Atklāts stāsts: Kopā ar mani viņš audzina cita vīrieša bērnu (1)

Saimniece: Kā satikāties ar vīru?

Kristīne* (smejas): Mana bērna tēva darba ballītē.

S: Kas ir tas, kas tevi vīriešos piesaista? Kas piesaistīja tieši viņā?

K: Uzreiz pat tā nevaru pateikt.. Vai nu ir, vai nav. Es nešķiroju vīriešus pēc kurpēm, acīm un tā, kā viņš smaida. Tomēr zinātniski ir pierādīts, ka cilvēks savu partneri vispirms saož ar degunu, un tas pat nav no tevis atkarīgs. Es ieraudzīju un viss, sapratu, ka mans... MANS. Nu labi, visām patīk kopti vīrieši. Un pieļauju tādu iespēju, ja Mārtiņš atnāktu līdz potītēm sūdos un saplēstās drēbēs, es šaubos, vai tas smaids vēl kaut ko glābtu (smejas). Bet, jā, vairāk tomēr šī simpātija bija sajūtu līmenī.

S: Mārtiņ, kāpēc tieši Kristīne? Kas viņā bija tik īpašs?

Mārtiņš*: Es nezinu (smejas). Es tiešām nezinu. Bija plāns vienas nakts sakaram. Nebija nekādas domas par kaut ko tālāku. Ar laiku radās pieķeršanās, kas pārauga mīlestībā. Jau sākumā iepatikās raksturs un attieksme pret mani.

Redzēju, ka viņa ļoti mani grib sev blakus. Nekad tik milzīgu pieķeršanos nebiju jutis, un tāpēc nebija vienalga.

S: Kāds ir tavs ideālais vīrieša - sievietes attiecību modelis? Vai esi tuvu šim modelim?

K: Tāds, kāda ir mūsu laulība. Mums ir sava veida barterattiecības, un tas nav saistīts ar finansiālo pusi. Runa ir vairāk par to, ko esam gatavi darīt viens otra labā. Vīrs neiebilst, ja viņam jāmazgā drēbes, jāizkarina tās, pēc darba dienas jāgatavo vakariņas vai jāizsūc istaba. Mums nav mājās darbu dalīšanas. Ja viņš redz, ka esmu nogurusi, viņš darbus izdara.

Mēs viens otru stimulējam uz panākumiem, nekad viens otram nepateiksim: «Tu kaut ko nevari!» Pieļauju, ka dažreiz pat par daudz stimulēju uz kaut ko, kas arī vairs nav labi.

S: Saki, ka jūsu laulība ir ideāla, vai tas ir nācis dabīgi, vai tomēr smagi esat pie tā strādājuši?

K: Patiesībā visi kopābūšanas apstākļi, kas sakrita, lai mēs nonāktu līdz laulībai, ir bijuši diezgan dramatiski, kopā izēdām pudu sāls. Man šķiet, ka tieši tāpēc viens otru tik ļoti līdz kaulam iepazinām. Bija, protams, arī rozā brilles, bet bija arī visi pārējie blakus faktori, kas var iedarboties uz attiecībām.

Manuprāt, vīrietim, kurš ir pieradis būt viens, kurš vairākas reizes attiecībās ir «apdedzinājies», kurš iepriekš jau ir bijis kopā ar sievieti ar bērnu, vajag ļoti lielus pautus, lai pieņemtu šo situāciju (sākot attiecības ar bijušā kolēģa sievieti, pie tam ar bērnu).

S: Liela daļa sieviešu, kuras ir vienas ar bērniem, izvēloties savu partneri, pirmkārt jau domā par to, vai izvēlētais vīrietis būs gana labs bērniem. Kā ir ar tevi? Vai šis bija noteicošais faktors, sākot attiecības ar Mārtiņu?

K: Laikam esmu nestandarta māte, bet uzskatu, ka tikai laimīgai mammai var būt laimīgi bērni, nevis otrādi. Vispirms pārliecinājos, ka man ar Mārtiņu ir labi, pēc tam tikai iepazīstināju ar dēlu.

S: Mārtiņ, kad saprati, ka vēlies būt kopā ar Kristīni, vai nebiedēja fakts, ka viņai ir dēls? Jo tomēr sieviete ar bērnu ir atbildība un pienākumi dubultā.

M: Noteikti nē, jo man vienmēr ir patikuši bērni, un viņa nebija pirmā sieviete ar bērnu, ar kuru man ir attiecības.

S: Kāpēc, tavuprāt, ir vīrieši, kuri nelabprāt sāk attiecības ar sievietēm, kurām ir bērni?

M: Tas ir individuāli. Laikam baidās no pienākumiem. Vispār nekad neesmu par to domājis.

S: Kā dēls uztvēra tavu šķiršanos no viņa tēva?

K: Notiekošo viņš saprata, bet liels pārdzīvojums tas nebija, jo šis laika posms bija tik aizpildīts – gan ar notikumiem, gan jauniem cilvēkiem – jauna dzīvesvieta, jauna ģimene. Īstās problēmas parādījās tikai pēdējā gada laikā – jau apzinātā vecumā. Lai tēva trūkums nebūtu tik sāpīgs, uzdāvinājām viņam kaķi, kas novērsa domas.

S: Kāda bija jūsu pirmā kopīgā tikšanās? Vai satraucies?

K: Mārtiņš ar Matīsu iepazinās Matīsa otrajā dzimšanas dienā. Lielu lomu nospēlēja tas, ka Matīss bija ļoti maziņš, divi gadi tomēr ir diezgan neapzināts vecums, tamdēļ šī tikšanās nebija tik zīmīga.

S: Kad sākāt kopdzīvi, vai bija kādi noteikumi, par kuriem vienojāties – par dēla audzināšanu, iesaistīšanos tajā? Ir sievietes, kuras novelk konkrētas robežas..

K: Noteikti nē. Tas viss notika ļoti dabiski. Mārtiņš ir racionāls vīrietis, un viņš pats saprot, ka ir lietas, kuras dēlam var iemācīt tikai vīrietis.

S: Kā dēls pieņēma vīru sākumā un kā ir tagad?

K: Nebija tā, ka viņiem uzreiz bija ļoti labs kontakts. Bija reizes, kad Matīss izvēlējās jebkuru Mārtiņa radinieku, piemēram, Mārtiņa tētis bija pirmais mīļākais cilvēks. Bet Matīsa uzticību Mārtiņš iekaroja ļoti lēnām. Pieļauju domu, ka tas bija dēla greizsirdības un Mārtiņa cilvēcisko īpašību dēļ – viņš necentās nopirkt Matīsa mīlestību, bija stingrs un prasīgs, principā uzreiz sāka viņu audzināt.

Vislielākā nelaime šādās attiecībās ir šis jaunais vīrietis, viņš tik ļoti vēlas, lai bērns viņu mīl tikpat stipri kā īsto tēvu, bet reizēm tā situācija vienalga izvēršas absurda:

Mārtiņš Matīsu audzina, par visu maksā, ņem slimības lapas bērna dēļ, ja nepieciešams, visur ved, kas attiecas uz izklaidēm, bet tajā pašā laikā bērns pēc brīvdienām, atgriežoties no īstā tēva, ir sajūsmā par lietām un notikumiem, kuras ar Mārtiņu iepriekš ir darījis neskaitāmas reizes ikdienā. Un tad, jā, Mārtiņam ir sāpīgi, jo viņš Matīsu ir atradinājis no knupīša un pampera, iemācījis čurāt stāvus, vedis uz pirmo dienu dārziņā, iemācījis ciparus.. Manuprāt, tas īstā tēva gēns uz doto brīdi ir spēcīgāks, bet tikai šobrīd.

S: Kādas ir dēla attiecības ar tēvu?

K: Manuprāt Matīss viņu neciena tik ļoti kā Mārtiņu; Mārtiņš pateica un Matīss izdarīja, savukārt tēvs viņam ir cilvēks – atpūta, ar tēvu notiek kaulēšanās. Matīss apzinās, ar kuriem cilvēkiem viņš var manipulēt, un ar tēvu to var, jo viņš jūtas vainīgs, ka nav klāt bērna ikdienā un audzināšanā.

S: Mārtiņ, vai nevienu brīdi nepiezogas kaut neliela greizsirdība uz bērna īsto tēvu?

M: Noteikti nē, jo visu viņam esmu iemācījis es. Ja Matīss būtu vecāks, tad būtu savādāk. Matīsam bija tikai divi gadi, kad viņš ienāca manā dzīvē, un es viņu audzināju kā savējo. Ja viņš brauktu biežāk pie tēva, tad varbūt būtu savādāk. Vai ja viņš dzīvotu pie tēva - mēs būtu mainītās lomās, tad es viņu neuzskatītu par savu dēlu un varbūt kaut kas liktos nepareizi. Sākumā nevarēju pieņemt to, ka viņš mani sauc par tēti, jo tā bija manas mātes izvēle. Bet viss iegāja sliedēs un sakārtojās pats no sevis.

S: Vai nav brīži, kad rodas kādas pretrunas audzināšanā – piemēram, tēvs ir mācījis šādi, bet Mārtiņa skatījums ir pavisam cits?

K: Šādu situāciju nav, jo tēvs Matīsu neaudzina, viņš ir brīvdienu tētis, ar kuru tiek kopā pavadīts laiks.

S: Vai nav bijušas situācijas, kad netīši vai tīši norādi vīram, ka tas ir tavs bērns un zini, kā vajag labāk?

K: Nē, nekad! Tāpēc, ka tas ir mūsu bērns, ne mans.

S: Esat vēl jauni, ļoti iespējams, ka jums būs arī kopīgi bērni... Vai neesi aizdomājusies par vīra iespējamo dažādo attieksmi pret bērniem?

K: Nebūtu nekādas dažādās attieksmes; esam par to runājuši un Mārtiņš ir teicis – pat ja kopīgu bērnu mums nebūs, viņš neko nenožēlos, jo viens viņam jau ir.

S: Kā redzi nākotni – vīra un bērna tēva lomu dēla dzīvē?

K: Pieļauju, ka daudz kas mainīsies pubertātes vecumā.

Domāju, ka neizvairīsimies no Matīsa teiktā Mārtiņam: «Ne tu mani taisīji, ne tu mani audzināsi!»

Neizvairīsimies no durvju aizciršanas un paziņojuma, ka tagad Matīss dzīvos pie sava īstā tēva. Tas noteikti ir attieksmes un cieņas jautājums. Un, ja notiks, kā minēju iepriekš, tad tā jau būs mana vaina. Protams, ir lietas, kas nāk līdz ar gēniem, bet vismaz šobrīd šķiet, ka izaugs Mārtiņš II, jo jau tagad uzvedība, raksturs, attieksme, manieres viņiem ir identiskas.

S: Mārtiņ, kādu un cik lielu lomu, tavuprāt, tu ieņem Matīsa dzīvē?

M: Es tiešām nezinu, ko Matīss par mani domā. Saka, ka mīl, tātad lielu lomu. Viņam patīk ar mani kopā pavadīt laiku, un tas ir galvenais. Ja jāizvēlas starp mani un bioloģisko tēvu, tad, protams, izvēlēsies viņu. Reti tiekas, tur var darīt, ko vēlas, un tas ir tieši tas, kas viņam patīk. Es esmu diezgan stingrs.

S: Kas vai kurš, tavuprāt, ir tā atslēga, lai šāds ģimenes modelis izdotos? Tā ir sieviete, vīrietis, pats bērns vai noteiktu apstākļu sakritība?

K: Pirmkārt tā ir sieviete. Lai jebkas izdotos, vispirms ir jāmīl sevi, jābūt harmonijā ar sevi. Ja šīs mīlestības pret sevi nav, tad tu nevari prasīt, lai tevi mīlētu vīrietis, vēl vairāk – tavu bērnu. Ja tu esi pārliecināta par to otru cilvēku un iedves viņam pārliecību arī par sevi, un turpini arī pēc «rozā briļļu» perioda pierādīt savu mīlestību, pierādīt, ka vīrietis tev ir tikpat svarīgs kā bērns, uzsver, ka bērns ir nevis tavs, bet mūsu, tad visam vienkārši ir jāizdodas.

_{* Personu vārdi ir mainīti.}