Būt par sievieti: cietumā un baznīcā

FOTO: privātais arhīvs

Viņa ir viena no Latvijas desmit luterāņu baznīcas evaņģēlistēm - sieviete ar līderes īpašībām, kurai līdzīgi citām Baznīcas Sinode liegusi kļūt par mācītāju. Un tomēr viņa IR mācītāja - de facto. Pieņemt citādo, atļaut otram vienkārši būt. Tāda ir Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības priekšsēdētājas, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelānes un dzejnieces Rudītes Losānes nākama gada apņemšanās un novēlējums mums visiem.

Slaida, enerģiska tumšmate, kurai patīk mūsdienu tehnoloģijas un braukt ar automašīnu. Rīta cēlienu viņa ir pavadījusi peldbaseinā un lifta vietā izvēlas kāpt pa kāpnēm, kamēr rokas pulkstenis skaita soļus. Par ķermeni jārūpējas, viņa smejot izmet. Vārdu sakot, ļoti mūsdienīga dāma. Jau 17 gadus Rudīte ir Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne. Vārda «strādāju» vietā viņa lieto «kalpoju».

Mīl, gaida, dusmojas, nožēlo

Šis ir saspringts periods - katru svētdienu Iļģuciema cietumā notiesātajām sievietēm tiek organizēts kāds pasākums, lai tumšais laiks, kad īpaši izjūtama atšķirtība no ģimenes, nebūtu tik skumjš.

Otrs cilvēks nekad nekļūs labāks un vienmēr paliks distancēts, ja nepieņemsi viņu tādu, kāds viņš ir. Tu nevari otru uzlūkot kā objektu, kas ir «TAS».

FOTO: TVNET

Sieviete cietumā - tik atšķirīga un vienlaikus tāda pati kā mēs: mīl, gaida, ilgojas, sapņo. Viņai sāp, viņa pārdzīvo, reizēm dusmojas, nožēlo, raud spilvenā, pārmet par savu sūro likteni visai pasaulei.

«Tas ir apburtais loks - narkotikas tevi pašas atrod. Vaļā tu netiec!»

Uz mūžu notiesāta ir viena sieviete. Turpretim vīriešu, kas izcieš mūža ieslodzījumu, ir ap piecdesmit. Ir sievietes, kuras atkal un atkal atgriežas cietumā. Citas tur nonāk reizi mūžā. Kopumā šobrīd ieslodzījumā vairāk nekā 200 sieviešu un viena kapelāne. Viņa tiek galā! Turklāt cietumā kalpo brīvprātīgie no dažādām reliģiskām organizācijām, kuru darbu Rudīte koordinē.

Un vēl Rudīte ir radījusi unikālu resocializācijas programmu «Mirjama». Tās ietvaros atsevišķi no pārējām 16 sievietes dzīvo tādā kā radošā kultūras telpā, kurā paralēli kristīgajām pamatvērtībām ir iespēja apgūt mūziku, teātri, kino, vizuālo mākslu. Starp citu, alternatīvo resocializācijas modeli «Mirjamā» divus gadus pētīja Kembridžas universitātes Kriminoloģijas institūts.

Mācītāja de facto

no vecās demokrātijas valstīm nākušie trimdas latvieši nespēja identificēties ar Jāņa Vanaga vadīto Baznīcu, tāpēc savas organizācijas paspārnē ņēma luterāņus, kas gribēja saglabāt ticību, bet nepiekrita arhibīskapa noteikumiem.

FOTO: privātais arhīvs

Ja baznīcai būšu vairāk vajadzīga kā mācītāja, es ordinēšos.
Tas mani pārliecina, ka sieviete ne vien var būt, bet viņai jābūt mācītājai.

Pirmā sieviete luterāņu baznīcā, kurai uzticēja darīt vairāk nekā citām, bija arhibīskapa meita Anna Irbe. 1924. gadā viņa devās uz Indiju, kur iedibināja luterāņu misiju, kas joprojām pastāv. 1974. gadā LELBāL Eslingenē par mācītāju ordinēja pirmo sievieti - latvieti Agnesi Poni. Pēc gada Latvijā tika ordinētas trīs sievietes. «Šis laiks reiz beigsies un sieviešu ordinācija Latvijā notiks,» saka Rudīte.

FOTO: privātais arhīvs

Tas nams nestāv uz stingriem pamatiem.

Bēgot no tukšuma

Patērētāju sabiedrības primitīvisms, filozofes Maijas Kūles definēta «dzīve uz virsmas», kas neizbēgami izraisa iekšēju iztukšošanos, liek meklēt garīgu piepildījumu Austrumu kultūrās, ezotērikā, dažādās garīgās praksēs, kas uzrodas kā sēnes pēc lietus. Visā šajā mistrojumā Rietumu cilvēks ir apjucis.

Kristīgā evaņģēlija būtiskākā vēsts ir par cilvēka iekšējo brīvību.

FOTO: privātais arhīvs

Varētu teikt, ka mums ir postpadomju domāšana ar postmodernisma iezīmēm.

Diemžēl Latvijā baznīca stagnē pat salīdzinājumā ar citām postpadomju valstīm, piemēram, Igauniju un Poliju, kur notiek diskusijas par sieviešu ordināciju. Rudīte ir pārliecināta: veselīga, dzīvotspējīga un perspektīva ir tā sabiedrība, kas spēj pieņemt citādi domājošos. Tas vienlīdz attiecas gan uz bēgļu jautājumu, gan sieviešu ordinēšanu.

Ja ģimenē dominē tikai tēva viedoklis, bērns ir bailīgs; ja mātes - izlutināts.

Domā plašāk!

Mums ir ziedojumu platformas internetā, bet vai mēs spējam ielūkoties līdzcilvēkam acīs?

Kopš 90. gadu sākuma, kad Rudīte sāka rakstīt dzejoļus, tie apkopoti četros krājumos. Toreiz dzejoļi vienkārši nāca – kaut kur no zemapziņas dzīlēm, no Dieva. Rudīte pamodās naktī un tie vienkārši bija - jāsteidz pierakstīt! Dzejošanas laiks sakrita ar dievišķā atklāsmi un ienākšanu viņas dzīvē. «Bija sajūta, ka tu pieskaries kaut kam transcendentālam, lielam un gaišam.» Vai Rudīte vēl raksta dzeju? «Vēl izlec,» viņa smejas. «Tas ir interesanti. Mana dzeja dzīvo savu patstāvīgu dzīvi.» Līdz sirds dziļumiem viņu saviļņoja savulaik aktrises Rēzijas Kalniņas veidotā koncertprogramma ar viņas dzeju.

Lasītākais šobrīd

Uz augšu