Viena epizode, kad zālē smaidīja pilnīgi visi. Kādā brīdī, kad Marina dziedāja viena, viņa piepeši... sajauca vārdus un apstājās. Būdama aktrise, ne mirkli neapjuka, vienkārši pagriezās pret zāli un zāle palīdzēja, dziesmu turpināja dziedāt zāle, un tā neapklusa ne uz brīdi. Pēc dziesmas sevišķi skaļi aplaudēja un smaidīja visi, gan uz skatuves, gan zālē. Tas bija tāds sirsnīgs brīdis, bija lieliska kopības sajūta, kad visi kopā spēlēja un dziedāja.
Šajā vietā ir laiks nelielai provokācijai un īstais brīdis vienkārši pajautāt.
Es ne mirkli nešaubos, ka Marinu Kravec mēs varēsim redzēt pie mums nākamvasar, jau izziņotajos koncertos Latvijā
, tikai... Man personīgi šķiet maz ticams, ka viņa būs visos koncertos Latvijā, tas tomēr kopā ir viens mēnesis. Ja būs kādā vai kādos no koncertiem, tad kurā? Vai kuros? Atklāt to pilnīgi noteikti nozīmē, ka par šo koncertu interese būs lielāka un pārējos klausītāji būs mazliet apdalīti. Neteikt neko un atstāt intrigu līdz pēdējam brīdim, kā tas bija Maskavā? Ar interesi gaidīsim, kā «Prāta vētra» šo rēbusu atrisinās. Gan jau atrisinās, ne pirmā reize. Jā, zviedriem gan būtu jādzīvo Latvijā visu mēnesi, bez viņiem daudz kas nebūs tā, kā tas tagad jau ir skanējis.
Koncerta programma tad jau bija otrajā pusē, un pārējās dziesmas bija pilnīga klasika: «Colder», «Ziemu apēst/Propusk», «Na zare», «Skoļzkije uļici», «Maybe», pašā nobeigumā «Tevis dēļ» un jau pierastais fināls ar «Plaukstas lieluma pavasari». Krievijas skatītājiem tik raksturīgās zibakcijas bija arī šoreiz. Nemēģināšu par tām stāstīt, aplūkojiet bildēs.
Vēl mazliet par zviedriem. Jau lidojot atpakaļ uz Rīgu, nejauši sēžot viena rokas stiepiena attālumā, uzrunāju vienu no viņiem. Pastāstīja, ka viņš ir pirmo reizi Krievijā. Galvenais pirmos iespaidus par šo zemi raksturojošais vārds bija «attitude». Visvienkāršāko un visparastāko cilvēku attieksme. Esmu bijis pietiekami daudz gan Zviedrijā, gan Krievijā, lai saprastu viņu. Šī krievu attieksme pret cilvēkiem ziemeļnieciskajiem zviedriem patiešām varēja būt liels, liels pārsteigums.
Koncertprogrammai ir dots nosaukums «Starp krastiem». Visticamāk, šo programmu šādā salikumā mēs šeit Latvijā nedzirdēsim. Ne jau tāpēc, ka to nevarētu nospēlēt, protams, ka varētu. Vienkārši mēs šeit jau esam vienā krastā un kaut kā jocīgi izklausītos, ja Renārs Latvijā mums stāstītu, ka «Starp krastiem» ir, lai vienotu krastus, vienotu cilvēkus, vienotu tautas. Par to viņš runā Krievijā, un pilnīgi nav nekādas nozīmes kādā valodā «Prāta vētra» dzied savas dziesmas, dziedāja gan krieviski, gan angliski, gan latviski. Esmu redzējis, kā mūsu latviešu meitenes dzied «Na zare» ar asarām acīs, pilnīgi noteikti nākamajā koncertūrē Krievijā jauno dziesmu «Tevis dēļ» krievu meitenes dziedās līdzi latviski. Šoreiz vēl ne. Es biju mazliet pārsteigts, kad Marina Kravec, uznākot uz skatuves, sasveicinājās ar zāli un puišiem latviski ne tikai ar vienu vai diviem vārdiem, bet ar pāris vienkāršiem, bet sakarīgiem teikumiem. Sen jau neviens nebrīnās par Latvijas karogiem un karodziņiem skatītāju zālē. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši, tās ir attiecības starp cilvēkiem. Un to, spēlējot savas dziesmas, arī dara prātnieki un iesaista citus - vieno šos krastus, kur vienā esam mēs, citā krievi, nu jau arī to krastu, kurā dzīvo zviedri.
Varbūt vēl kādu krastu?...
Rakstam pievienotās fotogrāfijas pārpublicēt bez autora piekrišanas nav atļauts.