Pēc dažiem gadiem pircējiem vairs nebūs izvēles pirkt lētākas olas, jo visas olas veikalu plauktos būs «dārgās» - brīvi turētu vistu. Tā notiks, ja veikalu ķēdes pilnībā atteiksies no būru vistu olām. Pāreja izraisīs ievērojamu olu un citu produktu cenu kāpumu. Marginālas sabiedrības grupas, pieprasot atteikšanos no ligzdu sistēmas, būs «piespiedušas» lielāko sabiedrības daļu rīkoties pēc sava scenārija.
Pagaidām gan nekas neliecina, ka šis scenārijs piepildīsies, jo pieprasījums pēc olām ir augsts. Lai gan lielveikalu ķēdes «Rimi», «Maxima» un «Lidl» paziņojušas, ka līdz 2025. gadam pārstās tirgot sprostos turētu vistu olas, marķētas ar ciparu «3», un turpmāk orientēsies uz brīvi turētu vistu olu tirdzniecību, nav skaidrs, kā tas varētu tikt realizēts, ņemot vērā, ka pieprasījums nosaka piedāvājumu, bet 98% Latvijas iedzīvotāju izvēlas lētākās olas. Dārgākas «laimīgo vistu» olas pērk tikai 2% iedzīvotāju.
Eksperti uzskata: nav izslēgts, ka
paziņojums ir populistiska reakcija uz zaļās «modes kliedzienu», kas nāk no Amerikas un Eiropas.
Ir augsta varbūtība, ka tas netiks pildīts.
Lai netirgo!
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP)vadītājs Edgars Treibergs atteikšanos no «3» marķējuma olām uzskata par neloģisku. «Lai netirgo! Tirgos citi! Vai tad «Rimi» un «Maxima» veikali būs tikai bagātajiem? Kāpēc nevarētu atļaut izvēlēties cilvēkiem pašiem? Ja kādam bērnam ir vitāli nepieciešamas olas, kāpēc vecākiem tās būtu jāpērk par augstu cenu? Galvenais ir olu drošība un putnu labturība.» Treibergs atgādina, ka pirms dažiem gadiem Latvijas uzņēmēji uzlaboja sprostu sistēmu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, kas ir ļoti augstas.
«Tie, kas runā par atteikšanos no sprostu visu olām, vai viņi dzīvo uz citas planētas?» jautā LOSP vadītājs. «Lai pastrādā ražošanā – tad redzēs! Neviens no malas nevar regulēt, kā mums dzīvot, ko ražot un ko ne.»
Tā tikai vēl trūka, lai mēs paši iznīcinātu savus nacionālos uzņēmumus!
Biedrības «Lauksaimnieku apvienība» valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka prāto, ka «olu karu» rezultātā cietējs būs pircējs. Lai gan viņai pašai simpātiskāka liekas bioloģiskā vistu turēšanas metode, ir skaidrs, ka pašreizējā ekonomiskā situācija nav tāda, lai mēs būtu gatavi pilnīgai pārejai uz dārgu mājputnu turēšanu. Turklāt ir jādomā par uzņēmējiem, kas tikko modernizēja būrus, ieguldot prāvus līdzekļus. Ne viens vien olu ražotājs izputēja. Pēc Strickas domām,
zaļās tendences nākotnē tikai pieņemsies spēkā un cīņai par vistām sekos cīņa par cūkām.
Olu ēdāji
Arī ražotāji uzskata, ka šāds solis – pilnīga pāreja uz vistu turēšanu ārpus sprostiem - varētu tikt veiksmīgi realizēts valstīs, kurās patērētāju sociāli ekonomiskā situācija ir labāka nekā vidējā Latvijas iedzīvotāja.
Piemēram, labklājīgajā Skandināvijā jau tagad katra ceturtā veikalā nopirktā ola ir bioloģiska.
Zviedrijā 80% pircēju pārtikas produktus iegādājas, nepievēršot uzmanību cenai.
Jāņem gan vērā, ka Zviedrijā garantētā valsts pensija ir 839 eiro mēnesī neatkarīgi no tā, vai ir darba stāžs vai nav. Pabalsts pensionāram, ja ir liela īres maksa dzīvoklim, - no 250 līdz 538 eiro mēnesī.
Tikmēr Latvijā viens cilvēks dažādos produktos gadā vidēji apēd 236 olas. Eiropas iedzīvotāji olas ēd mazliet vairāk – viens cilvēks 250 gadā, bet Japānā, Meksikā, Malaizijā rekordlielu skaitu – 350 gadā. Tātad, ja Latvijā dzīvo ap 2 miljoniem cilvēku, kopā iznāk 450 miljoni olu.
Uzņēmumā «Balticovo» skaidro, ka pieprasījums pēc ārpus sprostiem dētām olām ir tieši eksporta tirgū, nevis Latvijā. Ņemot vērā, ka lielākā daļa - 70% «Balticovo» produkcijas tiek eksportēta un tikai 30% paliek Latvijā, uzņēmums jau kādu laiku investē ārpus sprostiem turētu olu ražošanā.
Lai gan «Balticovo» nav principiālu iebildumu pret pakāpenisku pāreju uz alternatīvi turētu vistu olām, uzņēmums uzskata, ka pārmaiņu process netiek organizēts loģiski un pakāpeniski. Turklāt šāds solis liecina par neiejūtību pret Latvijas patērētāja rocību un lokālo kontekstu. Olas ir «bāzes» produkts, un cenas jutība pret to ir augsta. «Šādus lēmumus nedrīkst pieņemt, ignorējot patērētāja vēlmes, vajadzības un iespējas, taču konkrētajā situācijā tās tiek pilnībā ignorētas. Piedāvājumu jānosaka pieprasījumam – un pieprasījums ir pēc olām kā ikdienā lietojama bāzes produkta, kuru var atļauties jebkurš iedzīvotājs.»
Olas nevar tikt padarītas par ekskluzīvu produktu ar daudz augstāku cenu,
skaidro uzņēmuma Komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps.
Latvijas otrs lielākais olu ražotājs «Alūksnes putnu ferma», kur ražo 130 tūkstošus olu dienā, noieta tirgu saista ar Latviju, tomēr uzņēmuma produkcija lielveikalos «Rimi» un «Maxima» nav atrodama, tāpēc paziņojumi par atteikšanos no «sprostu vistu» olām šo ražotāju neietekmē. Pieprasījums pēc olām ir augsts – pārdots tiek viss, bez atlikuma, apstiprināja uzņēmumā. Tāpēc nekas neliecina, ka olu bizness varētu tikt ietekmēts. Tomēr arī Alūksnes uzņēmums plāno kāpināt eksporta īpatsvaru, pateicoties jaunai dējējvistu kūtij, kurā tiktu ražotas ar ciparu «2» marķētās olas.
«Teātris ar vistām» reiz jau tikai izspēlēts ASV. Mazumtigotāji, līdzīgi kā pie mums, apņēmās atteikties no sprostos dētām olām. Savukārt ražotājs investēja ārpus sprostiem dētu olu ražošanā.
Rezultātā mazā pieprasījuma dēļ zaudējumus cieta visi - mazumtirgotāji nepieprasīto produktu no ražotāja neiegādājās.
Dzīve sprostā
Lai uzzinātu, kā ligzdu sistēmā jeb sprostos dzīvo dējējvistas, dodamies uz olu ražošanas uzņēmumu AS «Balticovo», kas atrodas netālu no Iecavas, blakus lielceļam, kas savieno visas trīs Baltijas valstis.
70. gados celtā betona biroja ēka, pelēka un paplukusi, atgādina sociālisma ziedu laikus, kad Iecavas vistu fabrikā, kuras mantiniece ir «Balticovo», strādāja nepilns tūkstotis cilvēku, lai gan vistu tolaik bija divas reizes mazāk. Tagad uzņēmums nodarbina ap 300 cilvēku. Nekas neliecina, ka kaut kur tepat mīt 2,5 miljoni dējējvistu, bet kopumā ir 2,8 miljoni putnu vietu.
Drīz vien pārsteidz savādas spalgas skaņas - tādi kā ķērcieni. Vistas?!
Nē. Izrādās, ap tūkstoš dažādu plēsīgo putnu balsu variācijas atbaida savvaļas putnus, kas varētu pārnēsāt slimības un inficēt vistas.
Ik dienu «Balticovo» vistas izdēj 1,8 miljonus olu – 670 miljonus gadā. Lai gan uzņēmums praktizē visas četras vistu turēšanas metodes, visvairāk vistu mitinās kūtīs ar sprostu sistēmu.
Viss sākas ar to, ka dienu veci «Lohman Brown» šķirnes dējējvistu cālīši no Vācijas tiek atvesti uz Iecavu. Kad putni sasnieguši četru mēnešu vecumu, tie no jaunputnu mītnēm tiek pārcelti uz kūtīm, kur mitinās visu dzīves ciklu – 90 nedēļas jeb nepilnus divus gadus. Salīdzinājumam broileru dzīves ilgums ir vien 40 dienas. Sprostā mīt apmēram 15 vistas – nepilnus divus gadus sugas māsas uzturas kopā, un to starpā valda hierarhija.
Dēšana vistām ir intīms process, kas notiek aiz tāda kā aizkariņa.
Vistas izdēj 13 olas 14 dienās. Tomēr augsta ražība ir tikai tad, ja vistas jūtas labi, - tāpat kā ikviena dzīva radība, esot diskomfortā, tās pārstāj dēt. Apgaismojums ir neliels, jo spilgta gaisma mājputnus satrauc. Vēl vistām ir koši dzeltena lakta, tāda kā nagu vīle un pakaiši, kur parušināties, lai apmierinātu instinktus. Grīda ir nedaudz slīpa, tāpēc katra izdētā oliņa ieripo lentē, lai dotos uz šķirošanas cehu.
Maz zināms fakts –
ap 86. dzīves nedēļu vista dabiski atspalvojas, tātad maina spalvu. Šajā laikā vista izskatās, maigi sakot, nepievilcīga – plika un nožēlojama.
Paralēli šajā laikā strauji krītas dējība. Pēc produktīvā dzīves cikla beigām uzņēmuma vistas tiek pārdotas kautuvēm, lai pēc tam nonāktu buljonā. Mājas apstākļos mājputni var dzīvot ilgāk. Savukārt zemnieku saimniecībā, kur ir nedaudz putnu, veco vistu nokauj vai arī pacietīgi gaida, kad tai ataugs spalva un atgriezīsies dējība – nu jau zemāka.
Olu šķirošanas cehā degunā iecērtas specifiska, asa smarža. Ir jāpierod. Pa šķirošanas lentēm kā pa amerikāņu kalniņiem šļūc brūnas oliņas – svaigi dētas, aplipušas spalviņām. Olas paripo zem ierīces, kur tiek izgaismotas koši violetā gaismā. Tās dodas cauri ierīcei, kurā katru oliņu iztausta 16 mazi āmuriņi ar mikrofonu galā. Gudrā mašīna klausās un salīdzina sitienu atbalsi. Ja skaņa ir vienmērīga, tas nozīmē, ka olā nav mikroplaisu. Izmaiņas čaumalas struktūrā cilvēks ar savu aci nespētu ieraudzīt.
Latvijā olas netiek mazgātas, lai čaumala nezaudētu dabisko aizsargslāni.
Mikrobioloģiskā apstrāde notiek ultravioletās gaismas staros. Pēc tam olas tiek svērtas un izgaismotas, lai redzētu, vai tajās nav asiņu ieslēgumu. Ja ola tiek uzskatīta par nederīgu, to novirza uz pārstrādi – mazās uz vārīšanu, lielās uz šķidro olu pārstrādi. Cehā lielākā darba daļa ir robotizēta, rosās nedaudzi cilvēki.
Vistas laime
Tomēr Rietumu pasaulē aizvien populārāki ir alternatīvie putnu turēšanas veidi ārpus sprostiem. Piemēram, Vācijas dējējvistu audzētāji lielākoties pārorientējušies uz putnu turēšanu kūtī. Ar vistu turēšanu ārpus sprostiem aizraujas Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē. Tikmēr Ukrainā, Krievijā un Amerikā, salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, vistu labturības prasības ir zemākas nekā Latvijā.
Kūtī turētās vistas dēj nedaudz dārgākas olas nekā sprostos dzīvojošās sugas māsas, jo vienā kūtī iespējams turēt mazāku putnu skaitu nekā ligzdu sistēmā. Līdz ar to infrastruktūra uz vienu putnu izmaksā dārgāk, atšķiras arī citi zootehniskie rādītāji, piemēram, barības patēriņš. Atšķirībā no sprostiem, kur barība atrodas uz īpašas ārpusē esošas renes, kūtī daļa barības mētājas pa zemi un aiziet zudumā. Turklāt putniem ir nedaudz zemāki dējības rādītāji.
Vēl nedaudz zemāka dējība ir brīvi turētām vistām, un nevis tāpēc, ka vistām ir vairāk laika apcerīgām domām, bet gan tāpēc, ka, lai cik jaukas mums šķistu vistiņas, tās ir visai plēsonīgas un mēdz paknābāt viena otru, un to dzīves cikls ir īsāks.
Bioloģiski turētas vistas brīvi pastaigājas un ēd tikai un vienīgi sertificētu, bioloģiski tīru barību, kas nozīmē, ka neviens vistas apēstais graudiņš nav sakāries ar lauksaimniecības ķimikālijām. Bioloģiskā vistu barība ir apmēram četras reizes dārgāka par parasto vistu barību. Protams, tas ir pamanāms arī gala cenā. Nulltās oliņas izvēlas cilvēki, kuri seko ekoloģiskās modes tendencēm.
