Latvijā Vienotais ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112 darbojas kopš 1997.gada novembra. Zvanot uz tālruņa numuru 112, ir iespējams izsaukt nepieciešamo dienestu. Zvanu apstrādi un pāradresēšanu citiem dienestiem veic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD). Turpinot TVNET rakstu sēriju par dažādām profesijām, uz interviju aicinātas dispečeres Hedlija Ābola un Marita Forande.
Uz tālruņa 112 zvaniem dispečeri atbild ne tikai latviešu valodā, bet arī krievu un angļu valodā.
Abas sievietes norāda, ka teju visi dispečeri ir sievietes.
Cik esot runāts ar vīriešiem, daudzi atzīstot – nemūžam nevarētu izturēt darbu zvanu centrā – jau ar pirmajiem pāris zvaniem būtu gana.
Marita, runājot par to, kāpēc tika izvēlēts tieši šāds amats, stāsta, ka ceļš uz šādu profesijas izvēli neesot bijis grūts – viņas vīrs trešajā paaudzē ir ugunsdzēsējs. «Un tā es līdz ar viņu – sapazinos, bija iespēja nākt pieteikties par dispečeri, un tā esmu šeit gandrīz 11 gadus, esmu apmierināta un viss ir kārtībā,» norāda Marita.
Savukārt Hedlija saka, ka viņai vairāki paziņas bija ugunsdzēsēji, tāpēc, izvērtējot visas nepieciešamās iemaņas, padomājusi – kāpēc gan ne?
«Šobrīd būs teju divi gadi, esmu arī pabeigusi Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu, ieguvusi dispečera kvalifikāciju,» klāsta Hedlija.
Abas dispečeres norāda, ka kurš katrs šādā amatā strādāt nevar – sākotnēji nepieciešama fiziskā sagatavotība, jāizpilda fiziskie normatīvi.
«Tā ir skriešana – gan kilometrs, gan īsās distances –, atspiešanās. Tas ir kā visos dienestos – nav nekādu atlaižu, arī pie pults esot,»
paskaidro Marita.
Tāpat katru gadu tiek pārbaudīta fiziskā un psiholoģiskā veselība. Stājoties amatā, nepieciešams atbildēt uz dažādiem jautājumiem, atbildes vērtē psihologs un pieņem lēmumu, vai persona ir derīga darbam.
Darbs zvanu centrā notiek 24 stundu maiņās
«Protams, darbs ir nogurdinošs, bet mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka šeit strādāsim. Tas ir mūsu darbs, cilvēks ar visu aprod. Strādāju šeit jau 11 gadus, tātad – izturēt var,» norāda Marita.
Dispečeram maiņā visu laiku jābūt gatavībā – pat ja tobrīd nepienāk neviens zvans, nekad nav zināms, kad notiks kāds ugunsgrēks.
«Neviena maiņa nav tāda pati kā iepriekšējā, nav vienādu izsaukumu, nav vienādu zvanu,» pauž dispečeres.
Hedlija atgādina, ka uz 112 nepienāk tikai zvani par ugunsgrēkiem: tiek lūgts savienot arī ar Valsts policiju, pašvaldības policiju, tiek lūgta medicīniskā palīdzība. Lai arī varētu šķist, ka parasti zvanu uz 112 vairāk ir tieši svētku dienās, tas tā nav – ir gadījies, ka daudz zvanu ir arī darba dienās.
«Zvanu nekad nav maz, to vienmēr ir salīdzinoši daudz,» piebilst Marita.
Pilnmēness ietekmē zvanu skaitu
«Zvanu ir vairāk, tie ir īpatnējāki. Var just, ka ir pilnmēness,» paskaidro dispečeres un piebilst, ka zvani šajā laikā biežāk ir mazāk pamatoti – reizēm cilvēki mēdz piezvanīt nevis tādēļ, ka nepieciešama ātrā palīdzība, policija vai ugunsdzēsēji, bet tādēļ, ka gribas parunāt, padiskutēt.
Zvani, kas neatbilst 112 funkcijām
Lai arī sabiedrībai visai bieži tiek atgādināts, kam paredzēts 112 tālrunis, joprojām ir tādi iedzīvotāji, kuri piezvana uz 112, lai izsauktu taksometru vai pasūtītu picu.
«Tas gan ne vienmēr ir apzināti. Vienkārši cilvēks var arī neapzināties, ka picas pie dispečeriem pasūtīt nevar. Tad viņiem tiek paskaidrots, kam piezvanīts, un cilvēks saprot,» klāsta Marita.
Tāpat iedzīvotāji mēdz piezvanīt uz 112, lai, piemēram, noskaidrotu, cik ir pareizs laiks.
Hedlija skaidro, ka gadās situācijas, kad kāds notikums ilgi paliek atmiņā.
«Taču mums ir jābūt stiprām un jāmāk ar to tikt galā, nevajag paturēt sevī,»
piebilst viņa.
Arī Marita norāda, ka ik pa laikam pārņem līdzjūtība, sevišķi, ja notikumos ir iesaistīti bērni. «Bet mums to izbraukumu ir tik daudz, ka pie katra nedrīkstam kavēties, līdzjūtība ir tāda sekundāra. Tīri cilvēcīgi ir žēl, bet tas ir mūsu darbs, pienākums palīdzēt tā, kā ir mūsu spēkos,» skaidro Marita.
«Tāpēc jau mēs esam šeit, jo ne katrs to var. Viegli nav, tas nav tā – 24 stundas nosēdēt, tas ir fizisks, garīgs un emocionāls darbs, bet mēs tiekam ar to galā, pārbaudes esam izgājušas, esam stabilas,» atzīst dispečeres.
Dispečeres pārdzīvojot, jūtot līdzi katram izsaukumam, lai arī ārēji to nevarot redzēt. Vienlaikus šādiem pārdzīvojumiem palīdz tikt pāri kolektīvs – dispečeres reizēm izrunā lietas, kuras ir sakrājušās.
Gadās arī kuriozi
Hedlija atceras kādu atgadījumu pie Siguldas slimnīcas, kur lapsai galvā bija plastmasas maisiņš. Lapsa bija jānoķer un jāatbrīvo no maisiņa gūsta.
Tāpat 112 bija vērsies kāds cilvēks, kurš lūdzis, lai atbrauc VUGD darbinieki un kāpņu telpā ieskrūvē spuldzi. «Mēs gan neaizbraucām uz šo notikumu,» viņa piebilst.
Bijuši arī vairāki gadījumi, kad iedzīvotāji satraukti zvanījuši par zirnekļiem dzīvesvietā – piemēram, tika saņemts satraukts zvans, ka vannā ir parasta izmēra zirneklis un cilvēks nezina, kā rīkoties.
Tāpat izsaukumi reizēm tiek saņemti par pelēm mājoklī vai zvirbuli, kurš ir ielidojis telpā.
Mirstošie gulbji
Ziemas periodā bieži tiek saņemti zvani par gulbjiem, kuri esot iesaluši ledū. «Tad mēs bieži sakām, ka viņi nemēdz iesalt – ja vien viņi nav slimi. Pārsvarā ir tā – mēs aizbraucam, pieejam pie gulbja klāt un viņš paceļas un aizlido,» saka Hedlija.
Lai arī katru ziemu tiek izplatīta informācija, ka nevajag VUGD traucēt par katru «iesalušo gulbi», iedzīvotāji acīmredzot šādu aicinājumu reti ņem vērā.
Zvani uz tālruni 112 tiek saņemti un apstrādāti: Rīgas reģiona zvanu centrā – Rīgā, Vidzemes reģiona zvanu centrā – Valmierā, Latgales reģiona zvanu centrā – Daugavpilī, Zemgales reģiona zvanu centrā – Jelgavā, Kurzemes reģiona zvanu centrā – Liepājā.
Gadā vidēji tiek saņemti 1 527 888 zvani. Diennaktī vidēji tiek saņemti 4000 zvanu. 112 zvanu centros visā Latvijā ik dienas strādā 20 dispečeri.
