Pirmdienas treniņš bija fantastisks, ceļojuma laikā uzlādētās baterijas deva lielāku enerģiju un spēku, varēju un pildīju uzdevumus ar vēl lielāku atdevi, saprotu, ka, jo vairāk trenējos, jo vairāk spēju, un tas pilnīgi noteikti ceļ manu pašapziņu! Treniņos arvien cenšos pielikt slodzi un izmēģināt ko jaunu, iedvesmojos no citiem sporta kluba apmeklētājiem. Sporta zālē jūtos kā savējā, ir iepazīti cilvēki, ik reizi vingrojot izbaudu satikšanās prieku. Cilvēki ir izpalīdzīgi un pozitīvi, apjautājas par rezultātiem. Tuvojoties pavasarim, sporta zālē ienāk arvien vairāk jaunu cilvēku, kas vēlas uzlabot savu fizisko stāvokli, taču patstāvīgie kluba apmeklētāji katrs pēc sava treniņa plāna turpina mērķtiecīgi sportot. Treniņi ir gan viņu, gan mana ikdienas sastāvdaļa.

Mani ļoti iepriecina tas, ka spēju iedvesmot savus līdzcilvēkus domāt par veselīgāku uzturu, domāt par to, kā ikdienā vairāk iekļaut fiziskās aktivitātes. Prieks, ka ģimene atbalsta un respektē manas izvēles. Apciemojot savus radiņus, manā ciemkukuļu grozā retāk parādās neveselīgie našķi (kūkas, smalkmaizītes), bet vairāk augļi vai veselīgie našķi. Braucot uz laukiem, vienmēr līdzi ņemu dārzeņus, lai varētu pagatavot saviem vecākiem ko veselīgu un krāsainu.

Kādas bija jūsu Lieldienu brīvdienas? Vai arī jūs tās pavadījāt aktīvi un jaudīgi? Esmu laimīga par to, ka man ir vieta, kur izbraukt no Rīgas, kur aizmirsties no ikdienas un ieelpot spirgtu svaigu gaisu zaļā mežā, ieklausīties, kā šalc mežs, kā dzenis kaļ kokā, vai vienkārši apstāties un ieklausīties klusumā. Es Lieldienu brīvdienas pavadīju pie saviem vecākiem Gaiziņkalnā, šī ir mana miera osta, mana dzimtā vieta. Gaiziņkalnā ir manas saknes, un es lepojos ar tām!

Saprotu, ka patiesam laimes mirklim nevajag daudz, nevajag neko tālu un netveramu, bet vajag darīt lietas, kas rada prieku. Es brīvdienās izbaudīju īstus ziemas priekus, Gaiziņkalnā vēl ir daudz sniega, šeit, salīdzinot ar citām vietām Latvijā, pavasaris atnāk vismaz divas nedēļas vēlāk. Klusās sestdienas vakarā sagaidīju fantastisku saulrietu, slēpojot Latvijas augstākajā kalnā - Gaiziņkalnā. Tieši Gaiziņkalnā pirmo reizi uzkāpu uz kalnu slēpēm, un no tā laika esmu iemīlējusi šo ziemas sportu veidu. Patīk arī distanču slēpošana, to man iemācīja tētis, kurš savos jaunības gados ieguvis daudzas godalgas biatlona sacensībās.

Vai esi kaut reizi uzkāpis Latvijas augstākajā kalnā - Gaiziņkalnā? Ja ne, tad noteikti atzīmē šo vietu savu šīs vasaras apskates vietu sarakstā.

Lai gaiši un priecīgi!

Vingruma Inese