Cīņa bez uzvaras jeb pārēsties un izdzīvot...

FOTO: pixabay.com

Latvieši esot lieli izēdāji! Lai Jaunais gads būtu bagāts, Vecgada vakarā galdā jāceļ 12 ēdieni – vēlams sātīgi. Bada gadi, kad izēsties pēc sirds patikas varēja tikai svētkos, jau sen aiz kalniem, lielveikali ir uzblīduši no ēdamā kalniem, bet tradīcijas tik ātri nemainās. Vecgada vakars daudzās ģimenēs joprojām saistās ar pamatīgu pieēšanos. Dietologs Andis Brēmanis iesaka būt radošiem un galdu plānot tā, lai apēstais radītu «esības viegluma sajūtu».

Cīņa bez uzvaras

Padomju laikos izvelkamo galdu pārklāja ar baltu galdautu, no lakotās sekcijas izņēma pa blatu dabūto servīzi un kristāla glāzes. Kartupeļi, cūkas karbonāde, sautēti kāposti, pašu marinēti gurķīši, aukstā gaļa, rasols, pīrāgi, marinētas sēnes, mandarīni un torte. Apmēram tā. Ak jā, tie, kuriem kāds rads strādāja sagādes daļā, varēja justies īpaši žāvētas vistas, sarkano ikru un šokolādes konfekšu klātbūtnē.

No dzērieniem uz galda lika šampanieti un armēņu konjaku, bet tālāk no acīm, toties rokas stiepiena attālumā drošības sajūtu radīja divas degvīna pudeles.

Tradīcija piekraut galdu ar sātīgiem, savstarpēji nesaderīgiem ēdieniem un dzērieniem daudzās ģimenēs ir saglabājusies. Ja uz tava šķīvja nekūpēs kartupeļu vulkāns, pārliets ar treknu mērci, un tu nelielīsi burvīgās kotletītes, radi tevi uzskatīs par izlepušu un apvainosies.

Svētki mums joprojām asociējas ar, piedodiet, lopisku pierīšanos, izsprāgušām pogām vēdera rajonā, miegainu murmulēšanu Krievijas telešova zvaigžņu vai šlāgerdziesmu pavadījumā un nelabumu, kas no vēdera pa tiešo pārceļo uz attieksmi pret dzīvi. Manai mammai tajos laikos bija sava «veselības recepte».

Aizejot ciemos, viņa neko sev neliedza – pieēdās līdz nelabumam vārda tiešā nozīmē, bet mājās žigli iedzēra sodas ūdeni ar šķipsniņu citronskābes un diedza uz tualeti, kur atbrīvojās no vistas spārniņiem, ielipušiem putukrējumā ar marinētām baravikām.

Iestājās esības viegluma sajūta. Nu gluži kā seno romiešu dzīrēs, kuru neatņemama sastāvdaļa bija negausīga ēšana, vemšana un tā līdz spēku izsīkumam. Viņi vēma turpat, kur ēda. Senais domātājs Seneka aprakstīja mielasta ainu: «Kamēr iereibušie viesi atpūšas pēc maltītes, vergi uzkopj telpu, slaukot siekalu spļāvienu un vēmekļu atstātās pēdas uz grīdas.» 1771. gadā no pārēšanās 60 gadu vecumā mira Zviedrijas karalis Ādolfs Frederiks.

Pusdienās viņš ēda ikrus, skābus kāpostus, siļķes, vēžus un to visu noskaloja ar lielu daudzumu šampanieša.

Vēl viņš mielojās ar savu mīļāko desertu - pīrāgu ar karstu pienu. Viņš apēda 13 porcijas. Pēc nāves tauta viņu sāka dēvēt par «karali, kas pierijās līdz nāvei».

Brīvība no ēdiena ir lieliska, tikai diemžēl nepastāv. Ar gastronomiskajiem izaicinājumiem, ja esat vesels cilvēks, tikpat kā nav iespējams cīnīties. Ēšana ir instinkts, un mēru mēs nezinām nevis tāpēc, ka mums nav rakstura, bet tāpēc, ka pārēšanās programmu mūsos ielikusi tūkstošiem gadu senā cilvēces vēsture.

FOTO: Ieva Lūka / LETA

Kad pienāk X stunda...

To, ka lielveikali un ledusskapis ir pilns ar pārtiku, mēs, protams, zinām, bet smadzenes šo faktu pieņemt nespēj – netic, iekodētā senču pieredze signalizē, ka jāveido tauku rezerves, jo gadu simtiem bijis tā, ka ēdiena nav trīs dienas un nedēļu. Tieši tāpēc mūsu labie nodomi šoreiz nepieēsties tik bieži nepiepildās. Kad pienāk X stunda, mēs atkal jau «noraujamies no ķēdes».

«Mūsu plāni ir labi, bet tiem ir grūti sekot, jo senos laikos cilvēce piedzīvojusi neražas gadus, karus, epidēmijas. Tie bija faktori, kurus nevarēja ietekmēt, un pārtika ne vienmēr bija pieejama. Tāpēc mums raksturīga negausība, kas izlien kā īlens no maisa,» iesāk diētas ārsts Andis Brēmanis. Pēc viņa domām, tas, kas būtu jādara, ir svētku galda pārdomāta plānošana. Mazāk jāfokusējas uz sātīgiem ēdieniem un vairāk jāpievēršas dažādiem dārzeņiem un salātiem. «Rasols nav slikts ēdiens, bet jāsaprot, ka tas var būt dažāds.

Viens variants - rasols ar desu, kartupeļiem un majonēzi, otrs - ar liesu vārītu gaļu un jogurtu kā alternatīvu majonēzei.

Apēdot vienādu daudzumu, no otrā veida sajūta būs daudz vieglāka.» Ēšanas eksperts vērš uzmanību uz to, ka, gatavojot ēdienu, liela nozīme ir dažādām niansēm. Piemēram, liels šķīvis ar dārzeņiem un zaļumiem neradīs gurdenumu un smaguma sajūtu. Dārzeņi ātrāk pārstrādāsies un ilgstoši nebūs jāmokās ar pilna vēdera un pārēšanās sajūtu, stāsta ārsts. Cilvēks būs uzņēmis mazāk kaloriju, bet vairāk šķiedrvielu, vitamīnu un minerālvielu.

FOTO: Ieva Čīka / LETA

Cilvēkiem, kuri cieš no kuņģa čūlas, gastrīta vai pankreatīta, jāliek aiz auss, ka Vecgada vakarā kaites uz brīdi neatkāpsies. Nav vērts niekoties ar trekniem un kūpinātiem ēdieniem, jo mokas, kas sekos, neatsvērs īso baudas mirkli. Cilvēkiem ar hroniskām kuņģa zarnu trakta problēmām pārēšanās var izraisīt saasinājumu vai lēkmi.

Runājot par alkoholisko dzērienu izvēli, Brēmanis saka, ka galvenais kritērijs ir «lai jūs valdāt pār dzērieniem, nevis tie pār jums». Nelielā daudzumā alkohols pilda savu funkciju radīt labu noskaņojumu un jautrību. Jāuzmanās, jaucot stipros dzērienus ar vieglajiem. «Viss atkarīgs no tā, kāds ir jūsu mērķis – baudīt garšas buķeti vai noreibt.

Ja gribat mazliet noreibt, iedzeriet malku vīna pirms ēšanas un tad ķerieties pie kulinārajām izpriecām

. Pretējā gadījumā, dzerot ar pilnu vēderu, papildu slodze būs aknām.»

Uz augšu
Back