«Saskaņa» vairās paust pozīciju 16.marta jautājumā

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs

FOTO: Evija Trifanova/LETA

Kā jau katru gadu, 16.marts sabiedrībā raisa plašas diskusijas, ar viedokļiem neskopojas arī politiķi. Vienlaikus, lūgti paust pozīciju 16.marta jautājumā, vairāki politiķi no «Saskaņas» vadības viedokli nesniedza.

Par to, kā vērtējami 16.martā pieteiktie pasākumi, kādu tēlu no «Saskaņas» skata punkta tie veido ārvalstīs, neatbildēja Rīgas mērs Nils Ušakovs. Atbildi nesniedza arī Jānis Urbanovičs.

Savukārt «Saskaņas» valdes loceklis Andrejs Elksniņš sarunā ar TVNET norādīja, ka «nepiedalos 16.marta pasākumos un neatbalstu atsevišķu politisko partiju izrādīšanos uz cilvēku likteņu traģēdijas rēķina».

Nacionālās apvienības Saeimas deputāts Edvīns Šnore TVNET norādīja, ka tā dēvēto 16.marta «opozicionāru» (Latvijas Antinacistiskā komiteja) aktivitātes vērtējamas negatīvi.

«Antinacisti», lai arī viņiem netika saskaņots pasākums pie Brīvības pieminekļa laikā, kad tur notika gājiens, tomēr bija ieradušies, lai ar plakātiem gājienu nosodītu.

«No vienas puses, parādīt, ka cīņa pret fašismu nav beigusies. No otra puses, tuvojoties Krievijas prezidenta vēlēšanām, ņemot vērā, ka tas tiks rādīts arī Krievijas kanālos, ka fašisms ir tepat kaimiņvalstī un ka pret to notiek nopietna cīņa,» komentējot gājiena pretinieku nolūkus, teica Šnore.

Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda vēsturnieki skaidro, ka Otrā pasaules kara gados tika nelikumīgi izveidots tā saucamais Latviešu leģions (oficiālais nosaukums: Latviešu SS brīvprātīgo leģions, saīsināti – Latviešu leģions). Latvija kā valsts jau bija iznīcināta 1940. gadā un piedzīvoja divu totalitāru režīmu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas – okupāciju.

Ar necilvēcīgām represijām, nepārtrauktu teroru, iebiedēšanu un pazemošanu gan nacistiskā Vācija, gan staļiniskā PSRS pretēji starptautiskajām tiesībām piespieda daudzus dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus iesaistīties to bruņotajos spēkos. Nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas noteikumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, iesauca armijā ap 115 000 jaunu vīriešu, no tiem bojā gāja ap 25 000–30 000 karavīru. Latvijas tautas zieds tika ciniski iznīcināts abu lielvaru cīņās. Pēc kara dzīvus palikušos vācu armijā iesauktos puišus padomju okupācijas režīms nežēlīgi represēja un sodīja.

1944. gada 16.–18. martā leģiona 15. un 19. divīzija kaujās pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes Krievijā pirmo un vienīgo reizi cīnījās kopā. Pēc neoficiālām ziņām, šajās kaujās krita ap 2000 karavīru.

Ideja par Latviešu leģiona atceres dienu 1952. gadā radās latviešu veterānu trimdas organizācijai «Daugavas Vanagi» Londonā. Tā nolēma kritušo kara biedru piemiņu turpmāk ik gadu atzīmēt 16. martā.

Kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām arī Latvijā 16. martā bijušie leģionāri un viņu tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos, dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos, padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos, kā arī tur bojā gājušos latviešu karavīrus, kas bija spiesti uzvilkt svešas uniformas.

Lielākie piemiņas pasākumi notiek Rīgā (dievkalpojums Doma baznīcā, gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa) un Tukuma novada Lestenē, kur atrodas leģionāru Brāļu kapi. Noskaņa ir mierīga, cilvēki piemin kritušos, daudziem acīs ir asaras – māsa atceras brāli, meita un mazdēls nekad nesatikto tēvu un vectēvu, bijušie karavīri – savus biedrus.

Īstu brīvprātīgo, pēc ekspertu-vēsturnieku aplēsēm, leģionā nebija vairāk par 15–20 procentiem, savukārt pārējie 80–85 procenti tajā nonāca tiešas mobilizācijas rezultātā.

Uz augšu