Olimpiskā dienasgrāmata: Cauri i’!

FOTO: Sputnik/LETA/TVNET

Phjončhanas olimpiskajām spēlēm nu ir pielikts svinīgs punkts ar priekšnesumiem, uzrunām, simboliskās liesmas nodzēšanu un grandiozu salūtu. Savukārt Latvijai šī Olimpiāde paliks atmiņā ar vienu bronzas godalgu un vairākām nepiepildītām cerībām.

Līdzīgi kā atklāšanas ceremonija, arī noslēguma pasākums Phjončhanas olimpiskajām spēlēm bija izdevies. Tajā dominēja vienkāršība un arī Dienvidkorejas modernās tehnoloģijas, bet viss tas bija ievīstīts mūsdienīgā pārvalkā. Katru priekšnesumu bija bauda skatīties, turklāt noslēguma ceremonija netika arī pārlieku vilkta garumā. Latvijas karogu tajā ienesa ātrslidotājs Haralds Silovs, kuram tāds gods bija jau 2010.gadā Vankūverā, bet kopumā mūsu delegācija līdz Olimpiādes beigām bija palikusi vien dažu sportistu sastāvā.

Atšķirībā no atklāšanas ceremonijas šoreiz Phjončhanā bija stipri siltāks, tāpēc vairs nevajadzēja drebināties un domāt, kā sasildīties. Tiesa, tobrīd man aviokompānija vēl nebija atradusi nozaudēto bagāžu, tāpēc, ņemot vērā laikapstākļus, biju diezgan plānās drēbju kārtās. Šoreiz gan situācija bija krietni patīkamāka un procesu varēja izbaudīt vairāk.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs savā noslēguma ceremonijas uzrunā bija formāls, bet arī sirsnīgs, kopā ar vairākiem pazīstamiem sportistiem, piemēram, kalnu slēpotāju Lindsiju Vonu un biatlonistu Martēnu Furkadu ar pirkstiem parādot korejiešu sirsniņu, kas pēc formas ir līdzīga knipim.

Tiesa, Bahs šo Olimpiādi nenosauca par labāko vēsturē, kam var piekrist, jo Phjončhana ne ar ko ievērojamu neizcēlās.

Protams, pēc olimpiskajām spēlēm, turklāt savām pirmajām, ir sakrājies nogurums, turklāt tas vērojams arī starp citiem žurnālistiem, kuri palikuši kašķīgāki, un nereti dzirdams atvieglojums, ka priekšā ceļš mājup. Šodien pirms noslēguma ceremonijas mediju ciemats jau šķita ļoti tukšs, nebija ierastās rosības, arī brokastīs cilvēku bija mazāk. Tas arī saprotams, jo lielākā daļa sacensību bija noslēgušās un mediji labāk izvēlas laikus doties mājup pie tuviniekiem, nekā vērot kārtējo olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju. Es gan esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās to redzēt, jo man tā patika. Radās priekšstats arī par Dienvidkorejas popzvaigznēm. Šajā valstī es gan uzkavēšos ilgāk un mājās došos vien nākamās nedēļas otrajā pusē, jo ar kolēģiem esam iecerējuši apskatīt Seulu, bet pirmdien dosimies ekskursijā uz abu Koreju robežas demilitarzēto zonu.

Svētdien Latvijas sportistu startus šajās olimpiskajās spēlēs noslēdza mūsu bobslejisti, tomēr četriniekos šoreiz nācās palikt bez medaļām. Jau pēc pirmās dienas Latvijas pirmais numurs Oskars Melbārdis ieņēma piekto vietu, no pirmā trijnieka atpaliekot 0,31 sekundi. Tobrīd bija skaidrs, ka mūsējiem vajadzīgs neliels brīnums, lai reāli varētu iesaistīties cīņā par godalgām.

Brīnums svētdien nenotika. Lai arī Melbārdis aizvadīja divus gana labus braucienus, pirmajam trijniekam viņš būtiski nepietuvojās, noslēgumā no tā atpaliekot 0,27 sekundes un Olimpiādē samierinoties ar piekto pozīciju.

Pēc sacensībām lielais Osis neslēpa pamatīgu vilšanos, sakot, ka viņam esot kauns no saviem komandas biedriem, jo viņš tos pievīlis. Tomēr Melbārdis zināms kā diezgan emocionāls cilvēks. Nav jau tik traki, jo godalgas bija ne tikai šajās olimpiskajās spēlēs, bet arī iepriekšējās, turklāt 2016.gadā tika izcīnīts zelts pasaules čempionāta četrinieku sacensībās. Skaidrs, ka Melbārdis ir mūsu komandas zvaigzne, tomēr izskatās, ka Latvijas bobsleja komanda pamazām gatavojas paaudžu maiņai.

Pēc četrinieku sacensībām titulētais stūmējs Daumants Dreiškens paziņoja, ka par 99% savu pēdējo braucienu karjerā jau ir aizvadījis. Skaidrs, ka laiks nestāv uz vietas, un ir maz ticams, ka pašlaik 33 gadus vecais atlēts šajā sporta veidā turpinās uzlabot savus rezultātus. Turklāt olimpisko spēļu divnieku sacensībās Daumants tika aizstāts ar Jāni Strengu, noslēgumā Melbārža ekipāžai tiekot pie bronzas.

«Lai atstātu kādu minimālu iespējamību, šis par 99% bija mans pēdējais brauciens. Brīnumi notiek, bet tā ir ļoti niecīga iespējamība, ka vēl piedalīšos sacensībās. Šaubu īsti par to šobrīd nav.

Lēmums brieda jau sezonas laikā. Paliek grūti. Jau 14. vai 15. ziema man ir prom no mājām. Aug bērni, gribas redzēt kaut ko no tā. Tagad ir jau gandrīz marts. Mājās šosezon esmu bijis labi ja nedēļu,» pēc svētdienas sacensībām atzina Dreiškens.

Tikmēr Latvijas izlases galvenais treneris Sandis Prūsis norādīja, ka komandai priekšā varētu būt paaudžu maiņa, tomēr vajadzīgo kadru pašlaik neesot.

«Ja gribam kaut ko tālāk, jābūvē jauna komanda. Cits jautājums, vai būs no kā būvēt? Tas ir cilvēku resurss. Protams, komandā šobrīd ir pamata cilvēki, bet, ja gribam divas spēcīgas komandas, tad tā ir problēma.

Es nezinu, kas tagad pabeigs karjeru, vai nepabeigs. To redzēs. Arī es šobrīd esmu noguris, bet, ja man jautā, vai es vēlos turpināt... Jā,» uzsvēra Prūsis.

Iespējams, Latvijas bobslejs šobrīd ir lielu pārmaiņu priekšā, tāpēc jācer, ka treneriem izdosies atrast jaunos kadrus, kuri pēc pāris gadiem būtu gatavi ieņemt mūsu vadošo sportistu vietas.

Latvijas delegācija šīs olimpiskās spēles noslēdza ar vienu medaļu, tomēr netālu no tās bija arī ātrslidotājs Silovs un skeletonists Martins Dukurs, abiem izcīnot pa ceturtajai vietai. Tiesa, savu patieso potenciālu neparādīja biatlonists Andrejs Rastorgujevs un kamaniņu braucēji, kuri reāli no medaļām bija patālu.

Uz augšu