No vidusskolas izlaiduma uz Černobiļu: TVNET žurnālista Kaspara stāsts (16)

Kaspars Ozols
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: Scanpix/Sputnik

Pagājušā gadsimta 80. gadu vidus astoņpadsmitgadniekam nebija lielāku baiļu, kā tikt nosūtītam dienēt uz Afganistānu. 1986. gada 26. aprīlī riskanto dienesta vietu sarakstu papildināja vēl viens vārds - Černobiļa.

Raksts pirmoreiz portālā TVNET tika publicēts 2018.gadā.

Nezinu, kāpēc, bet es ļoti labi atceros nakti no 25. uz 26. aprīli. Bija ļoti tveicīgs, un tajā Ķengaraga dzīvoklī, kur mēs svinējām klasesbiedra 18. dzimšanas dienu, visi logi bija vaļā. Viss notika kā parasti - uz galda mammas rasols, zem galda - slepus atnestais alkohols. Sarunas galvenokārt grozījās ap izlaiduma eksāmeniem un nākotnes plāniem. It īpaši tas, protams, attiecās uz puišiem, jo kā drūms mākonis kaut kur nākotnē jau bija samilzis neizbēgamais iesaukums padomju armijā. Tābrīža padomju valdības politika paredzēja, ka dienestā uzreiz pēc skolas neviens netiek iesaukts - tie, kuriem izdosies iestāties augstskolā, varēs mierīgi nomācīties pirmo gadu un tikai tad doties divus gadus ilgajā un bezjēdzīgajā dienestā. Pārējiem armija draudēja jau rudenī. 80. gadu vidus astoņpadsmitgadniekam nebija lielāku baiļu kā tikt nosūtītam uz Afganistānu, par kuras jaukumiem klīda daudz nostāstu un no kurienes bija ļoti liela iespēja atgriezties cinka zārkā. Tajā naktī, mums pašiem pat nenojaušot, riskantajām dienesta vietām bija piepulcējusies vēl viena - Černobiļas katastrofas seku likvidācija.

Par to, kas noticis Černobiļā, mēs sākām uzzināt pamazām. Sākumā no «imperiālistu» radiobalsīm, pēc tam - no padomju ziņu izlaidumiem, kuros stāstīja par nelielu avāriju, kuras «sekas jau likvidētas», un ka radiācijas draudu vairs nav. Kā ir patiesībā, īsti nezināja neviens.

Tad parādījās baumas, ka tiek vākti «brīvprātīgie» - ārsti, celtnieki, šoferi, kuriem paredzēts strādāt tiešā reaktora tuvumā. Taču tie bija pieaugušie un uz mums, vidusskolniekiem, protams, nekas tāds neattiecās.

Tomēr maija vidū mēs cits pēc cita sākām saņemt pavēstes par ierašanos uz «pēdējo medkomisiju» - tādas parasti saņēma tie, kurus bija paredzēts iesaukt armijā tuvākā mēneša laikā.

Kara komisariātā atklājās kāda dīvaina sakritība - atsevišķi tika pulcināti tie, kam bija C kategorijas autovadītāja tiesības.

Šeit nepieciešams paskaidrojums - mūsu skolai, kā jau visām padomju laiku vidusskolām, bija arī sava arodizglītība - mūsu gadījumā automācība, kuru bijām apguvuši trīs gadu garumā un rezultātā saņēmuši «profesionālās» jeb C kategorijas tiesības. Tagad kara komisariātā par tām tika izrādīta pastiprināta interese. Neatceros, kurā brīdī paklīda baumas, ka šoferi tiek vākti tieši sūtīšanai uz Černobiļu. Kā noskaidrosies vēlāk, tā bija taisnība - būvējot reaktora sarkofāgu, bija jāpiegādā iespaidīgs daudzums cementa un citu celtniecības materiālu, un tādu daudzumu kravas auto ar šoferiem varēja nodrošināt tikai armija.

Aizejot no kara komisariāta, visiem nācās parakstīties par dzīvesvietas nemainīšanu un ierašanos jauniesaucamo savākšanas punktā pēc pirmā aicinājuma.

Padomju birokrātijas valodā tas nozīmēja, ka kaut kad tuvā nākotnē mums katram personiski tiks izsniegta pavēste, pēc kuras saņemšanas atpakaļceļa vairs nav.

Vienīgā izeja - iespējami ilgāk izvairīties no tās saņemšanas un tādējādi novilkt laiku līdz pavasara iesaukuma beigām jūlijā.

Sajūta, protams, bija riebīga. To, kā jutās vecāki, varu mēģināt saprast tikai tagad. Mums savukārt drebuļus uzdzina katra formā tērpta cilvēka parādīšanās kilometra rādiusā ap skolu. Līdz jūnija vidum tomēr viss bija kluss. Tad, dienu pirms vēstures eksāmena konsultācijas, skolotājs paziņoja, ka uz to obligāti jāierodas visiem puišiem. Bija skaidrs, ka lieta ir nopietna.

Lielākā daļa no mums uz konsultāciju neaizgāja - tas izrādījās pareizs lēmums, jo visiem tiem, kuri tur ieradās, ar vēstures skolotāja gādīgu līdzdalību tika izdalītas pavēstes par iesaukumu jau nākamajās dienās pēc izlaiduma.

Taču tas nebūt nenozīmēja, ka pavēstes nesaņēmušie ir tikuši cauri sveikā. Bija skaidrs, ka tās mēģinās izdalīt nākamajā reizē, kad visi būs sapulcināti kopā. Un nākamā tāda reize bija skolas izlaidums.

Ļoti ilgi domājām, vai iet uz šo pasākumu - bija aizdomas, ka pavēstes varētu tikt dalītas kopā ar vidusskolas atestātu. Par laimi, skolā bija arī krietni pedagogi, kuri neoficiāli darīja zināmu, ka izlaidumā tās tomēr nedalīs, bet nākamajās dienās pēc tā labāk gan padomāt par kādu izvairīšanās iespēju.

Padomju laikos pastāvēja vesels metožu kopums, kā kaut uz laiku tikt vaļā no armijas, - no nelielas pašsakropļošanās, piemēram, salaužot roku, līdz dažādu, pārsvarā garīgu slimību simulācijai.

No izlaiduma atceros tikai nemitīgo nervozēšanu un bažīgu raudzīšanos uz aktu zāles ieeju - vai tur neparādās kāds cilvēks formā. Nekāda ballīte arī īsti nesanāca, jo daudziem jau nākamajā rītā bija paredzēts sākt bēguļošanu.

No vēlākiem nostāstiem zinu, ka daži skolasbiedri veiksmīgi tika uzņemti Tvaika ielas ārstniecības iestādē ar «pēceksāmenu psihiskiem traucējumiem».

Vēl viens no draugiem nolēma izspēlēt savu lielāko trumpi - viņam pirms kāda laika, remontējot auto, uz galvas bija uzpilējis bremžu šķidrums un radījis nelielu no matiem brīvu plankumu. Ar to pietika, lai viņš tiktu uzņemts Ādas un veneroloģiskajā dispanserā. Man nākamā diena sākās Gaiļezera uzņemšanas nodaļā ar sūdzībām par ceturto smadzeņu satricinājumu.

Kā izrādījās vēlāk, bēguļot bija jēga.

No mūsu izlaiduma gada Černobiļā nokļuva vismaz trīs cilvēki.

Par vēl četriem nav drošu ziņu. Pēc gada, kad arī pats biju nonācis armijā, saņēmu vēstuli no klasesbiedrenes, kura stāstīja par vienu no klases puišiem, kurš «reaktoru redzot katru dienu». Cik no katastrofas seku likvidētājiem bija jauniesauktie šoferi no Latvijas, droši vien tā arī nekad neuzzināsim - militārpersonas kopīgajā glābēju statistikā netika iekļautas.

Vēstures skolotāju pēc tam esmu redzējis tikai vienu reizi - 1989. gadā, kad viņš kādā mītiņā svarīgi nesa sarkanbaltsarkano karogu...

Komentāri (16)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu