Dīvainais valdīs pār pasauli. Atskats uz «Fever Ray» koncertu Viļņā

FOTO: Uģis Briedis

Viena no Karinas Elizabetes Dreijeres mistiskajām personībām - «Fever Ray» - pirmo reizi manā redzeslokā nonāca, kad nejauši kādā festivālā iegādājos viņas pirmo CD. (Jau iepriekš biju klausījies arī «The Knife» daiļradi, kuras sastāvā ir Karina.) Kopš brīža, kad pirmo reizi izdzirdēju «Fever Ray» tumšās elektronikas skaņas, kas ļoti gaumīgi tika savītas ar popmūzikai raksturīgo skanējumu, kļuvu par apvienības piekritēju. Bija vajadzīgi astoņi gadi, lai «Fever Ray» debijas albumam sekotu otrais – «Plunge». Jāsaka, ka pirmā saskarsme ar jauno materiālu «Plunge» bija nedaudz savāda. Bija zudis misticisms, lēnīgums, kas kā burvestība ievelk klausītāju. Tas viss ir aizstāts ar enerģiskāku un gaišāku skanējumu. Bet uzreiz jāmin, ka gaišāks šajā gadījumā nenozīmē priecīgāks. Drīzāk to var salīdzināt ar iznākšanu no pilnīgas tumsas un miegainuma spožā saulē, bez iespējas aizklāt acis. Rezultātā tas vai nu ir jāpieņem, vai jāpadodas. Tāpēc neviltots prieks bija uzzināt, ka «Fever Ray» atgriežas un grasās viesoties arī tepat tuvumā – uzstājoties Lietuvā, Viļņā.

Skaidrs, ka tas nebūs ierastais koncerts, kurā mākslinieks atbrauc, uzstājas un aizbrauc. Piesardzības pēc izvairījos no pārliekas informācijas par koncerta noformējumiem un gaisotni. Vadījos tikai pēc pāris izdotajiem singliem un pavadošajiem videoklipiem. Iepriekš zināmais «Fever Ray» tēls bija mainījies. Pirmais, kas sagaidīja Viļņas koncertzāles «Compensa» apmeklētājus, bija uzraksti uz labierīcību durvīm: «Fever Ray supports equal rights, all restrooms are trans friendly at this venue tonight» (Fever Ray atbalsta vienlīdzīgas tiesības, visas labierīcības šovakar ir arī transseksuāļu rīcībā).

❤️🙏🏻#feverray #feverrayplunge @feverray

A post shared by @ pticsoi on

Jāsaka, visu cieņu, ar šādu paziņojumu nākt klājā postpadomju (zinu, ka pagājuši vairāk nekā 20 gadi, bet nedomāju, ka vēsture ir izskausta) telpā, valstī, kurā procentuāli lielākā ticīgo daļa ir katoļi. Taču šāds mākslinieču lēmums visai pašsaprotams, jo, kā intervijās minējusi pati «Fever Ray» galvenā dalībniece, - sevi viņa uzskata par gender fluid personu, kas nozīmē, ka dzimumam īpašu nozīmi nepievērš. Vēl šo faktu apstiprina izvēlētais iesildītājs Tami T - vīrietis, sieviete, androgīns. Bet tas nebija svarīgi, jo

šis vakars nebija par dzimumiem, bet gan par cilvēku spēju radīt mākslu.

Vienīgais, ko varu teikt par Tami T, - pārāk vienmuļš, brīžiem ļoti viendabīgs sniegums. Interesants, tomēr atšķirību starp pirmo, trešo un beidzamo dziesmu īsti nejutu. Dziesmu lirikas bija provokatīvas un ļoti seksuālas, brīžiem robežojoties ar pornogrāfisku aktu raksturojumu. Bet, no otras puses, tas nebija nekas tāds, ko hiphopā mēs nebūtu dzirdējuši.

FOTO: Uģis Briedis

Pēc Tami T pienāca laiks baudīt pašus galvenos māksliniekus. Un jāsaka, ka priekšnesums nelika vilties. Kā jau tika solīts pasākuma aprakstos - būs arī vecie gabali. Kas, protams, nav ļoti veci, apvienībai, kurai ir tikai divi studijas albumi. Tumšais «Fever Ray» ir apstājies, vismaz runājot par atmosfēru. Skatītājus sagaidīja šovs burtiski visās varavīksnes krāsās, piedāvājot visu veidu ērmus un pārspīlējumus šarmantā un spēcīgā mākslinieciskā priekšnesumā. Bija arī iepriekšējo albumu dziesmas, bet visas, izņemot «Concrete Walls» un «If I had a Heart», kas daudziem ir zināma kā dziesma no seriāla «Vikingi», tika izpildītas jaunā aranžējumā. Pieņemu, lai labāk ietu kopā ar jauno materiālu, kas, kā jau minēju, ir krietni ātrāks un krāsaināks visās vārda nozīmēs.

Galarezultātā skatītājus sagaidīja pusotru stundu gara ballīte, ko varētu nosaukt par tādu kārtīgu parādi, kas ļāva kaut uz mirkli sajusties, ka neesi ne dīvains, ne savādāks, ja arī nepieskaiti sevi pie klasiskas seksuālās orientācijas vai dzimuma. Tas, ko deva «Fever Ray», bija ieskats, ko var radīt, ja pieņem sevi, kāds esi, un cik daudz prieka tas var sagādāt arī citiem. Un, kā jau minēju, - visu cieņu šādai pieejai Austrumeiropā un klasiskā katolicisma valstīs. Karenas tēls no bālās blondās būtnes, kas bija pirmā albuma ietvaros un man vairāk saistījās ar pagānisma moderno versiju jeb raganu 2.0, pārtapis par androgīnu, teju bezdzimuma būtni, skūtu galvu, dīvainu grimu un baby fetish piekritēju ar T-kreklu, kurš vēsta «I love Swedish girls», šādā veidā parādot gan nacionālo piederību, gan seksuālo orientāciju. Kopumā mūs priecēja priekšnesums, kuru veidoja divas perkusionistes, taustiņinstrumentu pavēlniece lateksa kostīmā un trīs vokālistes, no kurām viena bija tērpta muskuļkostīmā. Kolorītie kostīmi man lika aizdomāties par to, kādu karstumu šīs dāmas piedzīvo katru vakaru. Tie neizskatījās visai elpojoši. Brīžiem pārņēma sajūta, ka mākslinieces bremzes līdz galam tomēr neatlaiž - komunikācija bija visai standartizēta, no «labvakar» līdz «paldies jūs esat super!». Bet šo teoriju nevaru apstiprināt, jo tad šīs turnejas laikā ir jāredz vēl kāda dzīvā uzstāšanās, vēlams valstī, kurā attieksme pret LGBT komūnu ir brīvāka nekā mūsu platuma grādos.

FOTO: Uģis Briedis

Laiks paskrēja nemanot, un koncerts deva visu, ko es no tā gaidīju, un pat vairāk. Protams, publiku varēja sadalīt divās daļās - «The Knife» un vecā «Fever Ray» piekritēji un tie, kas apvienībai seko līdzi visu laiku. Kā arī tajos klausītājos, kuri, iespējams, patiešām zina tikai «If I had a Heart» un arī pateicoties jau minētajam «Vikingu» seriālam. Bet tas nemazināja faktu, ka uz koncerta laiku visi bija viens kopums, priecīgi un izbaudīja sniegumu. Patiess «Let The Freak Flag Fly» pasākums, kas bija tieši tik krāšņs, kādu gaida no LGBT kopienas, ko simbolizēja arī skatuves apgaismojums koncerta nobeigumā, kas «Compensa» koncertu zāli piepildīja varavīksnes krāsās. Patiesi pierādot, ka nav jābaidās no savādā, bet gan jāļauj tam izpausties un radīt skaistu mākslu, ko var baudīt visi.

#feverray

A post shared by Violeta Nikolajevna (@vnikolajevna) on

Uz augšu