Turpinot rakstu sēriju par Daugavpili, «rusTVNET» žurnālisti devās uz bijušo Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcu jeb Ziemeļu industriālo zonu. Pamestās ēkas šobrīd izskatās tā, it kā tur varētu uzņemt šausmu filmas, bet kādas ir alternatīvas? Nojaukt vecās ēkas un aizvākt industriālos atkritumus - dārgi... Nemeklējam vainīgos, tikai atbildi uz jautājumu - ko ar šo mantojumu iesākt?
Industriālajā zonā paveras drūms skats. Galvenā ēka ar izsistiem stikliem, pelēcība... Taču ir arī pārmaiņu vēstneši: nelielas darbojošās firmas un metālrūpniecības uzņēmumu angāri. Kopumā industriālajā zonā strādā apmēram 20 uzņēmumi. Pie cehiem, kas darbojas, novietoti auto, kuros uz darbu atbraukuši daugavpilieši.
Nejauši uz ielām sastaptie cilvēki saka: «Ja jūs būtu redzējuši, kā šeit bija kādreiz!»
Viens no viņiem ar «kādreiz» domā padomju laikus. Citi - divtūkstošo gadu sākumu. Vietējie arī vērš uzmanību uz to, ka ceļi uz industriālo teritoriju ir saremontēti, nav vairs kā kādreiz, kad nevarēja ne izbraukāt, ne izstaigāt. Kā stāsta vietējie, zonas tuvumā esošo maiznīcu nopirkuši igauņi un līdzās ir fabrika, kas piederot kādam francūzim.
Pagājušā gada pavasarī tika pieņemta otrā Latgales atbalsta programma, un Saeima atbalstīja likumprojektu par Latgales speciālo ekonomisko zonu (SEZ), kas no 2017.gada janvāra ļāva uzņēmējiem pieteikties uz nodokļu atlaidēm. Mērķis - ļaut Latgalei attīstīties līdzvērtīgi citiem Latvijas reģioniem. SEZ gan ir tikai daļa no darba - vēl tiek veikta arī Eiropas Savienības (ES) fondu apgūšana, tirdzniecības misijas, atbalsts amatniekiem, mājražotājiem un skolēniem, kuri ieinteresēti uzņēmējdarbībā.
Latgales SEZ pārvaldnieka vietnieks Vladislavs Stankevičs pauž cerību, ka Ziemeļu industriālajā zonā ar jauniem projektiem startēs vēl citi uzņēmēji. Pašlaik notiek pārrunas ar uzņēmējiem, kuri tur gribētu nodarboties ar mašīnbūvi - Stankeviča vārdiem, tie ir «jauni vietējie puiši ar labu inženierzinātņu izglītību». Viņi vēlas nopirkt ceturto daļu no pamestas ēkas industriālajā zonā un izveidot tur 120 jaunas darba vietas.
«Mums Latgalē ir četras industrijas, kuras reāli strādā, - mašīnbūve, kokapstrāde, tekstils, kas ļoti strauji attīstās, un pārtikas ražošana. Tie ir četri zirgi, kas velk visu Latgali,» stāsta Stankevičs.
Arī SEZ visaktīvāk ieinteresēti ir šo jomu pārstāvji. Taču, kā notiks tālākā attīstība, vēl grūti prognozēt. «Tagad daudzi darbinieki no Latgales brauc strādāt ne vairs uz Eiropu, bet gan uz kaimiņvalsti Igauniju,» norāda Stankevičs. Tur ir spēcīgāks transporta sektors un lielākas algas. Par spīti tam, ka vairākās sfērās un profesijās valda bezdarbs, citviet darba roku trūkst. Stankevičs prognozē, ka tāpēc tuvāko divu vai trīs gadu laikā vajadzētu pieaugt algām.
«Esmu runājis ar daudziem ražotājiem: jau tagad Rīgas tuvumā atrast strādniekus, kas lētāki par tūkstoš eiro «uz rokas», ir faktiski neiespējami,» viņš uzsver. Tas nozīmē, ka darbinieki no Latgales pārcelsies uz Rīgu vai Igauniju. Citi paliks strādāt Daugavpilī - tajos uzņēmumos, kas būs spējīgi maksāt adekvātu algu.
«Bet maksāt normālu var atļauties tieši eksportējošie uzņēmumi,» piebilst Latgales plānošanas reģiona administrācijas vadītāja un Latgales SEZ pārvaldniece Iveta Maļina-Tabūne.
Lai risinātu sasāpējušos problēmu, kad pastāv bezdarbs, bet tajā pašā laikā atsevišķās profesijās darbinieku trūkst, tiek ieguldīts izglītībā. Piemēram, Līvānos tika atvērta Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas filiāle, bet Daugavpilī atklāja jaunu universitātes korpusu, kurā notiek pētnieciskā darbība.
Kas atbaida investorus no Latgales? «Elektrības cena! Bija daudz investoru, kuri plāni bija reālistiski. Bet tikko kā parēķināja elektrības cenas... Investori, kuri ražošanai patērē daudz elektrības, uzreiz saka: ai nē, mēs ejam prom! Ir investori, kuri eksportē produkciju uz tādām valstīm kā Šveice un Somija. Viņiem svarīgi, lai ražošana notiktu netālu, taču elektrības cenas viņus mulsina,» norāda Maļina-Tabūne.
Stankevičs norāda, ka spēcīgi konkurenti cīņā par investoriem ir citas valstis - Igaunija, Lietuva, Polija, Balkānu valstis. Kā vēl vienu faktoru viņš norāda krīzi attiecībās ar Austrumiem un nodokļu politikas nestabilitāti. «Biznesiem ļoti grūti tādos apstākļos plānot vairākus gadus uz priekšu,» viņš uzsver.
«Uzņēmēji mums tā arī saka - dodiet mums piecus gadus, lai viss būtu stabili. Bet pārmaiņas ir katru gadu. Grib darīt, kā labāk, bet sanāk... Sanāk, ka investoriem šī nestabilitāte neder,» norāda Maļina-Tabūne.
«Mēs visi dzīvojam no tās naudas, no pievienotās vērtības, ko rada uzņēmēji,» skaidro Maļina-Tabūna. «Mēs nevaram visu laiku tikai dejot un dziedāt, vajag arī strādāt - un mūsdienās strādāt vajag gudri.»
«Būsim godīgi - mums nav tik daudz cilvēku ar uzņēmēja gēnu. Tādu, kuri zina, kā rīkoties šodien, lai būtu uzvarētāji rītdien, tādu, kas prot būt pāris soļus priekšā. Latgalē ir cilvēki, kuri prata izmantot iepriekšējo projektu iespējas, un viņi ir ļoti dažādi. Svarīgi, lai nākamajās paaudzēs mums būtu cilvēki, kuri ir spējīgi uz uzņēmējdarbību. Viena lieta, kad tētis vai mamma nodod savu rūpalu bērniem. Taču vajag arī radīt kaut ko jaunu, būt gataviem pārmaiņām, pasākt ko tādu, ko neviens pirms tam vēl nav darījis. Sākumā grūti saprast - kas izdosies, kas ne, vai biznesa ideja būs pelnoša. Jāsaprot, ka investors šodien runā ar tevi, rītdien jau ar kādu citu. Tā ir konkurence,» norāda Maļina-Tabūna.
Kopš gada sākuma noslēgti seši līgumi ar uzņēmumiem, kas saņem SEZ labumus. Kopumā tās ir investīcijas vairāk nekā viena miljona eiro apmērā un 35 jaunas darba vietas. Uzņēmumi strādā 45 hektārus plašā teritorijā.
