku daiļradi. Ja Nacionālā Mākslas muzeja izstādē ar trāpīgo nosaukumu «Pārnēsājamās ainavas» Ņujorkas grupas darbi ir tikai viena piektā daļa no ekspozīcijas, tad Vef Kultūras pilī vēl līdz 17. jūnijam skatāma tieši Elles ķēķa grupai veltīta izstāde.

Tā eleganti iekārtota skaisti restaurētās kultūras celtnes trīs stāvos, piešķirot šīm agrākā sociālisma laika tempļa telpām modernu pasaules elpu. Sandras Zandbergas, Lailas Saliņas un dizainera Petera Buka iekārtotā izstāde sniedz ieskatu veselas paaudzes, kuras aktīvākais laiks bija pagājušā gadsimta 50. un 60. gadi Ņujorkas ostas rajonā Hell’s Kitchen, radošajā dzīvē - ar dokumentāliem, foto un kino, materiāliem, dzejas, prozas, dienasgrāmatu fragmentiem. Otrajā stāvā Dainas Dagnijas, Sigurda Vīdzirkstes, Augusta Milta u.c. mākslinieku gleznas, trešajā - grāmatas. No šīs paaudzes mums Latvijā pazīstamākie ir dzejnieks un filozofs Roberts Mūks un gleznotājs Daina Dagnija. Vēl līdz 9. jūnijam museum.lv redzama liela mākslinieces retrospektīva personālizstāde. Bet Linarda Tauna dzeju mums tuvu padarījusi Ieva Akurātere, izdziedot Aivara Hermaņa komponēto dziesmu ciklu. «Plīvošanu ar pilsētu». 1988. gadā izdotais tāda pašā nosaukuma Tauna dzejas krājums daudziem mums Latvijā ir tikpat mīļš un «nolasīts» kā franču mūsdienu dzejas izlase «Es tevi turpinu» (jau 1970. gadā). Aivaram Hermanim Tauna sējumiņu savulaik iedeva Ieva Akurātere, un 90. gadu sākumā Amerikā tapa romantiskas, smeldzes cauraustas dziesmas, kas diskos (CD) izdotas 1997. gadā. Iznākusi arī Gunara Saliņa un Linarda Tauna dzeja, Kārlis Vērdiņs sastādījis Saliņa dzejas izlasi, pirmais sējums jau iznācis, top otrais.

Suģestējošs ir jau izrādes sākums – skanot mūzikai, uz ekrāna viena pēc otras iznirst viņu visu, «Elles ķēķa» iemītnieku - dzejnieka Linarda Tauna, gleznotāja Frīdriha Milta, Sigurda Vīdzirkstes, Dainas Dagnijas, dzejnieka un vēsturnieka Jāņa Krēsliņa, eksistenciālisma rakstnieka Gunta Zariņa un citu sejas. Laila Saliņa stāsta savu vecāku Jautrītes (1924 – 2011) un Gunara Saliņa (1924-2010) mīlas un dzīves stāstu.

Lailas māte, literatūras pētniece un valodniece, bija dokumentēja šo laiku, kurā viņi pulcējās Ņujorkas ostas rajona īres nama dzīvoklītī. Caur Gunāra un Roberta Mūka un citu dzejnieku pantiem, video kadriem, dziesmām ar Gunara Saliņa, Linarda Tauna un Lalitas Muižnieces vārdiem dziedātāja un aktrise kopā ar Gundaru Silakaktiņu izspēlē gan jautras, gan skumjas epizodes no savu vecāku, viņu draugu un domubiedru bohēmas. Kadrs pa pagrabstāva logu, kur redzamas tikai garāmgājēju kājas, ieved mūs šajā atmosfērā, kur lielā šaurībā cilvēki pulcējās, draudzējās, bagātinājās no Amerikas kultūras un radīja latviski. Pēc vecāku aiziešanas mūžībā māksliniece sajutusi iekšēju nepieciešamību izgaismot šo laiku, pastāstīt par šo cilvēku daiļradi, priekiem un bēdām, mums, šaipus okeānam, mest tiltu starp šīm abām pasaulēm, kas tik ilgi bijušas šķirtas. Idejas autore, dzinējspēks un motors Laila Saliņa Latvijā satika domubiedrus: Mūzikas un mākslas atbalsta fondu – Lailu Baumani (www.kulturmarka.lv), kas producēja šo muzikālo stāstu par Ņujorkas mākslinieku grupu. Scenogrāfe - Izolde Cēsniece-Suipe, kostīmu māksliniece - Liene Dobrāja, kustību konsultante: Inga Krasovska, skaņu mākslinieks - Edgars Skrāģis, video mākslinieki - Jēkabs Vilkārsis un Mikus Zelmenis. Uzvedumu atbalstīja ASV vēstniecība Latvijā, VKKF, RDKP, Amerikas latviešu apvienība, VEF Kultūras pils, LNMM, E.Smiļģa Teātra muzejs, kultūras telpa «3 māsas».

FOTO: publicitātes

Tieši Lailas aizrautība, atraisītība, pārtapšanas māksla, šarms, vokālā meistarība, prasme viegli pārsviesties no viena žanra un stila citā, liek izrādes laikā gan smieties, gan raudāt. Kā esence sadalītajai kultūrtelpai ar «filozofisku nesķīstību», ar abu okeāna pušu iezīmēm, pieminot gandrīz vai visus Elles ķēķa iemītniekus, izskan Roberta Mūka dzejolis prozā «Melanholiska atkalredzēšanas Elles ķēķī: «…viņi nezināja ko darīt ar L.Taunu «izsūtīsim viņu uz Latviju» teica R. Mūks un viņu izsūtīja uz Latviju «vot» teica Jānis Peters «viens līķis elegants noteikti nevar būt emigrants» lai gan daži teica ka miroņi var būt bīstami» Gunāra Saliņa dzejoļi no «Iemīlēšanās» vēl par Jelgavas laiku, kur viņi satikās ar Jautrīti, cauri Dzintaram Sodumam veltīto «Apmežosim Ņujorku» un Vīdzirkstes inspirēto «Melno sauli» līdz brīnišķīgajam

«Un sajūtu arī arvien kairāk un kairāk,

Ka atgriezīšos tur, no kurienes ņemts. Un tad

No maniem māliem

Dievs lai pīlītes taissa

Un iepūš viņās

Dziesmu no zila gaisa,»

ar kuru noslēdzas muzikālā izrāde.

Tas. ka man laimējies iepazīt Lailu Saliņu jau gan kā Aspaziju «Tango Lugāno» izrādē (Baņutas Rubezes režijā), gan Karmenu operā, gan kā Vīnes jaunās skolas komponistu dziesmu izpildītāju tajā laikā, kad slavenajā M6 notika arī koncerti, vēl vairāk priecē atklāt jaunas viņas talanta šķautnes un arī aktrises ampluā. Gundars Silakaktiņš smalkjūtīgi iejūtas dažādu Elles ķēķa personāžu ādā, piespēlējot un piedziedot uzveduma idejiskajai un mākslinieciskajai asij – Lailai Saliņai, ar kuru kopā viņš arī režisējis šo spēli.

Manā grāmatu plauktā redzamā vietā stāv «Zvaigznes ABC» izdotais «Elles ķēķis» (Maijas Kalniņas sakārtojums un ievads) no sērijas «Vajadzīga grāmata» – ar šīs Ņujorkas daļas foto uz pirmā un Ilmāra Rumpetera zīmējumu uz pēdējā vāka. Viens no tajā publicētajiem Linarda Tauna dzejoļiem saucas «Laulības ar pilsētu»- personisks, bagāts ar smalkām detaļām un reizē – pārlaicīgs. Zīmīgi, ka pēc pēdējās «Elles ķēķis. Ņujorka – Latvija» izrādes (šajā «tūrē», cerams, ka mākslinieki spēlēs izrādi vēl gan Latvijā, gan Amerikā), Laila Saliņa teica, ka šodien bija viņas laulības ar Rīgu.

Tiltu mešana, iepazīšanās, saprašanās, tuvināšanās un savstarpējā bagātināšanās turpinās. Iesim skatīties «elles ķēķinieku» gleznas, lietas, dažādos materiālus, un daiļrades fragmentus Vef Kultūras pilī, LNMM «Aizliegtajās ainavās» un Museumlv (A. Pumpura iela 2) - Dainas Dagnijas, kopš 2001. gada jau rīdzinieces, personālizstādi. LNMM zīmīgu laiku, režīmu un paaudžu tiltu (burtiska un pārnestā nozīmē) izstādījis mākslinieks Artūrs Virtmanis (dz. 1971.), kas nu jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Ņujorkā. Viņa «Tilts kā racionāla struktūra pretmetā iracionālalajai», konkrētas ainavas maketu…metaforiski ved pāri no Šīs puses uz Viņpusi,… (no Virtmaņa izstādes teksta), kurā viņš pauž arī mulsumu un apbrīnu par «Elles ķēķa» mākslinieku un dzejnieku grupu, saskatot viņu darbībā «…sacelšanās aktu – sacelšanos pret (šo cilvēku dzīves kontekstā) kosmiska mēroga netaisnību, kas manifestējās caur iracionālu, dionīsisku, māksliniecisku ālēšanos aizmirstības un iznīcības priekšā.» Tieši šo «ālēšanos» pratusi notvert, attēlot, uzdāvināt mums Laila Saliņa ar saviem domubiedriem un kolēģiem. Notikumi, likteņi, tilta posmi, mākslinieku devums satiekas un savienojas…

Uz augšu