«Man piemīt inženiera prāts.» Saruna ar festivāla «Kontaktor» viesi «Ansome»

FOTO: Publicitātes/Paul Krause

Šogad 1. jūnijā pirmo reizi norisināsies starptautisks dzīvās elektroniskās mūzikas festivāls «Kontaktor», kopā pulcējot vairāk nekā 20 mūziķu no visas pasaules. «Kontaktor» uzmanība tiks vērsta uz tādiem elektroniskās mūzikas virzieniem kā tehno, industriālā un trokšņu, kā arī eksperimentālā mūzika, un tā rīkotāji ir modulāro sintezatoru ražotāji «Erica Synths». Festivāls noritēs publikai vēl neatklātajā Von Trompovska kvartālā, Sarkandaugavas Industriālajā parkā – vienā no lielākajiem rūpnieciskajiem rajoniem Rīgā, kas atvērts 1888. gadā un šogad svinēs 130 gadu jubileju. Piedāvājam interviju ar vienu no festivāla viesiem - «Ansome».

Kīrans Vaitfīlds (Kieran Whitefield), kurš plašāk pazīstams ar skatuves vārdu «Ansome», ir Anglijā dzimis tumšā tehno un brutālās elektronikas autors un izpildītājs. Studējis skaņas dizainu un elektroniskās mūzikas producēšanu, vadījis mūzikas izdevniecību South London Analogue Material, vairākkārt spilgti pieteicis savu vārdu, izdodot mūziku tādās izdevniecībās kā Perc Trax un Mord, - 1. jūnijā «Ansome» uzstāsies festivālā «Kontaktor». Berlīnē tiekamies ar Kīranu, lai aprunātos par dzīvā izpildījuma elektronisko mūziku, modulārajiem sintezatoriem, nedēļas nogalēm un dzīvi pēc tām.

Ar Kīranu tiekamies Berlīnē, satikšanās punkts - sintezatoru veikals Schneidersladen Kotbuserā, Kroicbergā. Kīrans ierodas uz sava gaiši zilā Vespa motorollera, un pēc viņa izvēles dodamies uz kādu netālu kafijas grauzdētavu, kas darba dienas pēcpusdienā ir pilna jauniešu. Intervijas audioieraksts sākas ar Kīrana vārdiem «vispār es neesmu pārāk nopietns cilvēks».

Vai vari atsaukt atmiņā savu pirmo saskarsmi ar mūziku?

Jā, taču man tā nāca vēlu. Ar mūzikas radīšanu sāku nodarboties tikai astoņpadsmit, deviņpadsmit gadu vecumā. Es uzaugu nelielā ciemā Anglijas dienvidrietumos, kurā interese par mūziku tika apsmieta. Tas ir tik tiešām dīvaini, bet tāpēc no mūzikas vienmēr izvairījos. Lielāko daļu jaunības klausījos Tony Hawks (populāra skeitborda datorspēle - red. piez.) skaņu celiņu. Kad nolēmu, ka vēlos kļūt par dīdžeju, manā īpašumā nonāca mani pirmie dīdžejkontrolieri - vēl pirms es vispār sāku klausīties mūziku.

No kurienes tāds sapnis?

Es domāju, ka tas ir stilīgi. Un tad izrādījās, ka patiesībā tieši producēšana ir mans lauciņš. Tagad gan esmu kļuvis arī labāks dīdžejošanā, tajos laikos biju drausmīgs.

Kādu mūziku tu atskaņoji?

Tas ir pats labākais. Kontrolierus nopirku reizē ar visiem to iepriekšējā īpašnieka ierakstiem - to starpā atradās arī Darude - Sandstorm un citi absolūti smagsvari.

FOTO: Publicitātes/Paul Krause

Pastāsti, kā no dīdžejošanas nokļuvi līdz modulāro sintezatoru spēlēšanai? Vai tas notika strauji?

Tas notika zibenīgi. Es vienmēr esmu bijis tech nūģis un jāatzīst, es mīlu… lietas (smejas). Man patīk gadžeti, un, tiklīdz ieraudzīju modulāro (modulārais sintezators ir elektronisks mūzikas instruments, kas sastāv no dažādas funkcionalitātes moduļiem - red. piez.), zināju - tā ir mana lieta. Turklāt man drīzāk piemīt inženiera nekā mūziķa prāts, tāpēc man patīk spēlēties ar signāla plūsmu un mūzikas radīšanas process šķiet aizraujošāks tieši no inženiera perspektīvas.

Mūziķi, kuru primārais instruments ir modulārais sintezators, nereti pazaudējas plašo iespēju laukā un cīnās ar nespēju ierakstīto padarīt par pabeigtu skaņdarbu. Šķiet, tev tas nesagādā problēmas.

Es strādāju diezgan ātri un, darbojoties ar modulāro sintezatoru, nekad neniekojos. Arī mūziku vairs nespēlēju jautrībai un kaut ko radu tieši tādu, kādu esmu iecerējis jau pašā sākumā. Tagad mūziku vienmēr radu ar mērķi un apzinīgi, ja kaut kas izklausās kaut vai pa pusei labs, es to uzreiz ierakstu. Visticamāk tāpēc, ka nevēlos, lai mana karjera beidzas, - par to satraucos un konstanti esmu panikā (smejas).

Uzstājoties dzīvajā reizi nedēļā vai divās,

jau trīs vai četrus gadus izmantoju modulāro sintezatoru

un katru reizi uz vietas veidoju unikālu sekvenci (skaņu secību, augstumu u.tml. - red. piez.) - es improvizēju, nekas nav iepriekš sagatavots. Šķiet, ka māku radīt ierakstus apguvu visai žigli. Ja vien mani vēl varētu piespiest doties uz studiju… Esmu ļoti slinks (smejas). Un koncerti nedēļas nogalēs ļoti nogurdina, atlikušo nedēļu gribas turēties no mūzikas pēc iespējas tālāk.

Festivāls «Kontaktor» ir veltīts tieši dzīvā izpildījuma elektroniskajai mūzikai. Ņemot vērā, ka esi bijis arī dīdžejs, tev jābūt viegli salīdzināt. Kas tavuprāt ir būtiski atšķirīgi?

Dzīvās uzstāšanās stūrakmens ir masīvā enerģija starp tevi un pūli. Ja tu kaut ko dari pareizi, tad cilvēki to jūt un attiecīgi reaģē - veidojas atgriezeniskā saite. Tieši tas ir kas tāds, kā trūkst starp dīdžejiem, kuri atskaņo skaņdarbu, piespiežot pogu, tad iedzer vai dara ko citu. Tikmēr uzstāšanās dzīvajā ir darbs bez apstājas. Uzstāšanās laikā tiek transformēta un pielāgota ikkatra skaņa. Tas ir arī daudz bīstamāk - kad pilnībā uzstājies dzīvajā, jebkas var noiet greizi, un šis risks ir diezgan aizraujošs.

Vai apmeklētāji lielā mērā spēj mainīt to, ko tu dari uz skatuves?

Manas uzstāšanās ir pilnīgi improvizētas, tāpēc, piemēram, ja es nospēlēju bungu partiju, kas nestrādā, es ātri vien to varu nomainīt uz ko citu un panākt skanējumu, kas saskan ar apmeklētāju pieprasījumu. Tajā pašā laikā, ja kādu brīdi nevaru atrast īsto skanējumu, reizēm ir grūti sevi atkal dabūt uz līnijas, taču tā ir daļa no spēles. Es vienmēr cenšos uzkurināt enerģiju, un mani noteikti ir ietekmējis tas, ka Anglijas dabstepa un drum and bass mūzikā lielu nozīmi spēlē strauji kāpumi un kritumi, kamēr, piemēram, Vācijā ierastais skanējums ir drīzāk lineārs un vienmērīgs.

Vai tu pats sevi atceries kā ballīšu apmeklētāju?

O jā. Un nekas nav beidzies. Manuprāt, ballējos, kopš man ir piecpadsmit, vismaz divreiz nedēļā. Lai gan tas vairs nav tik jautri. Tāpēc, ka bieži spēlēju pats, es naktis vairs neizbaudu kā kādreiz. Pat ja pats neuzstājos, esmu ļoti kritisks. Tāpēc, piemēram, biežāk par Berghainu dodos atpūsties uz Panorāmas bāru (bārs Berlīnes klubā Berghain, kurā spēle vieglāku un melodiskāku mūziku, kā galvenajā zālē, kas slavena kā tehno mūzikas Meka - red.piez.), jo tas nav mans mūzikas lauks, attiecīgi neesmu tik kritisks un labāk pavadu laiku.

FOTO: Publicitātes/Paul Krause

Kā ar mūzikas pieredzi tavā dzimtajā pusē, Kornvalā?

Neeksistējoša. Es nāku no neliela makšķernieku ciema, kurš ir slavens, pateicoties pirātiem, kontrabandai un kukurūzas pīrāgiem. Tur nekā nebija - ļoti maz iedzīvotāju un viena vai divas ballītes gadā, laukā klints malā. Tur uzstājās samērā pazīstami dīdžeji, un tas bija vienīgais pasākums, kuru vērts gaidīt. Taču, tiklīdz pārvācos uz Londonu, lai studētu, apmeklēju Corsica klubu, kuru dievināju - gāju katru nedēļu.

Elektroniskās deju mūzikas laukā nav pārāk daudz mūziķu ar akadēmisku mūzikas izglītību, taču tu esi viens no tiem. Vai skaņas dizaina un elektroniskās mūzikas producēšanas studijas ir spēlējušas lielu lomu tavā izaugsmē?

Jā, četri gadi pamatīgas izglītības, kas izvērtās par… Es nezinu, zaudētu laiku? Neko daudz es neapguvu. Manuprāt, šī izglītība man deva piecus gadus ilgu «logu», kurā studiju kredīta dēļ man nebija jāstrādā. Būtībā šajā laikā taisīju mūziku, kas mani ir atvedis tur, kur esmu. Visādi citādi, ja es neturpinātu radīt mūziku, mans grāds ir pilnīgi bezjēdzīgs. Kopumā tas ir diezgan briesmīgi, un es netaisos atmaksāt savu studiju kredītu, tāpēc nevaru braukt atpakaļ un dzīvoju Berlīnē. Noķeriet mani, ja varat (smejas). Tajā pašā laikā Anglija pamet ES un nevar zināt, kā būs ar vīzām. Tas ir tāds murgs - tā bija pirmā reize, kad es par kaut ko balsoju, pamodos (rezultātu paziņošanas dienā - red.piez.) un mana reakcija bija - kas, pie velna? Smadzeņu skalotāju valsts. Pēc nedēļas pārvācos uz Berlīni.

Tāpēc?

Nē, daudz iemeslu. Kamēr mūzika nav kas tāds, ar ko Anglijas valdība lepojas, Berlīnē to tiešām novērtē. Šī ir īstā vieta, kur būt.

Es biju sajūsmā, kad Vācijas valdība atzina: ja tehno atskan Berghainā, tas tiek atzīts par augstās mākslas institūciju - gluži kā nacionālās operas un tamlīdzīgi.

Jā, tas ir neticami. Ja man kāds to censtos pastāstīt, es neticētu.

Utopija.

Tikai nožēlojami, ka Vācijā, ne? Joks!

Nobeigumā, vai tev ir kādi saviļņojoši plāni šim pavasarim?

Diezgan ilgi biju novērsies no mūzikas radīšanas daudzo uzstāšanos dēļ, negribēju radīt mūziku tikai tāpēc, ka man tas būtu jādara, - un tā bija laba izvēle, jo ilgu laiku esmu bijis laimīgs! Taču nupat kārtējo reizi jaunatklāju savu studiju un atkal radu daudz jauna - šogad no manis var gaidīt mūziku, turklāt daudz mūzikas!

Sekot līdzi festivāla jaunumiem, aktivitātēm un pilnai programmai var mājaslapā kontaktor.lv un Facebook

Biļetes pieejamas «Biļešu servisa» kasēs un www.bilesuserviss.lv.

Uz augšu