Atkarīgo centrs Olaines cietumā nav nekāds kūrorts

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai arī daļai sabiedrības varētu šķist, ka atkarīgo centrs, kas izveidots Olaines cietumā ir labi iekārtots un, iespējams, atgādina sava veida kūrortu salīdzinājumā ar ierasto cietumu vidi, tā nav. Šeit nonākušajiem ir jāpakļaujas disciplīnai, pašiem ir jācenšas laboties un būt pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, saka centra vadītāja Sanita Sveša.

Katra nodaļa, kurā uzturas ieslodzītie, ir nedaudz citādāka, katra ir savā krāsā, ar savu nosaukumu. Lai arī sākotnēji nebija prognozēts, ka interese būs arī no sieviešu cietuma, tā tomēr ir, un centrā tika izveidota arī sieviešu nodaļa.

Centrā līdzās uzraugiem strādā arī kontaktpersonas, kuras ar ieslodzītajiem ir teju visu laiku. Viņi strādā divās maiņās, pirms nākamās maiņas satiekas, lai pārrunātu aktuālo, kā centra klienti ir uzvedušies, pie kā nepieciešams piestrādāt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Centra personāla lielāko daļu veido dienestā jaunpieņemtas amatpersonas, kuras aprobē mūsdienīgas metodes darbā ar ieslodzītajiem, radot labās prakses piemērus visai Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmai.

Tika izraudzīti darbinieki, kuri šajā misijā iesaistījušies ar vēlmi realizēt profesionālos ideālus un respektēt profesijas mērķi palīdzēt otram cilvēkam apstāties dzīves lejupslīdē un doties augšup.

Pateicoties jaunajai infrastruktūrai, ieslodzītie var izciest sodu terapeitiskajās kopienās, personāls darbojas, ievērojot savdabīgu mentoru – kontaktpersonu principu.

Darbinieki veic gan atbalsta, gan kontroles funkciju un pildīs vienotu misiju.

Atšķirībā no ierastā modeļa katram notiesātajam nozīmēta atbalsta persona no darbinieku vidus un tas soda izpildē ļauj plašāk piemērot individuālu pieeju klienta resocializācijā.

Centrs esot ilustrācija tam, ka brīvības atņemšanas sods nav atriebība, bet veids, kā valsts māca likumpārkāpējam prasmes patstāvīgi dzīvot bez noziegumu izdarīšanas, iepriekš norādījusi Tieslietu ministrija.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Līdz šim Latvijas cietumos, novecojošās infrastruktūras dēļ, bija problemātiski atkarīgajiem ieslodzītajiem nodrošināt izolāciju no narkotiskajām un psihotropajām vielām, kā arī nodrošināt priekšnosacījumus resocializācijas darbam ar speciālajām mērķa grupām.

Ēku logi neesot atverami, svaiga gaisa pieplūdi nodrošinās ventilācijas sistēma. Nodaļas telpās netiek atļauts smēķēt, fizisku aktivitāšu nolūkam uzbūvēta sporta zāle un iekārtota trenažieru telpa.

Jaunais centrs sastāv no astoņām nelielām apakšnodaļām, kas ļauj uzturēt atsevišķu psiholoģisko mikroklimatu ikvienā no tām.

Centra klienti tajā atrodas līdz vienam gadam.

Vadībā stāsta, ka no sākuma notiesātais tiek atvests uz atkarīgo centru un aptuveni mēnesi tiek vērtēts, to dara gan psihologs, gan kontaktpersona. Pēc tam sanāk izvērtēšanas komisija, kura kopā ar nodaļas vadītājiem lemj, kurā resocializācijas programmā cilvēks nonāks – atlantis vai pathfinder. Programmas aizgūtas no Norvēģijas un Polijas programmām.

Atkarīgo centra klientiem ir jāievēro stingrs grafiks – jāceļas noteiktā laikā, ir arī klusais laiks pa dienu, tad visiem jāatrodas savās kamerās. Kluso laiku izmanto darbinieki, lai rīkotu sapulces.

Ne visi notiesātie der centram, un viņiem jādodas atpakaļ uz cietumu.

Centrā skaidro, ka tas tiek darīts, ja tiek smēķēts neatļautās vietās, ja ir vēlme ieviest centrā cietuma kultūru. Arī lamāšanās var novest pie tā, ka jādodas atpakaļ uz cietumu. Tāpat notiesātais tiek sūtīts atpakaļ, ja viņš pret citiem ir lietojis fizisku spēku.

Te nevienu piespiedu kārtā neved, ja pats cilvēks nevēlas izpildīt norādījumus, iekļauties, tad viņš tiek sūtīts atpakaļ. Tas viss notiek pēc brīvprātības principa – ja cilvēks pats vēlas šeit nonākt, viņš var pieteikties cietumā pie koordinatora, tad viņu izvērtē un, ja atbilst, tad viņu pārved uz šejieni, skaidro centra darbinieki.

Darbs izvērtēšanas nodaļā – vietā, kur notiesātie nonāk vispirms, esot visgrūtākais, jo notiesātie šeit nonāk tieši no cietuma, ar saviem asumiem, problēmām, ieradumiem. Pēc tam gan lielākā daļa saprot, ka iespējams dzīvot citādāk, un viņiem tiek atrasta vispiemērotākā programma.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Centrā viņiem ir vairākas telpas nodarbībām, ir arī galda spēles un televizors. Kontaktpersonas līdzās notiesātajiem ir teju visu laiku, vada nodarbības, apmācības, sporta aktivitātes, vēro, lai tiktu ievēroti noteikumi. Tāpat viņiem ir pieejama bibliotēka.

Kamerās viņi parasti dzīvo pa vienam, diviem. Kamerās nevar būt televizors, var izmantot tikai kopējos televizorus. Tāpat kameras veidotas tā, lai tās vienkārši varētu pārmeklēt. Klienti nevar izmantot mobilos telefonus. Centrā ir pieejamas arī veļas mašīnas, kuras centra klienti var izmantot. Citi viņu vietā veļu nemazgā.

Tāpat, lai arī viņiem ēdiens tiek sagatavots, maltīti iespējams pagatavot pašiem – nodaļas ir aprīkotas ar nepieciešamajām ierīcēm.

Centra klientiem ir iespēja apmeklēt kapelānu. Tas gan nav piespiedu pasākums, un tad, kad notiek svētbrīdis, tie, kuri nejūt vajadzību, var palikt nodaļā. Vienlaikus samērā liela daļa izmanto iespēju doties uz svētbrīdi, jo tā ir komunikācija – svētbrīdī piedalās cilvēki no citām nodaļām.

Ņemot vērā, ka centra telpās smēķēt ir liegts, pie katras nodaļas ieejas ir izvietots skapītis, kurā glabāt cigaretes, sērkociņus. Smēķēt drīkst tikai pastaigas laukumā.

Centrā ir «nomierinošā» kamera. Tai ir polsterētas sienas un grīda.

Runājot par gadījumiem, kādos klienti nonāk šajā kamerā, centra vadība atgādina par gadījumu, kad klients bija uzbrucis centra darbiniekam.

Viņš tika saslēgts roku dzelžos un uz stundu ieslēgts, lai padomā un nomierinās. Gadījumā, ja «nomierinošā» kamera nelīdz, viņu var ievietot soda kamerā, kur jau var ieslodzīt uz 15 diennaktīm.

Centra klientiem nav tikai nodarbības ar psihologiem, viņi arī mācās adīt, izgatavot figūras no plastilīna. «No sākuma bija pretestība – kāpēc man, pieaugušam vīrietim, ar ko tādu jānodarbojas? Bet tad viņiem tiek stāstīts – ko tu ar savu bērnu kopā darīsi?» pauž centra vadītāja.

Klientiem centrā ir iespēja apgūt angļu valodu.

Runājot par sadzīvi, centra vadība norāda –

teju visi darbinieki nenēsā formas.

Tas ir ar nolūku – daudziem notiesātajiem ir slikta pieredze ar cilvēkiem formā, uzskats, ka viņi ir tikai tāpēc, lai izdarītu kādas represijas.

Pēc «iziešanas» no centra daži no viņiem arī sūta īsziņas, uzraksta «Facebook», informējot, kā viņiem sokas brīvībā. Tiekot pausti arī pateicības vārdi. «Tie, kuri ir izgājuši brīvībā, jau gadu nelieto, ir arī iedvesmas avots citiem – var dzīvot citādāk,» norāda centra vadība.

Esot gan arī tādi, kuri teju pirmajā dienā pēc iziešanas nonāk policijas redzeslokā - «atzīmējuši iziešanu», izdarījuši kādu pārkāpumu.

Kopējais projekta finansējums ir 8 534 418,00 EUR. 85% no kopējā programmas finansējuma līdzfinansē Norvēģijas finanšu instruments, bet 15% — valsts budžets. Lielākā projekta finansējuma daļa izmantota tieši Atkarīgo centra būvniecībai — 5 382 801,06 EUR ar PVN.

Atkarīgo centra atklāšana Olaines cietumā notika 2016.gada 5.oktobrī.

Uz augšu