«Vingruma» Inga: šobrīd kāpiens uz 4. stāvu var būt kā aizrautīga sacensība – kurš pirmais būs augšā!

Egoiste
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Privātais arhīvs

Zinot, ka brīvdienās došos ceļojumā, izpildu «Vingruma maratona» noteikumus līdz piektdienai – apmeklēju «Vingruma klubu» pirmdien, trešdien un piektdien. Pirmdienā treniņš visam ķermenim, trešdienā treniņš ķermeņa augšdaļai un piektdienā treniņš kājām.

Ceturtdienā pēc saspringtās darba nedēļas, kad piecu dienu darbs jāizdara četrās darba dienās, dodos pie draudzenes, lai izbaudītu sievišķīgas sarunas un patīkamu masāžu pirtī. Jau projekta sākumā biju patīkami pārsteigta par to, cik daudz cilvēku ir manā atbalsta grupā. Šodien, atskatoties uz projekta gaitu, smaidu, jo mana brīnišķīgā atbalsta komanda ar katru projekta nedēļu ir augusi. Kad jūtos tā, ka daru visu pilnīgi šķērsām un nesaprotu, kā lai turpinu iesākto, kāds no atbalsta komandas iedrošina un uzmundrina turpināt iesākto. Paldies jums visiem!

Lai arī vingrošana man iepatīkas aizvien vairāk, nekas manā dzīvē nevar aizstāt ceļošanu. Man ļoti patīk ceļot, jo tā ir iespēja satikt ceļotājus no visas pasaules un uzzināt satikto cilvēku dzīvesstāstus, kuri bieži vien ir daudz interesantāki nekā 300 lapu garš romāns. Kādreiz, ceļojot ar ģimeni, caur Poliju centāmies izbraukt vienā dienā, lai tikai šajā valstī nebūtu jāpaliek – daudz bija dzirdēts par laupīšanām un poļu neviesmīlību. Pirms pāris gadiem tomēr palikām Varšavā, un jau toreiz nolēmu, ka atgriezīšos, lai izdzīvotu vecpilsētas stāstus.

Foto: Privātais arhīvs

Tādēļ jau rudenī ar kolēģēm nopirkām biļetes, lai dotos Lieldienu brīvdienās uz Varšavu. Man ir ļoti paveicies ar kolēģēm, jo viņas ir gatavas ne tikai ir ar mani doties ceļojumos, bet ir arī mans atbalsts ikdienā. Mūsu nodaļā esam četras meitenes un visas kopā papildinām viena otru – viena ar jokiem spēj kliedēt pat melnāko mākoni, otra jebkurā strīdus situācijā spēj atrast «Šveices» nostāju, ar katru paveikto darbu secinu, ka ir viegli strādāt, ja ir komandas atbalsts. Esmu pateicīga, ka esmu satikusi kolēģes, no kurām varu mācīties ne tikai darbam nepieciešamās prasmes, bet arī dzīves gudrību.

Foto: Privātais arhīvs

Sestdien īsi pirms sešiem rītā ierodamies lidostā, lai sāktu kopīgo ceļojumu. Gribu teikt, ka no sarunas, kas ilgst vienu lidojumu, par cilvēku, ar kuru liktenis ir nolēmis tevi iepazīstināt, var uzzināt daudz – no kurienes un uz kurieni blakussēdētājs dodas, ar ko nodarbojas, vai ir laimīgs, darot savu darbu, kādus sapņus plāno piepildīt un vēl, un vēl un vēl. Ceļojuma laikā iepazīstamies ar gruzīnu restorāna īpašnieku, kurš pagājušā gadsimta vidū ir apceļojis daudzas Padomju Savienības un Eiropas valstis, jo ir bijis ledus šovu režisors. Jācer, ka arī mēs astoņdesmit viena gada vecumā būsim tikpat aktīvas kā šis vīrietis, kuram ir ne tikai 26 gadus jaunāka sieva, bet kurš iet līdzi laikam un ir apguvis skārienjutīgā telefona lietošanu un laipni ielūdz iemaldījušos tūristus baudīt vakariņas viņa restorānā.

Lai arī laiks Varšavā mūs nelutina, dodamies pastaigās pa pilsētu. Konstatēju, ka dalība «Vingruma maratonā» man ir devusi enerģiju un izturību, lai redzētu un piedzīvotu vairāk. Sākot maratonu, bija aizdusa, uzkāpjot ceturtajā stāvā, bet šobrīd kāpiens uz ceturto stāvu var būt kā aizrautīga sacensība – kurš pirmais būs augšā.

Atceros, kā pamatskolas laikā domāju, ko tie «vecie cilvēki» var teikt, ka laiks skrien. «Vingruma maratonā» skrien ne tikai dalībnieki un «Vingruma kluba» biedri, bet arī laiks. Vēl tikai trīs nedēļas, un projekts būs noslēdzies.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu