/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
Latvietis Elgars Puķītis jau septiņus gadus dzīvo vienā no pasaules mazākajām valstīm - Maltā. Viņš par savu lēmumu priecājas un uzskata, ka ikvienam vajadzētu padzīvot aiz dzimtenes robežām, jo tas ļoti paplašina redzesloku un sagrauj stereotipus.
Latvietis Elgars Maltā: Ikvienam vajag padzīvot ārzemēs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Elgars ieguvis politologa izglītību un Latvijā strādāja valsts pārvaldē. Taču pirms septiņiem gadiem attiecības viņu aizveda uz Maltu - tas esot bijis ātrs un impulsīvs lēmums, atzīst Elgars. Dzīve bija iegrozījusies tā, ka radās iespēja pamest līdzšinējo dzīvi un doties jaunā piedzīvojumā uz citu valsti.
«Bija īstais brīdis un īstais laiks,» viņš saka. «Man bija divas nedēļas, lai sapakotu visu savu dzīvi.»
Pirms pārvākšanās Elgars ne reizi nebija bijis Maltā.
«Braucienā no lidostas domāju - ārprāts, izskatās kā Āfrikā, no Eiropas ne smakas!» viņš atceras.
Arī tagad, paskatoties laukā pa logu, dažkārt gribas redzēt eiropeisku pilsētu, pie kā viņš ir pieradis. Kā vienu no labākajām lietām Maltā viņš min laika apstākļus. Sniega Maltā nav, un pat novembra beigās var staigāt vienā kreklā vai plānā jakā.
«Nevaru iedomāties, ka vilktu zābakus, tītos desmit šallēs un jakās - nē, nekad vairs!» smejas Elgars. «Uz vienu nedēļas nogali var aizbraukt un papriecāties par sniegu, bet vairāk ne. Patiesībā tas ir ļoti nozīmīgs aspekts. Man patīk siltums, un es nevaru izturēt ziemu. Vienkārši nepatīk un viss.»
Šī Vidusjūras sala ar skaistajām ainavām patiešām ir ļoti atšķirīga no Latvijas - gan vides, gan dzīves ritma dēļ. Cilvēki ir nesteidzīgāki un tik ļoti neļaujas stresam, un šīs īpašības «pielipušas» arī pašam.
Taču dažreiz tas sagādā arī neērtības, piemēram, valsts iestādēs pat vienkāršu dokumentu nokārtošana var prasīt vairākus mēnešus.
Nonākot Maltā, iegūtā izglītība un uzkrātā darba pieredze bija jāatstāj pagātnē. Elgars sāka ar darbu restorānos. «Šie ir bijuši septiņi interesanti gadi. Nekad nebūtu domājis, ka varēšu strādāt un servēt kafiju. Pirmos mēnešus bija liels šoks, jo īsti nebija darbu, kas būtu man atbilstoši,» stāsta Elgars.
Vēlāk Elgars sāka strādāt nekustamā īpašuma firmā - vispirms kā aģents, bet jauno darba nedēļu sāks kā mārketinga nodaļas vadītājs. Maltā tiek būvētas jaunas ēkas un ir augsts pieprasījums pēc īres dzīvokļiem, tāpēc darbs ir saspringts un tā ir daudz.
Viena no netveramajām lietām, ko Elgars paņēma līdzi no dzimtenes, - viņa mīlestība pret dejošanu. Kā jau daudzi latviešu bērni, viņš dejoja tautiskās dejas un piedalījās Dziesmu un Deju svētkos, divas sezonas pirms pārvākšanās - arī deju studijā «Dzirnas». Vēlāk pievērsās džeza un laikmetīgajai dejai. Elgars tagad darbojas Maltas lielākajā deju skolā «College of Dance» un deju kompānijā «Yada Dance Company», dažkārt aizstājot pasniedzējus. Studijā viņš ir gandrīz katru dienu un tur cītīgi gatavojas priekšnesumiem - nākamajā nedēļas nogalē paredzētas divas izrādes.
«Dejošana ir ļoti labs fizisks un garīgs treniņš,» stāsta Elgars. «Ir ko atcerēties un trenēt smadzenes!»
«Man ir plāns atgriezties. Bet vēl ne,» saka Elgars. «Man ir savs plāns, ko gribu šeit sasniegt un izdarīt. Pēc tam - čau!»
«Aizbraukšana projām no mājām paplašina redzesloku. Ikvienam vajag braukt un padzīvot ārzemēs! Pilnīgi jebkur. Bet padzīvot, nevis aizbraukt garākās brīvdienās,» uzskata Elgars. «Esmu runājis ar draugiem, ka visi, kas esam izlēmuši dzīvot citā valstī, - mūsu skatījums uz lietām ir citādāks. Mazāk skeptisks, atvērtāks. Šeit, Maltā, esmu iepazinis tik daudzas kultūras. Te ir liels vietējo un tūristu mikslis. Ja kādreiz man bija viens priekšstats par to, kādi ir itāļi vai spāņi, tad, dzīvojot šeit, tas ir mainījies. Tāpat arī ar visām citām tautībām.»
«Vajag braukt, dzīvot un mēģināt - tā ir superīgākā pieredze, kāda var būt!» viņš norāda.