Eiropas Savienības (ES) Padomes regula par atbalsta pasākumiem lauku attīstībai, kas cita starpā paredz iesaistīt lauksaimniekus priekšlaicīgās pensionēšanās pasākumā, neļauj dalībvalstīm, tajā skaitā, Latvijai pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, izvērtējot Satversmes tiesas (ST) lūgumu sniegt skaidrojumu, paudis ES Tiesas ģenerāladvokāts Paolo Mengoci.
(Precizēta 30.maija ziņa.)
ST pērn 28.februārī vērsās ar jautājumu ES tiesā un līdz ar to apturēja tiesvedību lietā par to, vai Ministru kabineta (MK) 2015.gada aprīlī pieņemtie grozījumi kārtībā, kādā ieviešama Latvijas Lauku attīstības programma 2004.-2006.gadam, atbilst Satversmei. Ar apstrīdēto normu no Lauku attīstības programmas īstenošanas plāna sadaļas «Priekšlaicīgā pensionēšanās» tika svītrots noteikums - «ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības».
ES Tiesas ģenerāladvokāts secinājis, ka saskaņā ar Eiropas Padomes 1999.gada 17.maija regulu par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai ES dalībvalstīm nav ļauts pieņemt pasākumu, ar kuru būtu atļauts mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu.
Mengoci skaidrojumā norādīts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts ir saimniecisks pamudinājums gados vecākiem lauksaimniekiem galīgi izbeigt savu lauksaimniecisko darbību agrāk, nekā viņi to būtu darījuši parastos apstākļos, tādējādi atvieglojot lauksaimniecības nozares strukturālo pārveidi, lai labāk nodrošinātu lauku saimniecību dzīvotspēju. Taču regulā norādītais «ja personai, kas ir nodevusi savu saimniecību citai personai, parasto pensiju maksā dalībvalsts, priekšlaicīgās pensijā aiziešanas atbalstu piešķir kā papildinājumu, ņemot vērā attiecīgās valsts pensijas summu [..]» nozīmē, ka regula nav piemērojama mantiniekiem. Regulas normas, kas attiecas uz priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, ir vērstas uz to, lai identificētu, piesaistītu un sniegtu atbalstu tikai reāliem lauksaimniekiem, kas nodarbojas ar profesionālu lauksaimniecību un ir jau gados veci. Līdz ar to šajās normās paredzētie atbalsta saņemšanas nosacījumi ir personiski un tādējādi ir nesaraujami saistīti ar gados vecāku lauksaimnieku.
Saskaņā ar regulā noteikto, lai varētu pretendēt uz atbalstu, saimniecības atdevējam ir jābūt ne jaunākam par 55 gadiem, jānodarbojas ar komerciālu lauksaimniecību desmit gadus pirms saimniecības nodošanas un, nododot saimniecību, jāpārtrauc komerciāla lauksaimniecība. Šis nosacījums sasaistās ar laika periodu, kurā «persona, kura nodevusi saimniecību citai personai», nevis tās mantinieks, saņem atbalstu. Tiesības uz atbalstu un pienākums maksāt šo atbalstu izbeidzas saimniecības atdevējam sasniedzot 75 gadu slieksni, kad atbalsta summa jāsamazina atbilstoši konkrētā saimniecības atdevēja parastajai pensijai, ko tam maksā valsts. Ņemot vērā iepriekš minēto, ES dalībvalstij nav atļauts pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kuri paredzēt atbalstu mantot.
Tāpat ES Tiesas ģenerāladvokāts secinājis, ka EK Lauku attīstības komitejas 2011.gada 19.oktobra sanāksmes secinājumi, ka Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) finansējums nav attiecināms uz priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanu, nevar būt pamats, lai priekšlaicīgi izbeigtu mantinieku tiesisko paļāvību attiecībā uz viņu tiesībām saņemt priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, jo sanāksmes secinājumi administratīvos līgumus parakstījušo lauksaimnieku mantiniekiem nebija nedz zināmi, nedz pieejami.
ES Tiesa vēl lems par atbildi Satversmes tiesai, tostarp, iepazīstoties ar ģenerāladvokāta Paolo Mengoci atzinumu.
Jau ziņots, ka ST konstatējusi, ka lietā par normu, kas atceļ iespēju mantot lauksaimnieku priekšlaicīgās pensijas kapitālu, pastāv šaubas, vai ES Padomes regulas par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu normas aizliedza dalībvalstīm savos normatīvajos aktos iekļaut priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanas institūtu.
ST vērsa uzmanību uz to, ka tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no ES tiesību aktu iztulkošanas, ST jāpārliecinās, vai konkrēto jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi ES Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no ES Tiesas. Izskatāmajā lietā ST ir konstatējusi nepieciešamību uzdot ES Tiesai jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai par regulas normu interpretāciju. Līdz ar to tiesvedība lietā ir apturēta līdz brīdim, kad stājas spēkā ES Tiesas nolēmums.
ES Padomes regula nosaka atbalsta pasākumus lauku attīstībai. Cita starpā tā paredz gados vecākiem lauksaimniekiem iespēju pārtraukt lauksaimniecisko darbību un aiziet priekšlaicīgā pensijā. Programmdokumentā «Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006.gadam» norādīts, ka šāds pasākums rada iespēju gados vecākiem saimniecību īpašniekiem, kuri nevēlas vai dažādu iemeslu dēļ nespēj turpināt un attīstīt saimniecisko darbību, nodot (atdot, pārdot, dāvināt) saimniecību citai personai, saņemot priekšlaicīgas pensionēšanās atbalstu.
Savukārt MK noteikumi paredzēja, ka lauksaimniekam piešķirto pensiju par atlikušo periodu turpina maksāt viņa mantiniekiem. MK 2015.gadā grozīja šos noteikumus, izslēdzot normu, kas paredzēja iespēju mantot pensiju.
Pieteikumu ST iesniedza Administratīvā rajona tiesa, kuras izskatīšanā ir lieta par mantotās priekšlaicīgās pensijas izmaksas pārtraukšanu. Administratīvajā rajona tiesā ir vērsušās kāda lauksaimnieka, kuram šāda pensija savulaik piešķirta, mantinieces. Līgums par priekšlaicīgo pensionēšanos paredzēja, ka pensiju lauksaimniekam vai viņa mantiniekiem maksā līdz 2021.gadam, taču tās izmaksu pārtrauca 2015.gadā - pēc apstrīdētās normas pieņemšanas. Apstrīdētā norma esot pieņemta tādēļ, ka lauku saimniecību no pensijā aizgājušā lauksaimnieka parasti pārņemot viņa radinieki, proti, potenciālie mantinieki. Tādējādi radinieki saņemot gan lauku saimniecību, gan iespēju mantot pensiju. Savukārt konkrētajā Administratīvās rajona tiesas izskatāmajā gadījumā saimniecību bija pārņēmusi cita persona.
Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, vispusīgi neizvērtējot faktisko situāciju, proti, neņemot vērā gadījumus, kad saimniecību pārņem persona, kas nav konkrētā lauksaimnieka mantinieks. Apstrīdētā norma bez leģitīma mērķa ierobežojot personu īpašuma tiesības, turklāt vispār neesot ticis vērtēts samērīgums starp sabiedrības ieguvumu un privātpersonu pamattiesību ierobežojumu.
