«Cik ilgi pašvaldība var atļaut saimniekot īpašumā, nesaņemot par to maksu? To pieļaujot, pašvaldība pārkāpj izšķērdēšanas novēršanas likumu,» saka Rimicāne, atzīstot, ka pašvaldība nav gatava uzreiz pārdot objektu «ar visu plašo Ozoliņa saimniecību», jo situācija ir emocionāli smaga visām iesaistītajām pusēm. «Risinājumam jābūt,» nopūšas domes pārstāve.
Ēkas galā ir neliels, velvēts vīna pagrabs. «Tā sāls jau ir tajā vecumā un savdabīgajā faktūrā,» saka Ozoliņš saudzīgi aptaustot senu loga rāmi, kas speciāli apstrādāts un atstāts, kāds bijis. «Met iekšā kaut vai granātu – izturēs! Taisīt pamatīgi – tas ir manā raksturā,» viņš noglāsta mājas koka sānus.
Ozoliņš prāto, ka varas mašinērija visu samaļ - centienus, labas idejas, sapņus. «Tie cilvēki, kuri kādreiz nodarbojās ar cilvēcisku, Latvijai perspektīvu biznesu, nevis spekulēšanu, ir to pametuši, jo likumīgi neko nevar – paliek mīnusos. Nauda ir svarīga, bet ne tik ļoti, svarīgākais – kur paliks mans darbs? Es atnācu, no gruvešiem pacēlu graustu. Es visus šos gadus ar domām par muižu cēlos un gūlos, cieta mani līdzcilvēki, es nekur nevarēju aizbraukt, jo biju ieracies savā muižā.
Ja es būtu ņēmis naudu, palicis parādā, darītu kaut ko nelikumīgu vai netīru, bet es ar gaišām domām, skrēju un cīnījos par katru sīkumu.
Domājat - kaut vai visas šīs barokālās durvis bija viegli uztaisīt? Tur ir visādi līkumi un profili – nācās rasēt speciālus nažus.»
Mēs neatvadāmies uz pozitīvas nots. «Es nezinu, ko man tagad darīt – vienkārši aiziet un visu atstāt?»
Skaidrs, ka Ozoliņš var vērsties tiesā, un šādu iespēju viņš apsver. Vai gadiem ilga tiesāšanās nāks par labu muižai? Viennozīmīgi nē! Negribētos, lai Nordeķu muiža pārvēršas graustā līdzīgi kā Hāmaņa muiža Slokas ielā.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
