Ģertrūdes republika jeb kā pilnvērtīgi dzīvot, nepametot vienu ielu

FOTO: Jānis Škapars

1962 metrus garā Ģertrūdes iela, kura Rīgas ielu sarakstos pirmo reizi minēta 1754. gadā kā Kalēju iela, savu nosaukumu ir mainījusi vairākas reizes. 1885. gadā tā ieguva savu tagadējo vārdu, 1950. gadā tika pārdēvēta filozofa Kārļa Marksa vārdā, bet teju pusgadsimtu vēlāk, 1990. gadā, rīdziniekiem un pilsētas viesiem atkal kļuva pazīstama kā Ģertrūdes iela. Manas attiecības ar šo ielu, kuru dēvēju par Ģertrūdi vai «ģertrūdeni», sākās, kad izvācos no dienesta viesnīcas un atradu savu pirmo patstāvīgo dzīvesvietu putekļainajā un vienmuļajā Stabu ielas galā. Tā man nav sveša un daudzreiz palīdzējusi kliedēt pelēkās ikdienas miglu ar savu skaistumu, dzīvīgumu, neskaitāmajām kafejnīcām un restorāniem.

Kopš pārvākšanās uz dzīvi otrā Daugavas krastā, vairs nav sanācis tik bieži satikties. Lai no jauna iepazītos ar Ģertrūdi, pastaigu pa to sāku no sev vislabāk pazīstamās puses – beigu gala.

Lai arī varētu šķist, ka šis ielas posms ir tikpat raupjš un nelaipns pret svešiniekiem kā mans bijušais «rajons», tā nebūt nav. Pēc ziedu bāzes, aizdomīga bāra un bērnudārza mani sagaida pirmais no daudzajiem Ģertrūdes pārsteigumiem – zīmola «Miesai» mājvieta un mākslas galerija «Low». Līdz Avotu ielai, kuru vietējiem pašsaprotamu iemeslu dēļ tīk dēvēt par Vedingstrītu, iela ir klusa, bet ne garlaicīga. Ik pa pārdesmit metriem pa biznesam – te antikvariāts, te teātris, te franču salonfrizētava, te maza viesnīciņa.

Tā kā man pašai nav bijis gods dzīvot šajā ielā, vēlējos uzzināt tās iedzīvotāju viedokli un uzrunāju savu kolēģi, kura šajā Rīgas daļā mitinās jau vairāk nekā divus gadus.

«Dzīvoju Ģertrūdes ielas «tajā» galā, kas vietējo valodā ir apzīmējums posmam aiz Avotu ielas, nostāk no centra. Parasti cilvēki ir visai skeptiski par šo ielas posmu, tomēr jāatzīst, ka tam īsti nav pamata. Jā, te varbūt nav tik skaistas mājas un kafejnīcas uz katra stūra kā Ģertrūdes ielas sākumā pie baznīcas, tomēr man šeit patīk tas, ka, lai arī šis skaitās centrs, dzīvošana ir krietni klusāka un viss sasniedzams pāris minūšu gājienā, kas man kā Rīgas centra iedzīvotājai ir svarīgi. Man personīgi Ģertrūdes iela ir viena no mīļākajām ielām Rīgā ne tikai tā iemesla dēļ, ka jau pāris gadus to dēvēju par mājām, bet arī tāpēc, ka šeit vienkārši ir forša noskaņa - bruģis, mazie veikaliņi, skaistā baznīca... Ģertrūdes ielā atrodas mana iecienītākā pusdienu vieta «Stockpot», kā arī franču kafejnīca, kurā var nobaudīt, iespējams, vienus no gardākajiem kruasāniem pilsētā, un citas mājīgas vietas, kur paslēpties no pilsētas burzmas,» stāsta Krista.

FOTO: Jānis Škapars

Pēc «tā» gala Ģertrūdes vaibsti mainās – tā kļūst gaišāka, dzīvīgāka un skaļāka, veikaliņu daudzums un dažādība palielinās teju ģeometriskā progresijā. Pa gabalu redzama viena no ēstuvēm, kuras no šā ielas punkta ir saaugušas kā sēnes pēc lietus – vecais, labais «Lido».

Vien pusi ceļa nogājusi, jau saprotu, ka vietējais iedzīvotājs vienas ielas ietvaros ir teju pilnībā nodrošināts ar visu dzīvē nepieciešamo: šeit var atrast darbavietu, kulturāli paēst un padzerties, apģērbties no galvas līdz kājām, izrotāties, nopirkt pārtiku visai nedēļai, izmazgāt veļu, iegādāties mājas un biroja tehniku un mēbeles, safrizēties, salabot zobus, ieiet solārijā, nodot analīzes laboratorijā, noskatīt saderināšanās gredzenu, tikt pie ziediem, atrast labas plates, pabaudīt kultūru, «nolikt» atvasi bērnudārzā vai aizsūtīt uz skolu, noorganizēt atpūtu ar ceļojumu aģentūras palīdzību, atrast advokātu un ko tik vēl ne. Tā kā Ģertrūdes ielā savas mājas ir atradis arī Latvijā lielākais internetveikals, robežas visu vēlmju piepildīšanai ir pat ļoti plašas.

No Čaka ielas Ģertrūdi līdz pat tās sākumam klāj bruģis – pagātnes elpa aktīvi mutuļo kopā ar mūsdienīgām metropoles vēsmām. Šo vietu par mājām sauc mans amata brālis Rūdolfs: «Ģertrūdes ielā dzīvoju jau trīs gadus, un tā joprojām ir manas pirmās Rīgas mājas pēc augstskolas kopmītnēm. Māja, kā jau gandrīz visas Ģertrūdes ielā, - pirmskara. Nav lifta. Tāpēc uz pēdējo stāvu uzkāpt nav nemaz tik viegli, jo piektais stāvs «hruščovkā» un ēkā ar augstajiem griestiem ir divas dažādas lietas. Toties pa logu redzamā aina ir «Instagram» bildes vērta, jo paveras skats gan uz pretī esošajām ēkām, kuras ir tiešām glītas, gan arī uz pašu Ģertrūdes ielas posmu ar vēsturisko bruģi.»

Tā kā viņš dzīvo tieši Čaka un Ģertrūdes ielu krustojumā, nomaļākām vietām raksturīgās klusās un mierīgās atmosfēras baudīšana iet gar degunu, bet to kompensē vairākas vietējiem pieejamās «ekstras»: «Manuprāt, šī ir arī viena no ielas skaļākajām vietām. Tieši troksnis laikam ir vienīgais mīnuss, it īpaši vasarā, kad logus gribas atvērt biežāk, bet biežāk pa Čaka ielu arī brauc skaļi motocikli un vispār, šķiet, satiksme ir intensīvāka. Bet laikam jau neko citu nevar gribēt, ja blakus ir viena no Rīgas maģistrālajām ielām. Pie mīnusiem vēl ir autostāvvietu trūkums. Ielas malā var novietot auto, bet tas maksā. Ja arī esi gatavs samaksāt - vietu atrast nevar. Bet šāda problēma nav tikai uz šīs ielas, tā laikam ir visas Rīgas problēma. [..] Ja es strādātu no mājām, bez problēmām varētu arī pārvietoties tikai pa šo ielu. Gribi restorānu - ir virkne, gribi teātri - Ģertrūdes ielas teātris, kaķis saslimis - diennakts veterinārā klīnika. Barona centrs ar saviem veikaliem un sporta zāli, «Lido» un citas mazākas ēstuves - kebabi, burgeri un «Picu darbnīca» ar vienām no labākajām picām Rīgā. Arī franču maiznīca ar svaigiem kruasāniem un citas kafejnīcas. Esmu pārliecināts, ka kaut ko nepieminēju. Un sanāk, ka visam centrā krogs - «Alus muiža», kurš pēc restaurācijas no pāris sēdvietu krodziņa ir kļuvis par kārtīgu krogu ar lielu alus izvēli un demokrātiskām cenām. Ģertrūdes ielas pērle noteikti ir tās centrālais objekts - Ģertrūdes baznīca. Vasaras saulrietos, kad debesis kļūst sarkanas un ielas galā redzi baznīcu, tas ir neaprakstāms skats. Un, protams, vienīgā vieta Rīgā, kur, nostājoties krustcelēs, redzi divas baznīcas - Avotu un Ģertrūdes ielu krustojums.»

Nenoliedzami, ka Ģertrūdes «pērle» ir Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca, kurai vārds dots par godu ceļotāju patronesei Ģertrūdei – tolaik tieši šādu nosaukumu piešķīra dievnamiem, kuri atradās ārpus pilsētas nocietinājuma vaļņiem. Lai gan uzcelšanas gads nav precīzi zināms, tā hronikās pirmo reizi minēta 15. gadsimta sākumā. Baznīcas mājaslapā atrodamā informācija vēsta, ka tā vairāk nekā 600 gadu laikā bijusi nopostīta un pēc tam atjaunota veselas septiņas reizes.

FOTO: Jānis Škapars

Par kafejnīcu un restorānu trūkumu uz «ģertrūdenes» tiešām kauns sūdzēties. Nekaunēšos atzīt, ka arī man kā alus cienītājai, uz Ģertrūdes mīļākā vieta ir «Alus muiža», kura nepiedāvā ēdienu, taču piever acis uz izsalkušajiem miestiņa baudītājiem, kuri aizšmaukuši pēc našķiem uz «Picu darbnīcu» vai uz kādu citu netālu iestādi, kur kāroto sagatavo līdzņemšanai.

FOTO: Jānis Škapars

Kāds ir mans viedoklis par Ģertrūdi? Tā ir kā pašpietiekama sieviete. Viņa tev neko necenšas pierādīt. Lai gan viņai ir viss, ko vien varētu gribēties, un visu prot darīt pati, Ģertrūde nav pompoza un nemīl izrādīties. Viņai patīk, ka to iepazīst lēnām un visā garumā, nevis paskrien garām. Reizēm (vietām) nogurusi un nevīžīga, reizēm (vietām) tāpat vien uzvilkusi balles kleitu un var sacensties pat ar «sabiedrības lauvenēm» (skaļākām centra ielām). Viņai ir daudz ko dot – būtu grēks atteikt Ģertrūdes vilinājumam aprūpēt tevi no galvas līdz kājām.

Uz augšu