Šonedēļ katru dienu sāku ar domu: «Ja nu šī būtu projekta pirmā diena!» Mēģinu sevi motivēt nepadoties saldumu kārdinājumam, bet tas izdodas arvien grūtāk. Šobrīd ir zaudēti 9,2 kilogrami, bet, kā «Vingruma maratona» mentors Normunds norādīja, vēl ir jāzaudē vismaz 30 kilogrami – ļoti, ļoti tāls ceļš ejams! Kad iedomājos, cik daudz vēl jāizdara un cik ļoti ātri svars nāk atpakaļ, ja pieļauju atlaides ēšanā, ticība sev saraujas pavisam maziņa.
Summējot līdz šodienai maratonā iegūto pieredzi, savilku plusiņus un mīnusiņus – sportošana:
+ sagādā prieku;
+ piepilda ķermeni ar enerģiju;
+ ļauj iepazīt jaunus cilvēkus.
Veselīga uztura ievērošana:
+++ izdara lielāko darbu svara zaudēšanā;
– aizņem daudz laika – plānošana, iepirkšanās, gatavošana, skaitīšana, pierakstīšana;
– nemitīga atteikšanās un sevis šaustīšana – visās ballītēs jūtos kā izstumtā. Galvā notiek sarunas ar sevi: «dzīvojam tikai vienu reizi», «šodien biju vingrot, varbūt varu pieļaut atlaides», «tas viss izskatās tik garšīgi».
Šīs nedēļas kopsavilkums
Pirmdiena – iešana pa celiņu. Jāpaspēj noiet daudz soļu, lai noķertu kolēģi, kura brīvdienās noiet ap 50 000 soļu.
Otrdiena – treniņš ķermeņa augšdaļai.
Trešdiena – pēdējā diena izaicinājumam ar kolēģi, visa diena paiet saspringtā gaisotnē, kura kuru uzvarēs. Man par laimi, kolēģe dodas uz ārstniecisko vingrošanu un es paspēju noiet tik daudz soļu, lai uzvarētu šajā izaicinājumā.
Ceturtdiena – darbā pielavās nogurums, bet, neskatoties uz to, dodos uz sporta klubu, kur konstatēju, ka darbā ir arī trenere Samanta (domāju, ka būs atvaļinājumā). Sakopoju enerģiju, un treniņš norit ar smaidu uz lūpām.
Piektdiena – visa diena paiet, sēžot pie datora un braucot mašīnā. Vakarā, aizbraucot uz laukiem, saprotu, ka pa dienu noieti vien 5000 soļu. Lai arī pārējie ģimenes locekļi sēžas pie svētku vakariņu galda, uzvelku botas un eju ārā, lai sasniegtu nosprausto soļu mērķi.
Sestdiena – zinot, ka kolēģe dosies garās pastaigās, sestdien no rīta noeju visu dienas soļu skaitu.
Svētdiena – ierodos Rīgā tieši laikā, lai paspētu aiziet uz «Vingruma klubu» un pavingrotu pirms zāles slēgšanas. Izrādās, ka sporta zālē agrāk redzētie «staltie brieži» ir draudzīgi, un šodien jau vairs nav nemaz kauns dalīt ar viņiem sporta zāli.
Sporta aktivitātes ar katru nedēļu man iepatīkas arvien vairāk, toties ar ēšanu ir iestājusies krīze. Ir tik ļoti apnicis plānot, gatavot, skaitīt un pierakstīt! Lai arī ir milzum daudz iespēju atrast veselīgas receptes, līdz jaunu recepšu izmēģināšanai nonāku ļoti reti. Līdz projekta beigām vēl palicis tikai mēnesis – tas ir mazliet biedējoši, jo nemitīgi urda doma, kā es sevi motivēšu pēc Vingruma maratona beigām.
