Mākslas darbs ir ne tikai ieguldījums mājokļa interjerā, bet arī cilvēka labsajūtā. Kad mājoklī ienāk māksla, universālu likumu tās iekļaušanai interjerā nepastāv. Gleznas ir kā dzīvi organismi, tās ir mūsu pašu turpinājums, tās aug un mainās līdz ar mums un mūsu spēju ieraudzīt saturu, stāsta galerijas «Māksla XO» dibinātāja un vadītāja, mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Ilze Žeivate.
Mākslas darba izvēle mājoklim
Kad rodas vēlme pēc īstas mākslas savās mājās, ir jāsāk ar sevis izpēti – kas pašam patīk, kas uzrunā, vai pretēji - kaitina. Tāpēc gleznas izvēli nevajadzētu uzticēt tikai interjeristam vien, jo mākslas darbs nav dekors. Tas nav pēc pasūtījuma piemeklējams krāsains punkts konkrētai sienai, bet gan mūsu labsajūtas avots. Glezna nedrīkst atstāt vienaldzīgu. Pareizi izvēlēts mākslas darbs ar tā īpašnieku komunicē caur krāsām, līnijām, kompozīciju - tas ievelk sevī un rosina pārslēgties. «Iegādājoties mākslas darbu, jūs maksājat par prieku, labsajūtu un labām emocijām mājās,» uzsver «Māksla XO» vadītāja I.Žeivate.
Slavena autora meistardarbs, ar kuru nevari sadzīvot, nebūs pareizā izvēle. Glezna mājās nav jāpiemeklē pragmatiski, konkrētā krāsu gammā, noteiktai sienai un ar skaidru vērtību. Tā ir jāizvēlas intuitīvi, impulsu vadītam. Interjers mainās, bet gleznas ir tās, kas paliek un ir mūsu dzīves liecinieces. Bieži ir dzirdēts: «Es atceros, vecmammas mājā vienmēr karājās tā glezna.» Reti kurš saka, tur bija tāda lampa, tāds krēsls vai paklājs. «Gleznas ir lietas, kas tiek pārmantotas, līdz ar to tās nav jāpiemeklē interjeram, bet gan sev,» atgādina mākslas vēsturniece.
Mākslas darba izvietojums interjerā
Pastāv pieņēmums, ka gleznas centram jāatrodas acu līmenī. Pēc šāda principa gleznas izvieto muzejos un galerijās - aptuveni 150 - 170 cm augstumā no grīdas, kas tiek uzskatīts par aptuveno acu līmeni vidēja auguma cilvēkam, dažus soļus atkāpjoties no sienas.
Taču mājas nav ideālā izstāžu telpa, atgādina pieredzējusī profesionāle. Katram mājoklim ir savs iekārtojums, griestu augstums, mēbeles, rocība un arhitektūra, tāpēc nav universāla augstuma un izvietojuma, kurā eksponēt gleznu mājās. Galerijas «Māksla XO» īpašniece vienmēr saka saviem klientiem: «Iegādājoties gleznu, panēsājaties ar to. Nolieciet vienā vietā, pēc tam citā – kad darbs ar jums jau runās, sapratīsiet, kur to likt.» Normāla ir situācija, ka gleznu bija izdomāts likt vienā vietā, bet rezultātā tiek izvēlēta cita.
I.Žeivate atklāj mākslas darbu noslēpumu - vislabāk tie izskatās tajā pozīcijā, kādā tie atradās darbnīcā radīšanas procesā. Darbs tapa dienā vai naktī, kā māksliniekam krita dienas gaisma, no kuras puses nāca mākslīgais apgaismojums, ar kuru roku mākslinieks gleznoja – gleznas visveiksmīgākais pozicionējums veidojas no daudz un dažādām niansēm. Protams, jauns īpašnieks tās nevar zināt, tieši tāpēc mākslai ir jāpastaigā pa telpu. «Glezna vienmēr atradīs savu vietu mājās,» zina teikt mākslas vēsturniece.
Gleznu skaits mājās ir gaumes jautājums, jo limitu nav. Ar katru gleznu jūs pērkat pozitīvas emocijas, tāpēc ir viegli aizrauties. Tā rodas kolekcionāru sienas - tādas, uz kurām tiek salikti daudzi mākslas darbi. I.Žeivate stāsta, ka nav jāpieturas pie noteiktām dogmām un dalās ar praktiskiem padomiem par gleznu iekļaušanu interjerā, vadoties pēc personīgās pieredzes.
Desmit praktiski padomi no mākslas profesionāles:
1. Gleznas mājās ir jāizvieto tā, kā jūs kustaties: kā jūs ejat pa māju, kā jums paveras durvis un skats uz nākamo istabu, kā un kur jūs sēžat – tā, lai glezna netraucē un ļauj sevi izbaudīt.
2. Ir nepareizi saskaņot gleznas rāmja augstumu ar durvju stenderi vai skapja augšu. Tieši pretēji - glezna ir jāizvieto virs stenderes vai zem tās, lai neveidotos vienota līnija.
3. Gleznas vienlīdz labi var dzīvot gan pie sienas, gan uz plaukta vai grīdas – viss atkarīgs no gaumes un telpas, kur to izvieto.
4. Abstraktam mākslas darbam vajadzīga lielāka telpa un atkāpe no sienas, jo apjomīgāks darbs labāk nolasāms no attāluma. Savukārt reālistiskai gleznai pietiek ar pavisam nelielu platību - jo tuvāk atrodies, jo interesantāk to vērot.
5. Mākslas darbus nav nepieciešams speciāli izgaismot. Gleznai der ierastie dzīves apstākļi - tā labi jutīsies arī mājokļa ierastajā apgaismojumā. Kā teicis latviešu gleznotājs Laris Strunke: «Laba glezna mirdz arī tumsā.»
6. Darbu uz papīra, tāpat kā gobelēnu un fotogrāfiju, nevajadzētu izvietot pie loga dienas gaismā, jo krāsas izbalēs un papīrs ies bojā - nodzeltēs. Tas pats attiecas uz darbiem ar flomāsteru, akvareli, kuri jāeksponē tikai pie mākslīgā apgaismojuma. Savukārt eļļa un akrils no dienas gaismas un saules nebaidās – tos var likt visur.
7. Ja vienu gleznu karina virs otras, kompozicionāli pareizāk būtu likt krāsās košāko un «smagāko» darbu augšā, bet «vieglāko» - apakšā. Tāpat augšā jāliek tumšāks, bet apakšā gaišāks darbs. Sienas iekšējā stūrī labāk izskatīsies gaišāka glezna, savukārt sienas ārējā malā tad var izvietot tumšāku darbu.
8. Uz vienas sienas blakus nav ieteicams izvietot darbu aiz stikla un uz audekla. «Stikls ar gleznu ne visai labi «sēž» kopā, kā vēss un silts materiāls,» saka eksperte.
9. Ne visām gleznām ir nepieciešams rāmis. Tas var apstādina vai apgriezt gleznas kompozīcijas kustību, līnijas un ierobežot darbu. Ja kompozīcija ir dinamiska un nav statiska, mākslas darbs labāk izskatīsies bez rāmja.
10. Ja šķiet, ka rāmis tomēr vajadzīgs, katrai gleznai tas jāpiemeklē savs. Rāmjiem nav jābūt vienotā stilā pat tad, ja gleznas ir izvietotas vienā telpā. «Visu tikai viņai vienai, jo katra bilde ir personība. Citādi sanāk, ka visiem bērniem nopērkat vienādas kurpes,» komentē I.Žeivate, un piebilst, kā savulaik teicis gleznotājs Indulis Zariņš: «Melns rāmis var izglābt pat bezcerīgākos darbus.»
Vairāk iedvesmojošu piemēru ar gleznām interjerā apskati pašmāju interjera un dizaina portāla Homer.lv ideju grāmatā!
Homer.lv iesaka: