Labkovskis: Būt sievišķīgai nenozīmē – būt lupatai!

Daudzām sievietēm, kuras lasa manus rakstus un klausās manas lekcijas, gribas protestēt. Kad runāju par neatkarību, pašpietiekamību, spēju sevi nodrošināt, pieņemt svarīgus lēmumus savā karjerā un savas dzīves kontrolē – sievietes man saka, ka es esot uzzīmējis gluži vai vīrieša tēlu. Asu, stingru, bez jebkādām sievišķības pazīmēm.

Pieņemsim. Taču paskatīsimies, kas sagaida sievieti, kurai vispār nepiemīt neviena no šīm tā sauktajām «vīrišķīgajām» īpašībām. Iedomāsimies tādu meitenīti-meitenīti, meitenīti-fejiņu. Viņa ir tāda – pretrunīga, gaisīga un pēkšņa.

Pirmkārt – viņai nav naudas. Viņa taču no dzimšanas vēl nekad nav strādājusi, vienmēr ir paļāvusies uz vīrieti, kas viņu ir uzturējis. Sākumā tas bija tēvs, pēc tam viņu svinīgi nodeva vīram. Ne par kādām partnerattiecībām tādā ģimenē runāt nevar, jo šī meitene vēl joprojām ieņem savu ierasto meitas pozīciju. bet vīram ir sagatavota gādīgā tēta loma – labākajā gadījumā.

Kad nokrīt iemīlēšanās plīvurs, vīrietis, kurš pilda tēva lomu, agri vai vēlu sāks kritiski skatīties uz savas sievas «iegribām» («хотелки»). Viņa grib jaunu kažoku? Vecais taču vēl pietiekami labi izskatās. Jaunus zābakus? Vai tad viņai par maz apavu? Labāk es tērēšu naudu kaut kam citam, vērtīgākam! Sieviete kā pastāvīgs izdevumu avots pakāpeniski sāk tracināt. Viņas vēlmes vairs nešķiet tik svarīgas, un viņas lūgumi vīrieša smadzenēs pārvēršas par pastāvīgu «zāģēšanu» un īdēšanu, un viņš vairs negrib to iepriecināt ar dāvanām, jo viņa visu laiku prasa. Un prasa, un prasa, un prasa… cik tad var!?

Bērnus mēs mīlam nesavtīgi. Pieaugušu sievieti nesavtīgi mīlēt nevar (tāpat kā vīrieti). Nevar tikai un vienīgi atdot, neko nesaņemot pretī. Tās ir kā līgumattiecības, un tajās ir svarīgs balanss. Un ticiet man, sekss un ēdiens nav pietiekami svarīgi faktori, lai vīrietis nolemtu, ka viņš apbērs sievu ar visiem pasaules dārgumiem. Un vēl, nauda – tā ir vara. Un pat pats «zeltainākais» vīrietis pasaulē galu galā domā: ja es viņu uzturu, tātad esmu saimnieks mājās, tātad vēlos komandēt. Es esmu galvenais! Bet viņa darīs to, ko teikšu. Es nekonsultēšos ar viņu. Visu lemju pats! Un viņa man pakļausies, kur gan viņa liksies! Tā pazūd cieņa un šī ģimene kā tāda cieš krahu.

Otrkārt, sieviete sāk baidīties. Ja nu šis vīrietis aizies, tad kas viņu baros? Gadiem ejot, satikt gudru, bagātu, pievilcīgu, neprecētu vīrieti, kurš gatavs apgādībā pieņemt sievieti, paliek arvien sarežģītāk. Ja vēl šai sievietei ir bērni, tad iespējas sarūk vēl vairāk.

Bet pat tad, ja vīrietis nekur nepazūd, ar katru gadu šāda sieviete kļūst viņam arvien neinteresantāka, jo viņai nav nekādas savas dzīves. Par ko viņam ar viņu runāt? Bērni, veikali, seriāli – tas taču ir garlaicīgi. Visas dienas ir vienādas, visi jaunumi – tikai par sadzīvi. Daudzi iebildīs – bet kur tad paliek hobiji? Varbūt viņai tādi ir? Jā, iespējams, viņai tādi ir, taču stāsts nav par hobijiem, bet gan par pašrealizāciju. Viņa var nodarboties ar jogu, gleznot, bet tas viss ir vienveidīgi. Viņš paskatīsies vienu reizi, otru un tad pateiks – pietiek, neinteresanti, apnicis! Viņa vienkārši nosit laiku, viņa neko nesasniedz, neaug, nerealizē savas ambīcijas, nekustas uz priekšu. Kaut kāds purvs!

Visas viņas intereses riņķo ap saimniecību. Ar viņu negribās apspriest kaut ko interesantu, jo viņas skats uz vīrieti interesējošiem jautājumiem būs ne pārāk gudrs, nevietā un nevajadzīgs. Viņa maz ko ir redzējusi, viņa maz ir komunicējusi ar dažādiem, daudzpusīgi attīstītiem cilvēkiem, viņa nav iemācījusies pārvarēt dažādas sarežģītas krīzes situācijas, faktiski viņai nav tās vajadzīgās dzīves pieredzes, kas ir strādājošai, aktīvai, pašrealizētai sievietei.

Darbs – tas nav stāsts par naudu, tas ir stāsts par personības izaugsmi, sociālajiem un profesionālajiem sakariem, tā ir saskarsme ar visdažādākajiem komunikācijas veidiem un darbībām, attiecību veidošana ar dažādu raksturu cilvēkiem. Tas ir tas, ko pieņemts saukt par dzīves skolu.

Kas attiecas uz mūsu lirisko varoni? Sadzemdēt bērnus, tas nav slikts veids, kā daudzus gadus padzīvot vīra maizē. Taču bērniem ir tendence izaugt, bet dzemdēt piecas un vairāk reizes mūsdienu kultūrā nav īpaši izplatīta parādība. Tātad ap gadiem 45 viņa saviem bērniem vairs nav vajadzīga 24 stundas diennaktī, viņi jau ir pietiekami patstāvīgi. Bet vairāk neko viņa neprot. Iedomājamies bildīti: kamēr bērni bija maziņi, vīrietis visus ģērba, baroja, kā jau tas pienākas kārtīgam ģimenes tēvam. Tagad bērni ir izauguši, viņam ar sievu nav par ko runāt, kā personība viņa viņam ir neinteresanta, kā mūžīgais problēmu un nepieciešamības visu laiku tērēt naudu avots viņa tam ir apnikusi. Cik pievilcīgas jums šķiet 45 gadus vecas sievietes, kura nekad nav strādājusi un no kuras tagad aiziet vīrs, perspektīvas?

Un visbeidzot pats galvenais. Nestrādājošas sievietes, patriarhāta ģimenes modeļa piekritējas, dzīvē trūkst galvenā jēdziena «pieaudzis cilvēks» sastāvdaļas. Viņa nekontrolē savu dzīvi. Viņa vienmēr ir atkarīga. Viņai vienmēr ir jāpielāgojas, jāpakārtojas, pretējā gadījumā viņai atņems labsajūtu. Ja viņai saka «nē», viņa nevar pateikt «jā»: «Jā, labi, nevajag, pati nopirkšu/nolemšu/izdarīšu.» Viņai nav nekā cita, izņemot ārieni. Visu pārējo nav nopirkusi, radījusi viņa, un tāpēc tas var tikt jebkurā brīdī atņemts. Un vēl viņa nevar pat plānot! Šodien situācija ir viena, rīt var izrādīties pavisam cita. Pēc būtības patriarhāla ģimene – ir kaut kas līdzīgs kā darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Ja lietas iet labi, darbinieks cenšas – var iedot kvartāla prēmiju. Sāka bieži slimot, zaudēja entuziasmu – atlaida un pieņēma viņa vietā citu. Darbinieks jau sākotnēji ir atkarīgā stāvoklī, viņš nevar atnākt pie priekšnieka un paprasīt algas pielikumu, lai garantēti to saņemtu. Vienalga galavārdu teiks firmas īpašnieks, ne personāls. Un atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām: pie sievišķības.

Neviens netraucē inženierei valkāt kleitas, neviens nav aizliedzis doktorei saveidot lokainus matus, bet analītiskās nodaļas vadītāja drīkst jūsmot par savu sārtvaidzi bēbi. Neviens nevar patraucēt zinātniskajai darbiniecei būt maigai un mīlošai. Neviens neatņem policistei tiesības mīlēt ziedus un dzeju.

Ķirsītis tortes viducī:
man jautā, kālab veiksmīgai, pašpietiekamai sievietei, kura patstāvīgi tiek galā ar visām problēmām un ir finansiāli neatkarīga, ir vajadzīgs vīrietis?

Atbildu: priekam!
Ģimenē abi cilvēki viens otram ir vajadzīgi priekam. Ja cilvēks otrā cilvēkā redz agregātu kādu noteiktu funkciju veikšanai, tad tas ir finišs!

Autors - Mihails Labkovskis
Foto - http://www.pikabu.ru
Tulkoja - Ginta FS